«Neviens nav apdrošināts pret neveiksmēm, galvenais, ka mēs šo ceļu ejam godīgi un bez izlikšanās. Pagaidām mēs ejam uz to, lai būtu interesanti ne tikai mums, bet arī skatītājiem,» domā aktieris Jakovs Rafalsons. Piektdien, 12. maijā, Rīgas Krievu teātrī Viljama Šekspīra leģendārās lugas Karalis Līrs iestudējuma pirmizrāde režisora Viestura Kairiša versijā.
Šis iestudējums ir režisora Viestura Kairiša debija Rīgas Krievu teātrī, kurā Karalis Līrs iepriekš iestudēts jau divas reizes, pēdējais - tieši pirms 30 gadiem - tapa Arkādija Kaca vadībā. Šajā iestudējumā titullomu atveido Jakovs Rafalsons, Minhenes Kamerteātra aktieris Gundars Āboliņš atveidos Glostera lomu, bet meitu lomās Jekaterina Frolova, Dana Čerņecova, Jana Ļisova. Iestudējumam scenogrāfiju veido Reinis Dzudzillo, kostīmus - Krista Dzudzillo, mūzikas autors - Arturs Maskats. Režisors Viesturs Kairišs uzskata, ka Karalis Līrs ir universāla luga, kas der jebkuram laikam, jebkurai politiskajai iekārtai, jebkuram teātrim. «Kur slēpjas šīs lugas fenomens? Atbildes nav, bet cilvēka aklums ir nemirstīgs. Cilvēks neko neredz vai negrib redzēt. Varbūt cilvēka aklums ir civilizācijas vienīgā izdzīvošanas iespēja? Kāpēc cilvēks neredz acīmredzamas lietas? Izrāde būs nevis par karaļiem un galma intrigām, bet par mums - cilvēkiem, par cilvēcisko būtību,» atklāj izrādes režisors Viesturs Kairišs.
Galvenās lomas atveidotājs Jakovs Rafalsons atklāj, ka, pirmo reizi lasot lugu, viņš domājis: «Vecākās meitas melo, tas taču ir acīmredzams, kāpēc viņš to neredz, bet patiesībā zem šī slāņa ir vēl citi, uzreiz neredzami. Arī es prātoju - Līrs, gudrs cilvēks, nu kāpēc visi redz, ka meitas melo, bet viņš ne? Ir jāiet dziļāk, patiesībā tas, kāpēc karalis Līrs neredz, ir daudz dziļāks un sarežģītāks jautājums. Neredzēt acīmredzamo - redziet, tā ir tik plaša tēma... Jāskatās izrāde, lai zinātu, kādas atbildes mēs atradām.» Lai vai cik sen kāds klasisks darbs ir tapis, tas vienmēr būšot aktuāls, jo šādos darbos vienmēr tiek skartas sāpīgas tēmas, kas arī mākslā ne reizi vien atspoguļotas. «Šķiet - par to jau tik bieži un daudz runāts, bet vienalga mūžīgās tēmas - mīlestība, nāve - vienmēr būs aktuālas,» uzskata Jakovs Rafalsons.
Karalis Līrs gan neesot tā loma, par ko viņš jau sen sapņojis, tomēr karalis, kas mūža nogalē vēlas savu karaļvalsti sadalīt starp savām trim meitām, liekot viņām sacensties, lai izrādītu mīlestību pret viņu, viņam ir pagodinoša loma, par ko pašam liels prieks. «Galvenais ir tas, ka izrādes iestudēšanas procesā esam bijuši godīgi, šo ceļu esam gājuši profesionāli, un dod, Dievs, lai šis darbs būtu interesants ne tikai mums pašiem. Ļoti ceru, ka cilvēkiem, kas ir pieraduši domāt un gūt gandarījumu no lieliskas literatūras, izrāde varētu būt saistoša, bet nezinu, vai arī tiem, kas skatās klipveidīgus izstrādājumus un lasa tikai detektīvus.»
Pirms pirmizrādes aktierim bieži saka - ar dievpalīgu, bieži novēl iekšēju mieru, lai nebūtu iekšēja haosa. «Domāju, ka tad, kad mēs, kolēģi, satiekamies, viens otram pasmaidām kaut ar acu skatienu, it kā sakot - turies, tas palīdz. Dod, Dievs, lai mēs pie skatītāja izietu ar to mīlestību, ko mēs izjūtam pret šo materiālu un cits pret citu,» saka Jakovs Rafalsons.
