«Neaizmirsīsim, ka visos laikos ir dzīvojušas ģeniālas personības, kuras radījušas ģeniālus darbus, kam ar režīmu nav nekāda sakara. Ja tā ir skaista melodija, tā stāv pāri laikam. Ja tā ir patiesa dzeja, arī tā stāv pāri. Tas, kas noveco, ir aranžējums un režīma uzliktais rāmis. Tieši tāpēc man liekas, ka pagājušā gadsimta viducī radītā mūzika ir nepelnīti noslēpta tālākajā plauktā,» saka pianists Raimonds Petrauskis.
Viņš ir koncertmeistars jaunizveidotajam vīru vokālajam ansamblim (VVA) Daile, kas dzied Dziesmas, kuras neviens vairs nedzied. Šajā ansamblī ir apvienojušies deviņi mūzikas skarti kungi: Edgars Linde (1. tenors), Mārcis Kārkliņš (1. tenors), Gints Kronbergs (2. tenors), Eižens Leimans (2. tenors), Zigfrīds Muktupāvels (baritons), Ivars Cinkuss (baritons), Andis Kielbickis (bass), Rihards Rudzītis (bass) un koncertmeistars - Raimonds Petrauskis. Šovakar viņiem koncerts mūzikas namā Daile.
Nedzied vairs neviens
VVA Daile repertuāru veido dziesmas, kas Latvijas okupācijas laikā bija pamata repertuārs gan vokālajiem ansambļiem, gan koriem. Tās dziedāja gan nīstās valsts svētkos, gan sadzīviskos saietos. Latvijas un «plašās dzimtenes» komponistu radītās melodijas līdz ar atmodas atnākšanu nonāca mūsu mūzikas vēstures mēslainē, un nu jau gandrīz 30 gadus šīs dziesmas nedzied vairs neviens. Tagad, kad ir pagājis laiks un ar vieglu ironiju var atskatīties nu jau uz tālajiem aizgājušajiem laikiem, izrādās, ka melodija ir mūžīga, ja tā ir patiesi skaista.
«Ideja par šo dziesmu augšāmcelšanu un šādas programmas izveidošanu pieder Zigfrīdam Muktupāvelam, Ivaram Cinkusam, Edgaram Lindem un pārējiem vīriem, kuri savstarpēji ir labi pazīstami un kurus dzīvē saista ne tikai mūzika - viņi ir arī labi draugi. Viņi ilgi raka, līdz atrada šo mūziku, un tieši viņi iedvesmoja arī mani tajā iedziļināties. Jo es šai šūniņai pievienojos drusku no malas, varbūt arī tāpēc labāk redzu, kā tas izskatās no zināmas distances,» saka pianists Raimonds Petrauskis, uzsverot, ka vīru izvēlētais repertuārs viņu ļoti uzrunā. «Tās ir dziesmas, no kurām daudzas, man ir aizdomas, latviski nav pat nav ieskaņotas. Jo, izvēloties tās interpretēt, radiofonā neatradām ierakstus - ir tikai nošu materiāls un vārdi. Līdz ar to es nespēju atteikties no iespējas šo mūziku, kas uzrakstīta vairāk nekā pirms pusgadsmita, izvērtēt un ieraudzīt šodienas acīm,» atzīst pianists, uzsverot, ka daudzām dziesmām nav veidoti arī klavieru pavadījumi, līdz ar to tie bija jākomponē pašam. Un tas dod iespēju runāt par to, kas tolaik bija aizliegts. «Piemēram, padomju komponista Dunajevska melodija dziesmai Mūsu zeme - tur ir tīra un apcerīga dzeja, kas pretendē uz meditācijas vai pat lūgšanas formu dzejā, bet režīms tai bija pārbraucis pāri ar skaļu un brutālu maršu, garīgās vērtības ritmā sakapājot kā ar gaļas āmuru. Mūsu izpildījumā tas nebūs ne skaļi, ne virspusēji priecīgi - mēs beidzot varam godīgi paskatīties uz to, ko redzam šajā mūzikā. Un ļoti daudz no tā, ko kādreiz nevarēja pateikt vārdos, bet kas ir redzams muzikālajā audumā, esam atļāvušies ielikt klavieru pavadījumā, jo - to nu tagad var.»
Dziesmai nav noilguma
Bet VVA Daile «stāsts» nav tikai par dziļi sāpīgām tēmām, un sociāli politisku elementu ir pavisam nedaudz. «Galvenā tēma, ko gribam akcentēt, jo tā ir aktuāla visos laikos un gadsimtos, ka arī tolaik cilvēki mīlēja, cerēja, sapņoja, priecājās, un tas atspoguļojās arī mūzikā un dziesmā,» stāsta Raimonds Petrauskis. Viņaprāt, dziesma vispār ir unikāls, daudzdimensionāls žanrs, jo informācija ir vairākos slāņos - gan pašā mūzikā, gan aranžējumā, gan vārdos. Un starp rindām un vārdiem ir arī zemteksti, ar ko gan par laikmetu, gan par cilvēku, gan par viņa dvēseli var izteikt visu. «Un ar šādu labestīgu, vieglu un drusciņ humorīgu piegājienu arī skatāmies uz šo repertuāru. Tas bija diezgan ekstrēms laiks - Marģers Zariņš rakstīja Miera maršu, Ģederts Ramans - Manas pilsētas meitenes!, V. Ojakars - Piejūras kolhozā... Ideoloģija uzspieda, lai dziesmas skan «skaisti, tīri un pareizi», bet harmonijās un aranžējumos komponisti mēģināja vēstīt ko pilnīgi citu. Un patiesībā, pirms sākām to visu pētīt, pat nenojautām, cik daudz aizraujoša atklāsim,» atzīst VVA Daile koncertmeistars. Viņš saka, ka jaunajā koncertprogrammā dziesmu melodijas un vārdi saglabāti oriģināli, iejaukšanās notikusi tikai aranžējumā. «Mūsu programma ir tendēta uz to, ka skaistai dziesmai un gaišam tekstam nav noilguma, un arī zemteksts ir mūžīgs no laika uz laiku,» uzsver Raimonds Petrauskis. Viņš nenoliedz, ka sākotnēji bijušas duālas sajūtas, domājot par tā laika mūziku, jo tai ir savs zīmogs. «Protams, politiski šis laiks bija ārkārtīgi nomācošs un mūsu vēsturē nekad nebūs gaišs, bet, kā izrādās, arī tajā laikā cilvēki dziedāja, mīlēja, cerēja, sapņoja. Un patiesībā mūsu programma ir cieņas apliecinājums visiem tiem dvēselē brīvajiem, kuri dzīvoja tajā laikā, piepildīja savu dzīvi ar prieku un par spīti visam meklēja iespēju būt brīvi.»
Tumšajam pretī gaišais
Mūsu saruna notiek iepretim Stūra mājai Brīvības ielā, un Raimonds Petrauskis pēkšņi secina, ka ir noticis kas absolūti fenomenāls - jo cieši līdzās bijušajai čekas mājai sev telpas radusi Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola, kur nemitīgi skan spēcīga, gaiša un talantīgu cilvēku apmirdzēta mūzika. «Tie ir pieci stāvi, pilni muzicējošiem cilvēkiem, ar diviem orķestriem, ar kori, kuri visam tam negatīvajam, kas stāv uz stūra, liek pretī absolūti gaišu un optimistisku auru. Un tas ir labi, un tā būs ilgi...» saka šīs skolas džeza un populārās mūzikas nodaļas vadītājs, uzsverot, ka visam tumšajam ir jāliek pretī gaišais, un arī Dailes jaunā programma ir «par gaišo», ar absolūti labestīgu attieksmi par to, kas bijis un aizgājis.
Gaiša, latviska un svinīgu noskaņu pilna būs arī jaunā koncertprogramma, kas Raimondam Petrauskim top kopā ar brāli, saksofonistu Oskaru Petrauski un pianisti Elīnu Bērtiņu un kas tiks atskaņota valsts svētku priekšvakarā 17. novembrī. «Tā nebūs vienkārša koncertprogramma, bet gan unikāla iespēja uzstāties kopā ar ļoti interesantiem atskaņotājmāksliniekiem - ar Rīgas Doma kora skolas zēnu kori, kas, manuprāt, ir ļoti radoša kombinācija.»
Pianists priecīgi stāsta, ka interesanta sadarbība izveidojusies arī ar dziedātāju Anniju Putniņu un operas solistu Mihailu Čulpajevu, ar ko kopā iestudēta programma, kas veltīta Leonīda Bernstaina simtgadei. «To ieskandināsim jau šogad decembra sākumā - ar koncertu Ventspils Kultūras centrā,» stāsta Raimonds Petrauskis, paužot cerību, ka šī nebūs viņu vienīgā sadarbība. «Viens no lielākajiem plusiem pianista profesijā ir tas, ka klavieres var satikties ar ļoti dažādu mūziku, ar ārkārtīgi plašu instrumentu un arī balsu dažādību. Es to ļoti novērtēju.»
Prioritātes mainījušās
Bet vairāk par visu pianists novērtē savu ģimeni. «Kad man jautā, ar ko visvairāk lepojos, viennozīmīgi saku: ar to, ka esmu tētis. Un ar to, ka esmu vīrs savai sievai. Tās ir divas profesijas, kas man dod jēgu dzīvei,» sapratis Raimonds Petrauskis. Viņš gan piebilst, ka arī mūzika ir pirmajā trijniekā, bet - prioritātes ir ļoti mainījušās. «Es ļoti domāju par to, kā saglabāt līdzsvaru un harmoniju, kā novērtēt to, kas man dots, un kā nepalaist kaut ko garām. Jā, es gribu būt klāt, kad abas manas meitas sper pirmos soļus - jebkurā dzīves sfērā. Katrā ziņā, es noteikti nevarētu tik radoši nodarboties ar mūziku, ja man līdzās nebūtu mans lielākais atbalsts - sieva Rūta. Jo tas, kā viņa samenedžē lietas ne tikai savā darbā, bet arī ģimenē, ļoti palīdz arī man,» stāsta Paulīnes un Elmas tētis. Pēdējo gadu laikā viņš savus darbus ir pārkārtojis tā, lai maksimāli daudz laika varētu pavadīt ar meitām. «Es ļoti daudz ar mūziku nodarbojos mājās, un viņas to redz. Viņas ir lietas kursā par visu, ko daru, un bieži arī līdzdalīgas manos koncertos. Drīz gan būsim mainītās lomās, jo abas dzied un abas dejo, pašām drīz būs koncerti,» stāsta Raimonds Petrauskis un tad atzīst, ka patiesībā tieši ģimene viņam iemācījusi arī mūzikā atrast tās vērtības, kas ir dziļākas par virspusējām emocijām, izjūtām un maņām. «Tāda mūzika ir īstāka, patiesāka - kā dārgakmens, kas jāslīpē. Es to daru jau daudzus gadus, caur to pilnveidojos, bet - man vēl ir daudz ko slīpēt. Un, starp citu, arī meitas man ļoti konkrēti norāda ne tikai uz manām kvalitātēm, bet arī uz mīnusiem, un tas palīdz iet uz priekšu.»
Raimonds PETRAUSKIS
- Pianists, aranžētājs, komponists, pedagogs
- Dzimis 1979. gada 14. decembrī Dobelē
- Absolvējis Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA, iegūti bakalaura (2004) un maģistra (2006) grādi)
- Klavierspēlē papildinājies Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā (2003-2004), Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā (2004-2005), kursos Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā
- Kopš 2006. gada ir džeza un populārās mūzikas nodaļas vadītājs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, kā arī lektors JVLMA, kur vada brīvās improvizācijas klasi
- Vairāku starptautisku konkursu laureāts
- Aktīvi koncertē Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs, vienlīdz veiksmīgi sevi apliecinot gan klasiskās un džeza, gan populārās mūzikas jomā
- Kā mūzikas aranžētājs darbojas dažādu stilu un formātu projektos, kas saistīti ar teātra, kino un kamermūzikas aranžēšanu
- Precējies. Sieva Rūta Petrauska ir Latvijas Leļļu teātra Mārketinga un komunikāciju nodaļas vadītāja. Divas meitas - Paulīne (5) un Elma (28. novembrī būs 3 gadi)
