«Šogad festivāls priecēs ar izcilu spāņu, kanādiešu, armēņu, krievu un kazahu mākslinieku sniegumu, kā arī iepazīstinās ar mūsu horeogrāfu jaunākajām idejām un dejotāju sasniegumiem klasisku lomu interpretācijā. Īpašas uzmanības vērti būs Džona Noimaijera un Džona Kranko darbi, kurus Latvijā iespējams redzēt ļoti reti,» saka Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.
Svētdien viņš visus baleta cienītājus aicina uz Dzintaru koncertzāli, kur pulksten 20 gaidāms 18. Starptautiskais baleta festivāls Baleta zvaigznes Jūrmalā.
Vadošie solisti
Festivāla ilggadējais vadītājs Aivars Leimanis stāsta, ka dienvidniecisko temperamentu šogad Jūrmalā nodrošinās vadošo baleta solistu pāris no Astanas Valsts operas un baleta teātra - kazahstānieši Bahtijars Adamzans un Madina Basbajeva. Abi plūkuši laurus prestižos baleta konkursos, savukārt par Bahtijara Adamzana izcilo skatuvisko formu viņš pats pārliecinājās šovasar - prestižā starptautiskā baleta konkursā Ņujorkā, kur strādāja žūrijas sastāvā un kur Adamzans ieguva Grand Prix klasiskās dejas kategorijā. Tūlīt pēc tam izcilais baletdejotājs devās uz Maskavas 13. Starptautisko baleta konkursu, kur savukārt ieguva 1. vietu vecākajā grupā. Jūrmalā pāris no Kazahstānas dejos pas de deux no baleta Diāna un Akteons un fragmentu no Arama Hačaturjana ugunīgā baleta Spartaks.
Festivālā piedalīsies arī armēnis Avetiks Karapetjans no Tulūzas Le Capitole baleta teātra. Viņš dejojis Vīnes operas baletā, Zviedrijas Karaliskajā baletā, bijis vadošais solists Bostonas baletā. Viņš dejos pārī ar Elinu Kamalovu no Sanktpēterburgas Marijas teātra, un viņu izpildījumā būs pas de deux no baleta Dons Kihots, bet Avetiks Karapetjans izpildīs arī Bena van Kovenberga 2003. gadā tapušo solo Buržuā (Les bourgeois) tāda paša nosaukuma Žaka Brela dziesmai.
Kranko un Noimaijers
Hamburgas baletu pārstāvēs katalāņu izcelsmes vadošais solists Alekss Martinezs, kurš Jūrmalā dejos modernā baleta solo numurus. Savukārt Štutgartes baleta vadošie solisti - spāniete Alīsija Amatrieina un kanādietis Džeisons Reilijs - dejos pas de deux no Džona Kranko baleta Oņegins un Džona Noimaijera baleta Otello. Štutgartes balets ir viena no ietekmīgākajām baleta trupām pasaulē, kuras slava sākās horeogrāfa Džona Kranko laikos - viņš Štutgartē sāka strādāt 1961. gadā, un kopš tā laika trupa ir pasaules baleta ainas priekšplānā.
«Tā būs vienreizēja iespēja klātienē iepazīties ar izcilo 20. gadsimta horeogrāfu Džona Kranko un Džona Noimaijera darbiem, ko Latvijā mēs redzam ļoti reti. Lai arī Noimaijers veiksmīgi darbojas arī 21. gadsimtā, viņus abus dēvē par 20. gadsimta klasiķiem,» stāsta Aivars Leimanis, paskaidrojot, ka šo horeogrāfu darbi ir ļoti dārgi un, piemēram, Noimaijera Otello, kura pirmizrāde notika 1985. gadā un kas ļoti ātri ieguva kulta statusu, Latvijā vispār nekad nav dejots, bet Kranko Oņeginu, ko vairāk nekā 50 gadus pēc pirmizrādes vēl aizvien uzskata par šī horeogrāfa meistardarbu, izpilda vairāk nekā 20 baleta trupu visā pasaulē.
Tikšanās ar savējiem
Vēl viena festivāla tradīcija ir tikšanās ar pašmāju māksliniekiem - atskatoties uz sezonas spilgtākajiem darbiem, Dzintaros dejos Latvijas Nacionālā baleta solisti Elza Leimane, Jūlija Brauere, Arturs Sokolovs, Raimonds Martinovs, Antons Freimans, Kārlis Cīrulis, Germans Ševčenko ar kordebaletu. Viņi izpildīs fragmentus no pagājušās sezonas jauniestudējuma Pie zilās Donavas, kā arī fragmentu no baleta Korsārs. Savu jaunāko darbu publikas vērtējumam nodos arī horeogrāfs Raimonds Martinovs. «Mūsu jaunie horeogrāfi jau vairākkārt rādījuši savus darbus baleta vakaros Iespējams, kas Latvijas Nacionālajā operā un baletā tradicionāli risinās maija beigās.»
Dons Žuans un Skroderdienas
«Koncerts būs ļoti bagātīgs, tematiski krāsains un tehniski ļoti spēcīgs,» uzsver Aivars Leimanis. Viņš regulāri gan strādā dažādu baleta konkursu žūrijās, gan bieži apmeklē baleta pirmizrādes visā Eiropā. «Cenšos sekot līdzi visam, kas notiek, turu roku uz pulsa, lai zinātu, ko piedāvāt mūsu skatītājiem. Piemēram, Pēru Gintu mums izdevās pārtvert uzreiz pēc pasaules pirmizrādes - mēs bijām pirmie, tagad to iestudē arī Vīnes Valsts operas balets. Turklāt man bija ļoti patīkami, kad šā gada pavasarī, piedaloties milzīgā baleta konferencē Amsterdamā, Holandes Nacionālās operas baleta trupas vadītājs teica: «Kamēr mēs tikai runājam, ka ir jārada vairāk jauni pilnmetrāžas darbi, Rīgā iestudēti jau seši oriģinālbaleti.» Mēs tiešām nebaidāmies eksperimentēt un radām jaunus darbus, un, piemēram, šajā sezonā, kas ir tikko sākusies, mums plānotas divas pasaules pirmizrādes,» stāsta Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs.
Pirmā būs 10. novembrī, un tas būs Dons Žuans ar V. A. Mocarta un F. Šopena mūziku, ko iestudēs kubiešu izcelsmes franču horeogrāfs Hulio Arosarena, kurš ir bijis Morisa Bežāra baleta solists, tagad šajā Šveices baleta trupā ir horeogrāfs un repetitors. Un otrs būs liels izaicinājums viņam pašam. «Juris Karlsons jau uzrakstījis mūziku, atliek tikai iestudēt - tās būs Skroderdienas Silmačos. Scenogrāfiju veidos Mārtiņš Vilkārsis, bet kostīmus - Anna Heinrihsone. Skaidrs, ka katram par šo darbu būs viedoklis, bet - arī stāsts par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta [Karlsons lido...], nebija bijis baletā,» nosaka Aivars Leimanis, piebilstot, ka pirmizrāde plānota aprīļa sākumā.
Ņujorkā, Ālandu un Bračas salā
Pirmajā jaunās sezonas darbadienā satiekoties Latvijas Nacionālajā operā un baletā, Aivars Leimanis atzīst: atvaļinājums bija diezgan raibs. Jau pirmajā atvaļinājuma dienā viņš devās uz Ņujorku, kur piedalījās jau iepriekš minētajā baleta konkursa žūrijas darbā. «Iepriekšējoreiz tur biju pirms 20 gadiem, un, kad draugi jautāja, kas pa šo laiku ir mainījies, teicu: ja tolaik uz katra stūra bija hotdogi, tad tagad - halal kebabi. No Ņujorkas taisnā ceļā devos uz Ālandu salām, kur mani jau gaidīja dēls - vismaz vienreiz gadā makšķerēt ir jāaizbrauc. Vienīgi Norvēģija, kurp arī katru gadu braucu makšķerēt, šogad izpalika, jo tūliņ pēc tam bija jādodas uz Seviļu, kur mums bija viesizrādes. Fantastiskā vietā - romiešu amfiteātrī Teatro Romano de Itálica - dejojām fragmentu no baleta Korsārs un Žizeles otro cēlienu. Es jau smējos, ka tā laikam mums bijusi dārgākā scenogrāfija. Un nu burtiski pagājušajā sestdienā atgriezos no Horvātijas, kur Bračas salā vasaras baleta akadēmijā pasniedzu meistarklases. Nekas grūts jau tas nebija - no rīta drusku pastrādāju, un visa diena brīva. Klimats labs, jūra zila, viss tur garšīgs un arī draugu daudz,» stāsta Aivars Leimanis, piebilstot, ka Horvātijā bijis jau astoto reizi, savulaik tur iestudējis arī baletu Žizele. «Man Balkāni vispār patīk, viņu mentalitāte man ir ļoti tuva. Piemēram, pagājušā gada pavasarī Slovēnijā [Slovēnijas Nacionālā teātra Mariborā baletā] iestudēju Korsāru. Šosezon gan nav plānots strādāt kur citur, jātiek galā ar Skroderdienām. Februārī plānojam arī viesizrādes Itālijā. Ar viesizrādēm diemžēl kļūst arvien grūtāk, jo kultūrai arī Eiropā naudas ir arvien mazāk un mazāk. Bet nu, neskatoties ne uz ko, viesizrādēs mēs tomēr braucam katru gadu.»
17 pilnmetrāžas baletu
Gatavs jaunās sezonas darbam, Aivars Leimanis stāsta: viņa Rietumu kolēģi brīnās, kā iespējams uzturēt tik milzīgu repertuāru, kāds ir Latvijas Nacionālajam baletam. Citviet Eiropā ir seši, septiņi nosaukumi, un tas ir daudz, turklāt izrādes tiek spēlētas blokos, bet Rīgā ir 17 pilnmetrāžas baletu un nedēļas laikā tiek parādīti vismaz trīs. «Tāda ir Rīgas baleta specifika, jo mēs neesam liela pilsēta un mēs nevaram pārdot desmit izrādes pēc kārtas. Bet tūrists, kurš atbrauc uz Rīgu, var nedēļas laikā noskatīties, piemēram, trīs operas un divus baletus. Sava priekšrocība tam ir. Nekur citur Eiropā tā nav, tur visu nedēļu rāda vienu un to pašu,» stāsta Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs. Viņš uzsver: tādējādi arī baletdejotājiem ir iespēja augt ar lomu, pilnveidoties lomā katru gadu. «Mēs pat esam spiesti ņemt nost no repertuāra izrādes, kas iet pie izpārdotām zālēm, jo ir jānāk jaunām izrādēm, bet lielāku repertuāru nevaram pavilkt.»
Taujāts, vai jaunajā sezonā ir kādas izmaiņas baleta mākslinieku sastāvā, Aivars Leimanis atteic, ka iepriekšējās sezonas izskaņā pelnītā atpūtā devusies primabalerīna Margarita Demjanoka-Skuteļska un baleta soliste Rita Lukašēvica, bet no Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas papildinājuma diemžēl nav, jo neviens neatbilda augstajām prasībām. «Puiši tuvākajos gados arī nav gaidāmi, būs ļoti labas meitenes šogad un nākamgad, tāpēc šosezon esmu bijis spiests pieņemt divus dejotājus - no ASV un Armēnijas. Tāda ir starptautiskā pieredze,» nosaka Aivars Leimanis, uzreiz gan piebilstot, ka viņš ir konservatīvs un, iespējams, vecmodīgs, jo uzskata, ka Latvijas Nacionālajā baletā tomēr ir jādejo mūsu baletskolas absolventiem. Un šobrīd viņu arī ir vairāk nekā 90 procentu. Tādi paši uzskati esot vienīgi arī Zagrebas Nacionālās operas baleta vadītājam - viņa vadītajā kolektīvā arī dejo praktiski tikai vietējie. Bet visur citur pasaulē, tostarp Lietuvā un Igaunijā, baleta trupās ir dejotāji no visas pasaules.
