Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Kultūra \ Mūzika

Matīss Čudars. Ko tu vari piedāvāt, kāpēc jānāk tevi klausīties?

Matīss Čudars: «Ir jau forši, kad piesēžos pie klavierēm, bet, kad nespēlēju ģitāru kādas trīs dienas un tad to paņemu rokās, saprotu – es šo instrumentu jūtu, saprotu, un mans ķermenis zina, ko ar to darīt, kā tam skanēt» © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Sestdien, 16. jūnijā, Rīgas Sv. Pētera baznīcā Rīgas festivāla ietvaros notiks ģitārista Matīsa Čudara un Latvijas Radio kora grupas koncerts Mīlestības vēstules Dievam; tā programmā skanēs Matīsa Čudara jaundarbi – skaņās tērptas Dievam veltītas mīlestības vārsmas ar saknēm dažādu laikmetu un dažādas izcelsmes mistiķu darbos. Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš. Koncertā piedalīsies arī sitaminstrumentālists Ivars Arutjunjans.

Rolls-Royce bez šika

Jaunais komponists atzīst, ka viņam vienmēr mūzikā gribas pieskarties dievišķajam, un šis koncerts ne tikai notiks dievnamā, bet arī mūzikas tematika ir Dievs. «Tomēr bez konkrētas reliģijas piegaršas, šajā gadījumā tas ir viens visu mīlošs un radošs visvarenais vai visvarenā. Sākumā bija ideja izmantot 12 dažādu Rietumu un Austrumu viduslaiku un renesanses perioda mistiķu dzejoļus Dievam. Atlasot dzejoļus, izrādījās, ka apmēram divas trešdaļas esmu izvēlējies viena autora dzejoļus,» stāsta Matīss Čudars. Rezultātā šajā programmā izskanēs dziesmas ar Svētās Terēzes no Avilas (1515-1582), sūfiju dzejnieka Hafisa (apm. 1320-1389) un Austrumu mistiķes Rābijas (714/718-801) dzeju. «Šo autoru dzeja ir kā lūgsnas un reizē diezgan koķetas sarunas ar Dievu,» piebilst Matīss Čudars.

Diezgan mistisks ir stāsts, kā pie viņa atnāca šī dzeja. Pirms vairākiem gadiem, kad studējis Amsterdamā un kādudien, eksistenciālu jautājumu nomākts, klaiņojis pa ielām, iečāpojis lietotu grāmatu veikalā un, gandrīz kā zinādams, ko īsti tur meklējis, piegājis pie viena plaukta un paņēmis apmēram 400 lappušu biezu grāmatu Love Poems from God. «Sāku lasīt šo grāmatu, un visi eksistenciālie jautājumi kaut kā izšķīda. Un kopš tās dienas šī grāmata man ir kā ikdienas garīgā maize, kurā es smeļos garīgo spēku, mierinājumu, mīlestību. Liekas, tā grāmata atnāca pati pie manis,» nosaka Matīss Čudars.

Jaunā komponista sadarbība ar Latvijas Radio kori aizsākās pirms dažiem gadiem, un tās iniciators bija kora diriģents Kaspars Putniņš, un arī šī iespēja atnākusi pavisam negaidīti, kad Matīss vēl dzīvojis Amsterdamā. «Kaspara Putniņa dēls Miķelis spēlē ģitāru un dzied grupā Ezeri, bieži nāk uz maniem koncertiem, bija tēvam pačukstējis par mani, un Kaspars arī atnāca uz maniem koncertiem - vairākas reizes viņu redzēju publikā, pēc tam sekoja zvans...,» pāris gadus senus notikumus atceras Matīss Čudars. Iespēja strādāt kopā ar vienu no pasaules labākajiem koriem - Latvijas Radio kori - esot unikāla jaunam komponistam, tomēr vienlaikus tā arī mazliet sasaista. «Šāda iespēja nedaudz nobiedē. Iedomājies - esi nodomājis mācīties braukt ar mašīnu, ej uz autoskolu, lai gan es kompozīcijas ziņā neesmu gājis pat autoskolā, un tev uzreiz iedod Rolls-Royce, ar kuru sākt mācīties braukt. Būtu labāk ar žigulīti pabraukājis pa lauku ceļiem. Realitātē Rolls-Royce ir draudzīgs un mīļš, un jauks, un, kolīdz sāc ar viņiem strādāt, tā saproti - nav par ko baidīties, viņi ir ārkārtīgi pacietīgi un pretimnākoši, un nav vispār nekā no elitāra šika, ir viegli sastrādāties,» atzīst komponists.

Starp ģitārspēli un komponēšanu

Lielās mūzikas balvas 2017 nominants kategorijā Gada mūziķis un Riga Jazz Stage 2017 pirmās vietas ieguvējs Matīss Čudars savu ceļu mūzikā sāka Ogrē, jo mamma, kura pati ir kordiriģente un arī pedagoģe, dēlu aizvedusi uz Mūzikas skolu. «Piespiedu kārtā. Simtprocentīgi es tai neatdevos, tomēr tagad esmu pateicīgs, ka mani tur aizveda,» pasmaida Matīss Čudars. Pirmais instruments - trombons - pēc diviem gadiem tika nomainīts uz sitaminstrumentiem, un šajā specialitātē skola arī pabeigta. Protams, ka pusaudža gados gandrīz vai neiztrūkstoša ir iesaistīšanās kādā grupā, un arī Matīss tādu atrada, bet - kā ģitārists, nevis kā sitaminstrumentālists. «Pubertātes vecums parasti nāk komplektā ar dusmām par to, kas notiek. Manā dzīvē parādījās metālmūzika, atradās uzreiz grupa, kurā spēlēt, mistiski uzpeldēja arī ģitāra. Jau no pirmās reizes, kad dzirdēju metālmūziku, man ļoti patika ģitāras skaņa, enerģija un mauciens. Kopā ar puišiem vienā pagrabā sākām spēlēt burtiski katru dienu, un tad arī sajutu, ko nozīmē, ka tu regulāri strādā - kā progresē gan pats, gan visa grupa. Sākām arī eksperimentēt, parādījās patiess entuziasms,» atceras Matīss Čudars. «Un kāds ieminējās, ka mūsu grupas skanējums izklausās pēc džezmetāla, un mani, kādus 13 gadus vecu pusaudzi, ieinteresēja - kas tas džezs ir?» Paklausījies ierakstus, pabraukājis uz ģitāristu sesijām, līdz pamatskolas beigu fāzē, kad bijis jāizvēlas profesija visai dzīvei, sapratis, ka negrib būt ne ārsts, ne biologs, ne baņķieris, ne vēl kas cits, un devies uz Rīgas Doma kora skolu, kur tieši pirms gada bija atklāta Džeza klase. «Mani neinteresēja klasiskā ģitāra, mani interesēja elektriskā ģitāra, un Doma kora skolā pasniedza Andrejs Jevsjukovs, kuru jau biju dzirdējis ģitāristu sesijās, un likās, ka no tā čaļa varētu daudz iemācīties, un tā arī bija - viena gada laikā manī ielika pamatus, viņš ir ļoti labs skolotājs,» atzīst Matīss Čudars.

Kad nācies pieņemt lēmumu par studijām, viņš izvēlējies Amsterdamas Konservatoriju, jo uz turieni maršruts jau bija iegājies - tur jau studēja latvieši, turklāt studijas notika angļu valodā un tās nebija pārāk dārgas. «Man bija ārkārtīgākās ambīcijas, negribēju neko viduvēju, bet, ja tā var teikt, iet līdz galam. Gribēju būt metropolē, kur ir gan 180 nacionalitāšu, gan dažādi stili, ļoti augstas kvalitātes mūzika,» stāsta jaunais mūziķis. Protams, ka milzīgā konkurence var arī iedzīt kompleksos, bet ar viņu tā neesot noticis. «Latvijas pluss un reizē liels mīnuss ir tas, ka nav īsti konkurences. Līdz ar to tu kļūsti plus mīnus labs kaut kādā sfērā, un cilvēki sāk atzīt - aha, viņš ir labs. Un - ko tālāk? Es iedvesmojos, redzot, ka citi attīstās, iet tālāk, un saprotu - ja gulēšu uz lauriem, tad vienkārši nogrimšu.»

Amsterdamas periods bijis ļoti noderīgs ne tikai profesionālajā, bet arī cilvēciskajā ziņā. Jo nācies sākt dzīvi it kā no nulles, jo, lai arī bijuši daži draugi, pārsvarā bijis vidē, kurā neko nesaprot, pat to, kas rakstīts uz ielām, pat to, ko citi runā transportā. Pirmajā gadā nācies arī iztikt bez koncertiem, vien bijušas dažas epizodiskas spēles restorānā. «Esi izsists no komforta zonas, un tas ir ļoti vērtīgi - tas iedzen pazemību, piespiež uzspicēt maņas. Jā, es gribēju spēlēt mūziku, bet tajā brīdī iespēju nebija, tomēr ikdienas maksājumi ir jānosedz, tāpēc darīju dažādus darbus - mazgāju traukus restorānā, picērijā cepu picas, viesnīcā tīrīju istabas... Tas nav pazemojums, lai gan - pazemojums vispār ir veselīgs. Ja pārāk sevi redzi augstu un augstāk nekā citi, tad kaut kas nav kārtībā. Teikšu atklāti - pazemība man ļoti palīdzēja. Sākumā mana patmīlība teica - tu taču esi mūziķis, Latvijā spēlēji pasākumos un koncertos, bet tagad mazgā traukus. Ar laiku es sapratu to, ka arī tādus darbus var darīt ar baudu, teiksim, trauku mazgāšana ir fizisks darbs, bet var būt ļoti meditatīvs process,» stāsta Matīss Čudars un piebilst, ka tādus darbus sākumā darījis vien trīs vakarus nedēļā, pārējā laikā cītīgi mācījies. Un tad jau «atnākuši» domubiedri, ar kuriem sācis kopā muzicēt, izveidojušies vairāki muzikāli projekti.

Atgriežoties Latvijā pēc studijām Amsterdamā, sākotnēji arī nebijis darba, bet ļoti ātri «sadīguši» vairāki projekti. «Nebija tā, ka sēdēju mājās, skatījos hokeju un gaidīju, kad man zvanīs. Protams, es organizēju savus koncertus. Ja mūziķim pietrūkst darba, tad to ir jāorganizē pašam. Teiksim, koncertu, un ne jau uzreiz Lielajā ģildē, bet kādā mazā mīlīgā kafejnīcā vai Kaņepes kultūras centrā, kur, piemēram, es jūtos kā savās otrajās mājās, kur ir ļoti pretimnākoši, entuziastiski un mākslinieciski noskaņoti cilvēki,» uzskata Matīss Čudars. «Vajag darīt, velt sniega bumbu, un gan jau izveidosies sniegavīrs, un beigu beigās uzradīsies kāds, kas iespraudīs burkānu un ogles, un būs arī deguns un acis. Gaušanās par grūto dzīvi neko īsti neatrisina... Neviens tevi neņems tikai tāpēc, ka tev nav darba, tas nevienu neinteresē, visiem interesē - ko tu vari piedāvāt, ar ko esi interesants un īpašs, kāpēc vispār cilvēkiem būtu jānāk tevi klausīties?»

Mūziķis atzīst, ka šobrīd komponēšana, kurai viņš apzinātāk pievērsies vien pirms dažiem gadiem, ņem virsroku. «Šajā jomā esmu vēl absolūti zaļš gurķis. Domāju, kur to lietu akadēmiski virzīt uz priekšu, tas nozīmē - atkal studijas un, visticamāk, ne šajos platuma grādos. Šobrīd visi termiņi jau nokavēti, ir jāgaida uz nākamo gadu un viens gads maksimāli jāizmanto šeit, nākamajā gadā droši vien būšu prom,» atzīst Matīss Čudars.

Dziesmu svētku kopkorī

Jau kādu laiku Matīss ir sapratis, ka vienu dienu nedēļā tomēr ir pilnībā jāvelta atpūtai, citādi nav iespējams ražīgi un kvalitatīvi radīt, un strādāšana nonstopā rezultējas ar zemu produktivitāti. Un vēl viņš ir sapratis, ka ļoti labi viņa baterijas atjaunojas dabā. Ja ir vairākas brīvas dienas, viņš dodas uz Latgali - māju pie ezera, kura palikusi mantojumā no vecmammas. «Pļauju zāli, paskaldu malku, peldos, makšķerēšanā vēl neesmu iegājis,» saka Matīss Čudars. Savukārt ikdienas vakaros viņš mēdz doties uz Ziedoņdārzu, kur var gan paskriet, gan bumbu pamētāt. «Parasti pievienojos tiem, kas tur jau spēlē, viss ir vienkārši - sadalās komandās un pagrūstās bišķiņ. Nesen uzspēlēju viens pret vienu ar džeku, kurš, kā izrādījās vēlāk, spēlē Itālijas kaut kādā līgā basketbolā, tagad atbraucis ciemos uz Latviju. Pēc tam gan vairākas dienas sāpēja muskuļi. Tādas aktivitātes palīdz, jo fiziskā darbā ne tikai izsvīsti, bet arī daudz ko galvā sagremo, un - viss sakārtojas,» uzskata Matīss. Ikdienas rituālā ir arī 20 minūšu ilgas meditācijas rītos un vakaros, un, lai gan vajadzētu ilgākas, pagaidām «to nevar atļauties».

Pēc pāris nedēļām Matīss Čudars būs arī Dziesmu svētku kopkorī kā kora Vecrīga dalībnieks. «Ielēcu pēdējā brīdī. Nekad neesmu dziedājis Dziesmu svētku kopkorī, un man gribējās to kaut reizi dzīvē izdarīt, jo nesajust to, ka desmiti tūkstoši cilvēku vienā laikā vibrē, viņu ķermeņi vienkārši vibrē vienā akordā, būtu grēks pret sevi, bezmaz vai - palaist dzīvi vējā.»

***

Matīss ČUDARS

• Ģitārists un komponists

• Dzimis 1991. gada 20. janvārī Ogrē

• Absolvējis Ogres Mūzikas skolu, Rīgas Doma kora skolu (2009), Amsterdamas Konservatoriju (bakalaura grāds Džeza ģitāras nodaļā, 2013)

• Strādājis par džeza ģitāras un improvizācijas pedagogu Amsterdamas Konservatorijā (2015-2016)

• Grupas līderis, ģitārists, vokālists un mūzikas līdzautors grupā Spāre (kopš 2017)

• Mūzikas līdzautors un ģitārists somu grupā Verneri Pohjola Overdriven (kopš 2017)

• Kompozīciju līdzautors, aranžētājs un ģitārists grupā How Town (kopš 2011)

• Komponējis darbus City Jazz Youth Band, Latvijas Radio korim, Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio bigbendam u.c.

• Riga Jazz Stage 2017 pirmās vietas ieguvējs

• Koncertprogramma Merkurijs uz mēness, kurā Matīss Čudars spēlēja kopā ar orķestri Rīga, tika nominēta Lielajai mūzikas balvai 2016kategorijā Gada koncerts.

• Nominēts Lielajai mūzikas balvai 2017 kategorijā Gada mūziķis

• Saņēmis Autortiesību bezgalības balvu (2017), Keep An Eye The Records (kopā ar grupu Larchey Zore Quartet, 2018) u.c.