«Austras Skujiņas dzeja uzvēdī skumju noskaņu. Jā, tāda viņa ir – tumša kā pusnakts un dziļa kā atvars. Viņu nevar un arī nevajag pārtaisīt, jo arī šajās drūmajās noskaņās un skumjajās tonalitātēs ir sava burvība. Katrā ziņā es ar to esmu saindējusies un to izbaudu,» saka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) dziedošā aktrise Veronika Plotņikova.
Rītvakar pulksten 19 un šomēnes vēl arī 25. augustā pulksten 19 viņa būs Meitene kafejnīcā. Tās ir 15 Raimonda Paula muzikālās fantāzijas ar Austras Skujiņas (1909-1932) dzeju Olgas Pētersones atdzejojumā. Pie klavierēm - pats Maestro.
Koncertuzvedumā, kas šā gada maijā parādījās RKT repertuārā un tika izrādīts vien trīs reizes, piedalās arī aktrise Jana Herbsta. Režisors - Jakovs Rafalsons.
MEITENE KAFEJNĪCĀ. Mūzikas un dzejas iestudējumā Meitene kafejnīcā aktrise Veronika Plotņikova izpilda Raimonda Paula dziesmas ar Austras Skujiņas dzeju, kas tulkota krievu valodā / Foto: Didzis GRODZS, publicitātes foto
Raudāja bez apstājas
«Kad pavasarī gatavojām šo koncertu, nekādu ažiotāžu no tā netaisījām, jo mierīgi strādājām, godīgi darījām savu darbu, bet nebijām pārliecināti, vai no tā vispār kas iznāks. Godīgi sakot, līdz pat šim brīdim īsti nesaprotam, kas ir sanācis, bet, kad pirmoreiz šo programmu nospēlējām, mēs tā raudājām, ka nevarējām apstāties. Varbūt man tikai izlikās, bet, šķiet, arī Maestro acīs bija asaras,» stāsta Veronika Plotņikova, piebilstot, ka priekšnesuma laikā pēkšņi dvēselē kaut kas tik ļoti tika parauts vaļā, ka ilgāku brīdi pēc pirmizrādes viņi nav varējuši iziet pie skatītājiem.
Aktrise stāsta, ka tagad teātrī daudzi klausās latviešu mūziku, bet savulaik viņa bijusi vienīgā, kura klausījusies Viktoru Lapčenoku, Aiju Kukuli. «Man vienmēr ļoti patikusi Raimonda Paula mūzika, arī dziesmas ar Austras Skujiņas dzeju, es ar tām jau biju pazīstama. Patiesībā jau sen biju iedomājusies, cik forši būtu kādreiz nodziedāt kādu no šīm dziesmām. Un, kad Maestro man to piedāvāja, sajūta bija absolūti nereāla - ka doma, ko reiz esmu palaidusi kosmosā, atgriežas pie manis un tas notiek!» priecīgi stāsta skanīgās balss īpašniece. Viņa domā, ka nodziedāt labāk, nekā savulaik dziedāja Aija Kukule, nav iespējams un nav arī vajadzīgs, jo tā jau ir klasika. «Bet tas, ka es dziedu viņas dziesmas, manī raisa reizē satraukumu un slēptu prieku. Un es tik ļoti baidos pievilt Maestro uz mani liktās cerības, ka visu laiku viņam jautāju: «Nu, kā bija? Vai viss bija labi? Vai visu nodziedāju pareizi?...» Līdz viņš jau gandrīz sadusmojas un saka: «Labi, nu ir labi! Nu liecies tak’ mierā!...»
Trāpa tieši sirdī
Veronika Plotņikova uzsver: strādājot pie šīs koncertprogrammas, viņai bija svarīgi saglabāt Austras Skujiņas dzejai raksturīgo noskaņu un tonalitāti - lai ir tieši tā, kā tā skan latviešu valodā. Viņa dzied, Maestro spēlē, bet aktrise Jana Herbsta lasa dzeju un fragmentus no dienasgrāmatām. «Jana šajā programmā ir mans lielais atklājums. Manuprāt, šis koncerts par izrādi kļuva tikai tāpēc, ka Jana šo dzeju runā tā, ka tas aizskar līdz sirds dziļumiem, trāpa tieši sirdī. Vienkārši - cepuri nost!» Veronika Plotņikova uzslavē savu jaunāko kolēģi, uzsverot, ka viņas abas, vājas sievietes būdamas, šajā darbā viena otru atbalsta, cik spēj. Bet viņu kolēģi, noskatījušies šo koncertuzvedumu, neslēpj sajūsmu, jautājot, kā viņas to dara, ka tas ir tik ļoti paņemoši. «Saša Maļikovs pienāca klāt un teica: «Kādreiz taisām milzīgas un krāšņas dekorācijas, šujam fantastiskus kostīmus un burtiski plēšam matus, lai viss izdotos, bet - nesanāk. Jūs vienkārši esat uz skatuves, dziedat, runājat dzeju un - viss notiek! Nu kā?! Jo it kā nekas tāds jau nenotiek.» Man nav atbildes, es pati līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc par šo uzvedumu ir tik liela sajūsma un interese. Goda vārds, nesaprotu,» aktrise vaļsirdīgi atzīstas.
Hormoni vairs netrako
RKT skatītāji, iespējams, pat nepamanīja, ka Veronika Plotņikova uz brīdi bija prom no skatuves, jo mazajam Nikolajam bija vien divi mēneši, kad mamma jau atkal atgriezās darba ierindā. Jā, aktrises vecākajam dēlam Andrejam, kuram ir desmit gadu, jau deviņus mēnešus ir mazs brālītis.
«Atgriezties uz skatuves nebija sarežģīti,» aktrise nosaka, paskaidrojot, ka atskrējusi vien uz četrām stundām, nospēlējusi lomu un skrējusi atpakaļ mājās pie bērniem. «Es neesmu teātrī pārāk noslogota, lai man vajadzētu ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu. Turklāt šobrīd man nav mēģinājumu, ar visu tieku galā un jūtos labi. Piemēram, oktobrī man būs tikai četras izrādes, visu pārējo laiku varēšu būt ar bērniem,» stāsta divu dēlu mamma. Viņa atminas, ka arī pēc pirmā dēla piedzimšanas ātri atgriezusies uz skatuves, turklāt vēl ļoti saspringtā režīmā - paralēli piedaloties arī LNT šovā Divas zvaigznes. Tad gan brīžam bijusi sajūta, ka pietrūkst spēka.
«Bet, gadiem ejot, sajūtas ir mainījušās: ja ir darbs, labi, ja nav - paldies Dievam, varu būt mājās ar bērniem. Esmu kļuvusi mierīgāka, daudz harmoniskāka,» aktrise secina. Viņa nenoliedz, ka agrāk gribēja spēlēt praktiski visās izrādēs, gribēja to, to un to, un, ja kādas izrādes lomu sadalījumā neatrada savu vārdu, domāja: kāpēc, kur ir problēma?!... «Es, protams, esmu laimīga, ka izvēlējos aktrises profesiju, jo man ļoti patīk mans darbs, bet - man vairs nav sajūtas, ka man vajag būt visās izrādēs. Vairs neskrienu satraukta pie ziņojumu dēļa un tur nemeklēju savu vārdu. Laikam tas ir vecums, hormoni vairs tā netrako. Pat, ja baltā skaudība par kādu lomu, ko man neiedod, arī piezogas, tas ir vien uz sekundi. Tajā pašā mirklī es pasmaidu un sev saku: «Nika, tu ko - pārdzīvo?!» Nu nē, vairs nepārdzīvoju, goda vārds,» viņa apgalvo. Gluži otrādi - aktrise saka paldies Dievam, paldies teātra direktoram un paldies režisoriem, ka viņai bijusi iespēja tik daudz spēlēt. «Man nav nepiepildītības sajūtas, varbūt tāpēc šobrīd esmu tik mierīga,» viņa domā. Aktrise saka: bija laiks, kad viņa spēlēja piecas izrādes nedēļā, bet tikai tagad viņa apzinās, ka tā nebija īstā dzīve. Jo tā nenotiek uz skatuves.
Paldies Sandrai Vītiņai
Īstā dzīve, kā saka aktrise, ir ģimenē. Un īstā dzīve bija arī deviņi grūtniecības mēneši un slimnīcā pavadītais laiks, kad pasaulē bija jānāk otrajam bērniņam. «Man bija ļoti lieli sarežģījumi, tik nopietni, ka visu grūtniecības laiku raudāju, uztraucos, lai tikai mans vecākais dēls nepaliek bez mammas... Tas bija murgs. Bet - es nokļuvu stradiņos pie brīnišķīgas ārstes Sandras Vītiņas. Es par viņu esmu milzīgā sajūsmā! Viņa ir tik iejūtīga, tik mierīga un reizē absolūti profesionāla. Daktere ar lielo burtu. Paldies Dievam, ka viņa bija mana ārste. Viņa nemēģināja iekļūt manā privātajā telpā, bet ar savu siltumu un mieru spēja panākt, ka es noticēju: viss būs labi. Viņa ir vienkārši brīnums!» Veronika Plotņikova ir no sirds pateicīga. Protams, viņa atminas arī, kā pasaulē nāca vecākais dēls, turpat stradiņos. «Biju šokā no tā, kā tas viss notika un kādas sekas pēc tam atstāja. Tāpēc tagad esmu tik laimīga, ka nokļuvu pie tik profesionālas ārstes.»
Laimīgs par savu mazo brāli ir arī Andrejs. Mamma stāsta, ka viņš mazo burtiski dievina, bučo vienā bučošanā. Brīžam pat jāaizrāda, lai tak liek mierā brāli. «Es nelieku viņam brāli auklēt un stundām ilgi pieskatīt, viņš vienkārši viņu bezgalīgi mīl.»
Apgūt jaunu profesiju
Bet mūsu sarunas noslēgumā talantīgā skatuves māksliniece saka: lai arī par darbu trūkumu uz skatuves nesūdzas, viņa ir aizdomājusies, ka varētu apgūt vēl vienu profesiju. Skatītājiem, kuri aktrisi iemīlējuši, nav pamata satraukumam - teātri viņa negrasās pamest, vien mēģinās visu apvienot. Un tā ir šūšana, ko viņa gribētu apgūt profesionāli. «Es jau šobrīd to daru - šuju gan bērniem, gan sev. Vismaz pusi no tā, ko valkāju, pati sev esmu sašuvusi un reti kad sev ko nopērku. Bet - man gribētos to darīt profesionālāk, iemācīties labāk zīmēt skices. Nopietnāk tam pievērsīšos apmēram pēc gada, kad mazais būs paaudzies. Jo tā vairs nebūs nekad, ka man teātrī būs jāstrādā no rīta līdz vakaram.»
***
Veronika PLOTŅIKOVA
• M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise (kopš 1997. gada), dziedātāja
• Dzimusi 1976. gada 3. februārī Kemerovā Krievijā; ģimene uz Rīgu pārcēlusies, kad meitai bija seši mēneši
• Mācījusies Rīgas 38. vidusskolā, Rīgas 10. vidusskolā; absolvējusi Rīgas Krievu teātra aktieru studiju Semjona Loseva kursā (1997)
• Spēlē izrādēs: Meitene kafejnīcā, Hanuma (titulloma), Bīstamais pagrieziens (Freda Keplena), Odesa, burvīgā pilsēta... (Basja), Skrandaiņi un augstmaņi, Tango ar Stroku (Luiza), Spoks no Kentervilas
• Rīgas Krievu teātra labākā aktrise 2002./2003. un 2003./2004. gadu sezonās
• 2003. gadā pārstāvējusi Latviju starptautiskajā jauno izpildītāju konkursā Jaunais vilnis, kur ieguva 5. vietu
• 2007. gadā kopā ar Māri Grigali uzvarējusi LNT šovā Divas zvaigznes 2010. gadā kopā ar Martu Kristianu Kalniņu piedalījusies TV3 šovā Dziedi ar zvaigzni
• Serafimas lomas atveidotāja TV3 seriālā UgunsGrēks (2009-2010)
• Divi bērni: Andrejam ir 10 gadu, Nikolajam - 9 mēneši
