«Man nebija ne vismazākās idejas, ka tas būs televīzijas raidījums, es gribēju sev sarīkot dziesmu eksperimentu – kas notiek ar mani, ja es sevi ielieku izloksnēs, jo es esmu dzimis un audzis jelgavnieks, tātad literārās valodas areālā,» atzīst mūziķis Kārlis Kazāks. Šobrīd Latvijas Televīzijā skatāms viņa vadītais raidījums Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku.
Šajā ciklā mūziķis dodas uz septiņām paša izvēlētām vietām Latvijā, kas vienlaikus pārstāv arī dažādas latviešu valodas izloksnes, - Baltinavu, Dignāju, Rucavu, Salacgrīvu, Andrupeni, Talsiem un Alūksni. Tur piedzīvotais nu pārtapis raidījumā. Kārlis Kazāks ļauj iepazīt latviešu valodai raksturīgās izloksnes un parāda, cik daudz skaistu vārdu vēl ir «dzīvi» pie īsteni sirsnīgiem cilvēkiem visā Latvijā. «Mirklī, kad sapratu, ka vēlos pamēģināt saskanēt ar dažādajām latviešu mēlēm, man nebija ne prātā, ka tas pārvērtīsies par piedzīvojumu, kura laikā iepazīšu ne tikai dažādus ļaudis neticami skaistās Latvijas vietās, bet arī lielisku komandu, kas izsapņoto piedzīvojumu pārvērtīs Latvijas Televīzijas raidījumos. Un, lai arī kāds būs iznākums, es negribu tikt uztverts par tā centru. Šā stāsta centrs ir mūsu kultūras milzīgā bagātība,» stāsta Kārlis.
Dzirdi balsis projekts aktualizē ne vien latvietību, bet arī spilgto valodas lokalitāti. Ja Vandzenes veikalā nav dzirdams: «Tā viš i» vai Latgalē nav saklausāma plūstošā latgaliešu mēle, tad vietu pa īstam nevar piedzīvot. Kurzemnieka lepnums nav dzīvs bez straujās valodas un lieki netērētajām galotnēm, tāpat kā ļauties latgaliešu viesmīlībai ir vieglāk, ja sadzirdi tās īsto skaņu.
Raidījumus Latvijas Televīzijā pavadīs arī Kārļa koncerti Latvijā, kuros tuvāk varēs iepazīt jaunās oriģināldziesmas dažādajās latviešu valodas izloksnēs. Visām projekta aktivitātēm varēs sekot līdzi raidījuma Facebook lapā Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku.
Lauris Aizupietis, F64 Photo Agency
Septiņi piedzīvojumi
«Velomūzikā mēs braucam pa Latviju, pie vietējiem cilvēkiem mainām dziedāšanu pret naktsmājām, bet šeit es braucu nevis kaut ko vest, bet drīzāk - aizņemties. Aizbraucu uz kādu vietu, saklausos, ko tur runā, tad ar to, ko esmu tur dzirdējis un sajutis, mēģinu tikt pie dziesmas,» stāsta Kārlis Kazāks. Sākumā neesot bijusi ideja par televīzijas raidījumu, bet kādā privātā sarunā par šo ideju pastāstījis draugam, kurš to gribēja pārvērst plašākā projektā. Tagad Kārlis saka par to paldies, jo, iespējams, pašam nebūtu apņemšanās šo ideju turpināt vairāk par vienu vai divām reizēm, bet televīzijas filmēšanas grupa dod režīmu - ir jāaizbrauc un ir jāizdara viss ieplānotais.
Septiņi raidījumi tapuši apmēram gada laikā, vietas, protams, izvēlējies pats un nevis tādas, kuras valodniekiem būtu īpašas intereses lokā, bet par kurām viņam ir personiskā interese - Rucava un Papes ventāji, Talsi - tāmnieki, Vidzemes lībieši, kas ir Salacgrīva un Kuiviži, tad mēs bijām Alūksnes apvidū - malēnijā, tad ir Ziemeļlatgale - Baltinava, Dienvidlatgale - Andrupene, un Sēlijā - Zasas puse, Kaldabruņa.
«Sev es atklāju to, ka es nevaru izcelt vienu no izloksnēm kā īpašāku vai nozīmīgāku, jo katrai ir pilnīgi cits vēsturiskais stāsts, katrai ir cits izdzīvošanas stāsts, un arī, protams, tās, kuras vairāk izgaisušas un kuras vēl joprojām ir labi dzīvas. Man jau katrs pakalns var izrādīties kas jauns, jo katra sajūta jau ir jauna, bet kad tevi ieliek zirga kamanās un izvelk pa Žubura ezeru pie Andrupenes ar kvadriciklu… Kaut vai tikai ieraudzīt Latgales ezerus ziemā no to vidus jau nemaz tik bieži negadās,» atzīst Kārlis Kazāks. Mūziķis neiesaistās diskusijā par to, vai latgaliešiem ir sava valoda vai tā ir latviešu valodas izloksne, bet atzīst, ka pašam bijis pārsteigums, ka «ir kaut kādas lietas, ko var pateikt latgaliski, bet latviski to nevar precīzi tiešā veidā pateikt, latviešu valodā nav kādu konkrētu vārdu… Un tad gan ir spocīga sajūta - mēģini atrast precīzu vārdu latviešu valodā, bet nevari - ir jātulko riņķī apkārt, lai pastāstītu, kas tas ir. Man jau šķiet, ka tas veids, kā mums uz to vajadzētu skatīties, ka tā visa ir latviešu valoda, mēs esam ļoti bagātā valodā ar tik daudziem dialektiem. Mēs esam izcili bagātā valodā. Manuprāt, mums ir jāļauj latgaliešiem būt lepniem, jo tā ir milzīga vērtība - ka kaut kas tāds ir varējis izdzīvot».
Pa Zemdaugavu
Arī šogad, tāpat kā iepriekšējos piecos gados, viņš kopā ar draugiem devies Latvijas apceļošanā - pa Sēliju izbraukāti vairāk nekā 500 kilometru. «Zemdaugavu mazliet izbraukājām. Pēc pirmā gada, kad arī uztaisījām filmiņu par šo velomūzikas ideju, es filmas titros saku, ka divas reizes jau vienā upē neiekāpsi, proti - droši vien jau otro reizi nebraukšu, bet tā upe jau nav viena, blakus celiņš ir pilnīgi cits piedzīvojums. Pat tas pats celiņš pēc pieciem gadiem, ja gadās trāpīties, ir cits piedzīvojums,» saka Kārlis Kazāks. Savulaik viņam bijusi ideja līdz Latvijas valsts simtgadei kājām nostaigāt no Indras līdz Papei, un kaut kādā mērā to jau ir izdarījis.
Pēc tā, ko redzējis, gan braukājot pa Latviju, gan muzicējot, mūziķis droši varot teikt, ka laukos cilvēku paliek mazāk, bet to nosaka ekonomika. «Viens mūsdienu zemnieks uztaisa savu saimniecību, nopērk jaunos traktorus un datorus, skaidrs, ka saimniecībā, kas ir kādreizējā sovhoza lielumā, vairs nevajag 80 traktoristu un 60 remontstrādnieku, un tā tālāk, skaidrs, ka tur tā darba nav. Tas pats meža cirtējiem - nopērk jaudīgu tehniku, un kādi 30 vīri var savus zāģus salikt šķūnītī un domāt, ko citu dzīvē var darīt.
Lauksaimniecības attīstības izpratnē tas ir tikai loģiski, ka cilvēku laukos paliek mazāk, jo viņus tiešām fiziski tur nevajag. Nācijas izpratnē - valstiski ir jādomā, ko šiem cilvēkiem iesākt, kā viņi var darīt ko citu? Un daļa cilvēku arī domā, attīstās fantastiskas uzņēmējdarbības, ne jau tikai, kā parasti pierasts domāt - kaut kādu nebūt mājiņu uzcelšu un būšu lauku tūrisma gigants, bet ir ļoti interesantas lietas, ko redzam. Mani priecē, ka daudzi jaunieši, kas ir vai nu pat rīdzinieki, vai Rīgā studējuši, izvēlas dzīvot laukos. Jo kāpēc lai datordizainers strādātu Rīgā? Ja vari dzīvot savā lauku mājā, izpildīt pasūtījumus un sūtīt tos uz jebkuru vietu pasaulē. Un dzīvot pilnīgā savā mierā,» saka Kārlis Kazāks. Braukājot pa laukiem, viņam nekad neesot tur bijusi depresīva sajūta, iespējams, tāpēc, ka neesot speciāli kontaktējies ar cilvēkiem, kuriem neklājas pārāk labi, kuri ir depresīvi. «Nekur neesmu saskāries ar depresīvu sajūtu, ka viss ir slikti, tādas sajūtas ir Rīgā, turklāt - ļoti daudz. Salīdzinoši labi dzīvojošiem cilvēkiem visu laiku ir jāpukst, ka nav labi, ka varētu kaut ko vairāk un labāk. Domāju, ka tas ir tāds iekšējs nemiers, ka burzmā un kustībā pazaudējam sevi, tas rodas arī no tā, jo mēs jau lielpilsētā ļoti maz izvēles izdarām apzināti, mums no soctīkliem, reklāmām un vides ir ļoti daudz izaicinājumu - izdarām, aizejam, ko rītdien… Mēs jau neizvērtējam, uz ko ejam, mums jau nav piedzīvojuma… Uz koncertu, kino, teātri vai izstādi ejam katru otro trešo dienu, tā ir rutīna, un tajā brīdī mēs izvēles neizdarām īpaši apzināti. Domāju, ka tam pa vidu cilvēks apmaldās un apjūk, un tad sākas sajūta - nav labi. Kad esmu spēlējis daudz ārpus un pat ļoti tālu no galvaspilsētas, tad tur cilvēki, kas atnāk uz salīdzinoši nenozīmīgu pasākumu, mēs kopā jūtam, ka tas ir piedzīvojums. Jo viņiem aizbraukt no mājas jau ir izraušanās, viņi nāk ar lielu interesi, kas tad tagad būs… Arī man tas ir piedzīvojums. Tas nav viennozīmīgi. Protams, ekonomiski skatoties, laukos viss ir sliktāk, bet cilvēciski skatoties - tur nav slikti. Piemēram, man tieši Latgale ir tā vieta, kur es vienmēr tieši sasmeļos spēku. Ja es tur aizkuļos, es vienmēr atbraucu enerģijas un dzīvesprieka pilnāks, sasmēlies. Zinu, ka tas izklausās banāli un stulbi, bet tā ir. Daudzreiz esmu teicis - jūs to saucat par depresīvo reģionu, bet es uz turieni braucu smelt spēku. Domāju, ka tajā, ko un kā mēs uztveram… Mēs nevaram, arī Latviju mēs nevaram uztvert tikai ekonomiski, tas novedīs nebūšanā.
