Ja cilvēkiem vaicātu, cik tieši apaļa jubileja trešdien būs mūziķim un komponistam Uldim Marhilēvičam, droši vien lielākā daļa teiktu, ka 50. Vai varbūt pat 40. Marhils ir vienmēr smaidīgs, dzīvespriecīgs un darba spara pārpilns.
Laiks rit kosmosa ātrumā
Akurāt savā dzimšanas dienā, 31. maijā, komponists Uldis Marhilēvičs Dailes teātrī rīko savu 60 gadu jubilejas koncertu. Tam sekos vēl divi koncerti: Cēsu koncertzālē Vidzeme 1. jūnijā un Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 2. jūnijā. «Ceļa posms ir pieveikts nopietns, gandrīz kā no Tobāgo līdz Pāvilostai,» smejas Uldis. «Tagad jūtos atkal atgriezies mājās un gribas vēlreiz izdzīvot skaistākos piedzīvojumus. Man tie ir mūzikā.» Plašajā un stilistiski daudzveidīgajā viņa koncertprogrammā izskanēs gan instrumentālā mūzika, gan dziesmas no koru repertuāra un teātra izrādēm, kā arī aizvadīto gadu roka un popmūzikas zelta fonds. Koncertos piedalīsies Marhila draugi Ivo Fomins, Ance Krauze, Igo, Ainars Mielavs, Antra Stafecka, Sergejs Jēgers, Aija Andrejeva, Laimis Rācenājs, Ainars Virga, Zintis Žvarts, Aivars Hermanis, Raimonds Macats, Dzintars Beitāns un daudzi citi. Plašā un stilistiski daudzveidīgā - tas tiešām ir par Marhilu, jo viņa sakomponēto dziesmu klāsts ir tik daudzveidīgs, ka to bija problēmas savietot pat kaut kad nesen izdotajā 50 labāko dziesmu nošu grāmatā. «Nu re, kā laiks iet, vecīt! Augustā būs precīzi divi gadi, kopš iznāca šī grāmata, bet šķiet, ka tas notika tikko!» smejas Uldis. «Man Dailes teātrī ir studija, es tur reizēm iestaigāju kaut ko pamēģināt, un dežurants man saka - kā, jubilejas koncerts?! Mēs taču nesen jau svinējām! Nesen - tas bija uz 50. Mūsu laikā dzīves ātrums ir vienkārši kosmisks.» Nosvinēt savu apaļo jubileju ar palielāku koncertu šobrīd ir teju vai modē, taču daudzi mūziķi atzīst, ka īpaši to nevēlētos darīt, labāk būtu mierīgi pasēdēt mājās pie vīna glāzes. «Jā, rudenī vai ziemā es arī domāju - nu kam man tas viss vajadzīgs, kāpēc es nevarētu vienkārši, piemēram, aizšaut uz Peru?! Taču pēc tam man sāka jautāt: Vitjkam [Lapčenokam] ir dzimšanas dienas koncerts, Mārtiņš [Brauns] arī kaut ko rīko, Boriss Rezņiks arī, vai tad tiešām neko netaisīsi?! Taču patiesībā tas jau arī ir tas feinākais - būt procesā, kam mēs esam radīti, tas ir, uzstāties saviem klausītājiem, dalīties emocijās ar publiku. Redzēs, kā tas viss beigsies, jo es šoreiz uzņēmos visu organizēšanu, bet tas nav tik vienkārši. Taču ņēmos un darījos, gan būs labi.»
Pieprasīts un izpārdots
Marhila jubilejas programma būs ļoti interesanta, jo viņš ir pazīstams kā žanriski daudzveidīgs komponists. «Programma nedrīkst būt cilvēkiem par garu. Taču no otras puses - ir taču dzimšanas diena, uz kuru aicini savus mūzikas draugus, un tas arī zināmā mērā ir šī koncerta kods. Nevarēju to taisīt šauri specifisku, līdz ar to man sanāks visai krāsaini. Es arī gribēju tā, ja kāds cilvēks ir konkrēto dziesmu dziedājis 80. gados, lai to dara arī tagad. Piemēram, kā Ainars Mielavs Nedalāmo. Jā, viņš būs, viņš taču ir normāls vecis!» smejas Uldis. Protams, ka būs arī Ainars, kā gan var atteikt Marhilam! «Programma būs divdaļīga, jo es tomēr esmu instrumentālists un vismaz pirmo koncerta daļu vēlējos tieši šādā veidā. Taču katrā gabalā tāpat piedalīsies arī kāds viesmākslinieks, dalībnieki būs dažādi. Savukārt otrajā daļā es centīšos hronoloģiski atskatīties uz savu daiļradi. Jāatzīst, ka visu laiku gan biju svārstījies par šo pasākumu kopumā, jo vēl taču tikai jāraksta jauni darbi, bet nē, atkal jāveido kāds izlases koncerts. Nu labi, lai tā būtu.» Parasti Uldis asociējas ar grupas Remix sastāvu, taču šoreiz viņu pavadīs maķenīt citi mūziķi. «It kā būtu visvienkāršāk spēlēt kopā ar Remix, bet mēs tikko - kā tu saki tikko -, 2015. gadā noslēdzām savas darbības trīsdesmitgades etapu un pašlaik vēlamies ieturēt nelielu pauzīti. Taču - Aivars [Hermanis] jau tāpat būs, Igo - arī būs, Vilnis [Krieviņš] braukā ar kuģi, viņam savs grafiks, Edžus [Glotovs] dzīvo Igaunijā, nevar viņu tā raustīt uz dažādiem koncertiem. Starp citu, varēja jau sarīkot arī kādus papildkoncertus, bet pēc Liepājas koncerta nākamajā dienā ir pašvaldību vēlēšanas, un zāles vairs netiek dotas. Nezinu, kāpēc tā.» Šī ir stāsta bēdīgākā sadaļa - biļetes uz Marhila koncertiem jau ir izpārdotas un sen.
Vienmēr brīvdomātājs
Pat grūti iedomāties, cik kompozīciju savā radošajā mūžā ir sacerējis Uldis Marhilēvičs, un to neuzņemas izkalkulēt arī viņš, kurš saka, ka savu dzīvi ļoti labi atceras pat no bērnības dienām. «Atceros, kā mēs ar brāli [Tāli] un vecākiem dzīvojām divistabu dzīvoklī Liepājā - viņš ir četrus gadus vecāks.
Ja nemaldos, tolaik mācījos kādā 5. klasē. Mājās kaut ko uz klavierēm divatā spēlējām, viņš domāja, ka es ķēmojos, jo es sāku šo klasiku apdarināt! Ļoti labi atceros, kā Tālis teica - eu, ko tu dari, kas tas ir, ko tu tur spēlē?! Starp citu, šo jautājumu man uzdeva, arī stājoties konservatorijā: pirms eksāmena vingrinoties lielajā zālē, uzspēlēju Kītu Emersonu vai Riku Veikmanu, tolaik tas nebija saprotams. Padomju laikos vajadzēja spēlēt strikti, pēc notīm, ja no tām novirzījies, tad tas tika uzskatīts par ķecerību. Līdz ar to tolaik arī audzēkņi no šīm mācību iestādēm lielākoties iznāca absolūti robusti, bez attīstītām improvizācijas spējām.» Uldim pārmest spēju trūkumu improvizācijā būtu grēks - viņš komponē un arī muzicē visdažādākajos stilos. «Ir rokeri, ir džezisti, ir dažādi atsevišķi klani. Viņi izkopj savu līniju, bet man tas vienmēr šķitis kaut kā neinteresanti - nevari taču visu laiku staigāt pa bērzu birzi, gribas arī pļavā pagulēt! Es ļoti komfortabli jūtos visās nišās, no simfoniskās mūzikas līdz rokam. Protams, kāds var teikt, ka mētājos dažādos žanros, bet nav svarīgi tas, ko tu dari, bet tas, kā tu to dari - vai patiesi, no sirds un ar mīlestību. Ja tā ir, tad arī ir rezultāti.» Savulaik šķita, ka viņa īstais stils varētu būt projekts Vivo. «Jā, to man ir teikuši daudzi, varbūt tiešām šo projektu vajadzēja izkopt vairāk. Taču tajā pašā laikā man gribas paspēlēt ar Liepājas brāļiem rokbalādes, nāk piedāvājumi no koristiem utt. Kāpēc gan to nedarīt?!»
Prasās jautājums, kāpēc Marhils tik reti pats iedzied savas kompozīcijas - viņam taču ir teicams balss tembrs! «To es sev bieži esmu pārmetis - johaidī, citi, kuriem elkoņi ir lielāki un paškritikas nav, dod vaļā tā, ka es nesaprotu, kā var atļauties līst uz skatuves?!» smejoties atzīst Uldis. «Man ir sajēga par dziedāšanu, bet, kad agrākajos laikos izveidojās Remix, tur bija Igo - tas ir dziedāšanas etalons, līdz pat Vladivostokai un varbūt pat vēl tālāk. Jā, es viņam piedziedāju otro balsi, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Es pat tembrāli centos piedziedāt tā, kā to dara viņš, un mūs bieži vien nevarēja pat atšķirt. Bet vispār - labi, ka tu man šo te pajautāji! Es varbūt vēl padziedāšu, kāpēc ne?! Man tikai vajag kādu idejisko tēmu. Es tiešām ļoti, ļoti gribu dziedāt!»
Dzīvo ar šodienu
Pēc jautājuma par mūžīgā možuma uzturēšanas recepti pie svaigi spiestas burkānu sulas glāzes sēdošais komponists smejas: «Jā, vajadzēja visu laiku dzert tīru mantu, nevajadzēja jaunībā jaukt, varbūt būtu bijis vēl labāk! Grūti izskaidrot šo veselības formulu. Kaut kādā ziņā palīdzēja sports, taču nenoliegšu, ka ir arī otra
puse - muzikanta dzīvesveids un viss, kas ar to saistās. Varbūt labi gēni. Pie mūsdienu trakā ritma galvenais ir sakārtot galvu. Pie tā gan vajag piestrādāt. Tāpat kā sportistiem muskuļi, pauris ir jātrenē!» No ikdienas saspringtā ritma Uldis atpūšas Pāvilostā. «Vai vismaz vienu dienu sev brīvu iedošu [pēc jubilejas koncertiem]? Bet protams, vecais, nu kas gan var būt labāks par to, kā aizšaut uz kādu dieniņu prom no pilsētas burzmas?! Vienkārši pabraukāt ar ričuku, pasēdēt dabā. Cik bieži tā sanāk? Kad gribu un varu!» aizrautīgi smejas mūziķis. Pāvilostas piedāvātos priekus viņš gan izmanto diezgan maz - ar sērfingu nenodarbojas, makšķerē tikai sieva utt. «Izmantoju pašas labākās lietas - liedagu un iebraucu jūrā ar gumijas laiviņu. Vienkārši tāpat. Kad jūra ir kā ezers, saule riet - uh, kas tas ir par skatu!» sajūsminās Marhils. Bet kur slēpjas Pāvilostas skaistums? «Man grūti to tā noraksturot,» aizdomājas Uldis. «Kā mans basketbola kluba biedrs Atis Sausnītis saka - kā tu, Uldi, tur vari dzīvot, tur taču vēji un vētras, nepārtraukts troksnis?! Viņš ir vidzemnieks, kur pakalni un ielejas, kur bezvējš. Nezinu, neesmu pat par to domājis. Katram cilvēkam ir savas saknes, un tur viņš jūtas vislabāk. Arī manā Pāvilostā - ir gan jūra un vētras, ir gan mežs un miers. To nevar vārdos izskaidrot. Man vieglāk pateikt, ka tur ir manas saknes, un es tur jūtos vislabāk.»
Starp citu, sešdesmitais atskaites punkts licis arī Uldim šo to pārvērtēt savā darbībā. «Esmu haotisks un kā jau visi muzikanti nedaudz slinks, bet - pēdējā laikā ir uznākusi sajūta, ka ir daudz kaut kur skriets, daudz kas darīts, beidzot vajadzētu regulārāk darīt pamatdarbu. Nepieciešams sev uzlikt atskaites punktu un neturēt azotē materiālu, kura man tiešām ir daudz. Daļa vairs nav aktuāla, taču daļa joprojām ir izmantojama. Tas varētu būt svarīgs uzdevums. Jāliek galdā to, kas ir. Dzīvo ar šodienu - tā ir veca un pareiza patiesība.».
