«Dievs ir vienīgais, par ko ir jārunā. Nav obligāti jāskandē dieva vārds, jo par dieva mīlestību var runāt visādi, un patiesībā tas ir vienīgais, par ko es gribu runāt. Jo mīlestība ir tas, kas mēs esam. Un tāda ir arī mana jaunā programma – pilna gaismas, cerību un mīlestības,» saka populārā dziedātāja Marija Naumova. Šajā pavasarī viņa dodas koncertu tūrē, piedāvājot klausītājiem savu jauno koncertprogrammu Uz ilūziju tilta.
Dziedātājas Marijas Naumovas radošā dzīve pēdējā gada laikā ir ļoti piesātināta. Pērnā gada rudenī viņa priecēja savus klausītājus ar divām koncertprogrammām - Kādā jaukā dienā un Līdz gaišām asarām, bet novembrī izdeva jaunu albumu - Uz ilūziju tilta, kurā iekļāva desmit dziesmas ar latviešu dzejnieku Jāņa Petera un Kārļa Vērdiņa vārdiem. Tām mūziku sarakstījis franču ģitārspēles virtuozs un viens no labākajiem manuš (manouch) stila ģitāristiem pasaulē Sebastjens Žinjo, un albums ierakstīts Parīzē kopā ar lieliskiem franču muzikantiem.
Ar šo programmu Marija Naumova šajā pavasarī arī dodas deviņu koncertu tūrē pa Latviju - 31. martā viņa būs uz Jelgavas kultūras nama skatuves, 1. aprīlī - Latgales vēstniecībā GORS, 2. aprīlī - Liepājas koncertzāle Lielais dzintars, 3. aprīlī - Ventspils Teātra namā Jūras vārti, 6. aprīlī - Valmieras kultūras centrā, 7. aprīlī Ogres novada kultūras centrā, 8. aprīlī - divos koncertos Dailes teātrī, 9. aprīlī - Vidzemes koncertzālē Cēsis. «Starp citu, koncerti GORĀ un Vidzemes koncertzālē ir izpārdoti - super!» liecina ieraksts Marijas Naumovas profilā sociālajā tīklā facebook.com.
Bet sarunā ar Neatkarīgo dziedātāja atzīstas: «Ja jaunībā izpildītājs nāk ar savu enerģiju, ar vēlmi būt uz skatuves, tad, gadiem ejot, viņš arvien nopietnāk sev jautā, kāpēc es tur esmu un ko es tur daru. Vismaz man tā ir. Man vairs nepietiek tikai nodziedāt savu repertuāru, man ir jāsaprot, kāpēc es to daru.» Viņa arī var atbildēt uz saviem kāpēc. «Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir ļoti labs muzikālais materiāls. Labākais, kas muzikālā ziņā man jebkad bijis. Otrkārt, tāpēc, ka Jānis Peters ir uzrakstījis tādu dzeju, kāda cilvēkiem ir vajadzīga, jo liek apstāties, aizdomāties, padomāt. Treškārt, tāpēc, ka ir pavasaris un cilvēkiem, kuri ikdienā raujas pa darbiem, ir nepieciešams stariņš gaismas. Es zinu, ka izklausīsies banāli, bet cilvēkiem pietrūkst siltuma un gaismas. Un es zinu arī, ka ar savu komandu mēs varam to dot.»
Marija atzīst, ka viņa uz skatuves jūtas drīzāk kā aktrise, nevis mūziķe, un tieši tāpēc ir šie daudzie kāpēc. «Gadiem ejot, arvien vairāk saprotu: cik labi, ka neaizgāju uz aktieriem, ka man neizveidojās aktrises karjera. Tas nav viegli, jo īpaši mūsu apstākļos un jo īpaši - sievietei. Un, jo tālāk pa dzīvi eju, jo vairāk saprotu, kas ir laime - tas ir mans iekšējais miers, un tas neiet kopā ar teātri, ar skatuves dzīvi. Pa lielam - noteikti nē. Aktrise nevar veidot karjeru un paralēli būt laimīga arī ģimenē uz visiem simt procentiem, jo tās ir divas, manuprāt, grūti savienojamas lietas,» domā dziedātāja, neizslēdzot, ka var varbūt kādam tas arī izdodas. Marija saka paldies dievam, ka viņai ir tāda iespēja dzīvot ģimenes dzīvi un tajā pašā laikā kāpt uz skatuves. «Es to varu atļauties, jo ar to nepelnu sev maizi. Jā, man ir paveicies, bet es arī apzinos, ka visiem tā nav,» viņa nosaka, uzreiz gan piebilstot, ka ģimene viņai tomēr ir svarīgāka par skatuvi. «Noteikti. Viennozīmīgi. Kad vēl biju pavisam jauniņa, kāds astrologs, skatoties manā zvaigžņu kartē, teica, ka esmu ļoti ģimeniska, ka man ir tieksme uz ģimenes dzīvi. Tolaik to vēl nesapratu, neizjutu. Arī to zināt ir kas cits, nekā, esot ģimenē, to apzināties,» saka sešgadīgā Artūra mamma. «Laiks ļoti ātri skrien, tieši tāpēc vajag aizdomāties, kam šo laiku tērēt. Un, ja tu to tērē uz skatuves, tad - kāpēc.»
Lūgta iztulkot albuma un koncertu tūres nosaukumu, Marija saka: «Visa mūsu dzīve sastāv no lielākām vai mazākām ilūzijām. Mēs visi dzīvojam tikai tajā pasaulītē, ko paši sev izdomājam, ko paši tajā ielaižam, bet realitāte ir absolūti savādāka. Visi mediji raksta par teroraktu Londonā, par to, ka Amerikā nogalināti cilvēki, bet - Sīrijā vai Āfrikā katru sekundi nogalina cilvēkus. Katru sekundi! Mēs par to neliekamies ne zinis, jo ir kaut kāds dalījums - mēs un viņi, šeit un kaut kur tur, baltie un melnie cilvēki... Pat ja tas mūs neinteresē, tā arī ir realitāte! Tāpēc man gribas teikt, ka viss ir iluzori, ka mēs visi stāvam uz ilūziju tilta. Un es ļoti labi apzinos, ka dzīves jēga ir nojaukt šo ilūziju tiltu, bet tas jau ir darbs ar sevi.».
