Šo piektdien, 27. oktobrī, ar koncertu Arēnā Rīga noslēgsies grupas Labvēlīgais tips rudens tūre Sudrabkāzas. Praktiski visi zina grupas seju Fredi un atraktīvo Normundu Jakušonoku, bet kas satur kopā šo raibo projektu? Tas ir ģitārists Ģirts Lūsis, kurš sevi jokojot sauc par grupas direktoru.
Deviņvīru spēks
Praktiski visi grupas Labvēlīgais tips ceturtdaļgadsimta jubilejai veltītās tūres Sudrabkāzas koncerti jau aizvadīti, atlicis vien noslēguma akords Arēnā Rīga. «Iespaidi ir labi. Izrādās, ka esam vēl vajadzīgi, jo zāles ir pilnas. Lielākoties visi koncerti bija pilnībā izpārdoti, palikušas tikai kādas astītes. Kopējais rādītājs klausītāju skaita ziņā būs ļoti pieklājīgs,» par jau notikušajiem koncertšoviem stāsta labvēlīgo ģitārists Ģirts Lūsis, pazīstams arī kā Zirgs. «Pirms diviem gadiem bija tūre ar nosaukumu Brīvības nianses, bet tad mēs izbraucām tikai pa pāris koncertzālēm - tik plaša turneja kā tagad mums nav bijusi kopš 2012. gada.» Šajos koncertos skan populārākie hiti, tostarp Alumīnija cūka, Naukšēnu disko, Džins ar toniku, Pīrādziņ’ nāc ārā, Desmitais tramvajs, Čiekurs egles dēls un citi, kā arī dziesmas no 1. aprīlī izdotā albuma Kaste. «Iznāca albums, turklāt kādu laiku plašākai auditorijai nebijām atrādījušies. Gribējās, lai pašiem ir interesanti. Tā kā ir jubilejas tūre, tad, protams, tiek izpildīts daudz veco dziesmu, taču diezgan daudz ir arī no pēdējā albuma. Kurš gan cits spēlēs Labvēlīgā tipa dziesmas, ja ne pats Labvēlīgais tips?!» joko Ģirts. Uz skatuves šajos koncertos ir deviņi tipa mūziķi plus dejotājas. Vai pa šiem gadiem labvēlīgie cits citam nav pieriebušies? «Mēs tā uzsvērti grupas iekšienē nedraudzējamies, vārdadienas un dzimšanas dienas kopā nesvinam, līdz ar to šādas kopā sanākšanas ir arī svētki pašiem - satikt labus draugus, parunāties, uzspēlēt. Joprojām neesam pazaudējuši šo kopā uzspēlēšanas prieku pašiem sev, līdz ar to ir labāks rezultāts arī skatītājiem.» Jau ierasts, ka koncertos tipi aicina daiļā dzimuma pārstāves aplaimot mūziķus ar uz skatuves mestiem krūšturiem. «Jā, krūšturus joprojām met [uz skatuves], taču tie ir gājuši mazumā. Bet mēs pēdējā laikā uz to arī baigo uzsvaru neliekam - visa dzīve taču paliek dārgāka. Tostarp arī krūšturi,» smejas Ģirts.
Džins ar toniku
Labvēlīgā tipa oficiālā leģenda stāsta, ka šo grupu 1992. gadā izveidoja Andris Freidenfelds, Normunds Jakušonoks un Ģirts Lūsis. «Patiesībā es jau pirms tam ņēmos ar tādu jokainu projektu ar nosaukumu Zirgs - tajā bija arī Normunds, kura sastāvi visu laiku mainījās, jo tiem nebija lielas nozīmes. Ar to piedalījāmies arī Zvaigznīšu brīža aptaujā. Mums bija arī diezgan cieša sadarbība ar [LTV raidījumu] Pirmā prognoze, kurā Fredis bija režisors un kurā darbojās arī Anda, tolaik vēl Linuža, Labvēlīgā tipa sākotnējā sastāva dalībniece. Radās pieprasījums sniegt arī kādus priekšnesumus. Tā nu sāka veidoties arī muzikālie priekšnesumi, kuru iespaidā tas viss attiecīgi pārauga par grupu,» atminas Zirgs. «Sākumā mēs nedomājām, ka eksistēsim ilgāk par četrām dienām. Taču kaut kā pirmie hiti izšāva, un sabiedrība jau uzlika par pienākumu koncertēt, tad vairs nekur nevarēja likties.» Tā nu šis joks ieildzis uz ceturtdaļgadsimtu. «Iedomājies, tā taču ir ceturtdaļa no valsts pastāvēšanas laika! Sanāk, ka mēs zināmu posmu šīs valsts vēsturē esam aizpildījuši. Internetā dažkārt tiek publicētas fotogrāfijas no 90. gadiem par grupām, kas tolaik bijušas un tagad aizgājušas, tad sēdi un domā - eu, bet mēs taču tajā brīdī jau eksistējām!» labdabīgi smaida mūziķis.
Pats pirmais hits bijis Džins ar toniku, kam sekojis sprādziens ar Alumīnija cūku un pēc tam visi pārējie. Interesanti, ka labvēlīgie raksta vēsturi arī šādā veidā, jo jaunākajai paaudzei džins ar toniku droši vien neizsaka pilnīgi neko, bet tajos laikos šis bija topa dzēriens. «Labvēlīgais tips vienmēr ķeras pie tā brīža aktuālām tēmām - iezīmējām savu laiku un gadsimtu!» tā ģitārists. Jāpiebilst, ka grupa piedalījusies praktiski visās šo laiku aktivitātēs, sākot no Eirovīzijas, līdz pat šlāgeraptaujām. «Jā, un mēs nekaunamies par to, ka mums savulaik piešķirta arī kāda šlāgerbalva. Kas zina, varbūt arī nākamajā Zelta mikrofonā mēs būsim nominēti kādai balvai, jo ar abiem albumiem, kas iznāca pavasarī - gan Jakušonoka Tipa orķestra, gan Labvēlīgā tipa -, mēs varam aptvert diezgan lielu balvu sadalījuma spektru, sākot no šlāgera, līdz pat deju mūzikai un poprokam,» skaidro Ģirts. Tikai nedomājiet visus viņa skaidrojumus uztvert absolūtā nopietnībā…
Pat neitrālam novērotājam no malas jau sen skaidrs, ka tieši Ģirts ir tipu mugurkauls, kas satur kopā visu šo raibo un zvaigžņoto mūziķu kolektīvu, - mākslinieciskais vadītājs, administrators, direktors? «O, šis ir ļoti labs nosaukums - grupas direktors!» smejas mūziķis. «Šis grupas kodols kopā spēlē jau kādus divdesmit gadus. Laikam visi tomēr zemapziņā jūt, ka šādā lielā kolektīvā ir ļoti būtisks sadarbības mehānisms, kad visiem jābūt precīziem. Ja par mērķi uzliekam koncertu, tad visiem nepieciešams būt vienotiem. Protams, mums ir bijušas savstarpēji asākas vārdu pārmaiņas, arī dažādi gan muzikāli, gan saimnieciski strīdi, taču kaut kā ir izdevies to kolektīvu savākt tik veiksmīgi kopā, ka lielas un globālas problēmas nav bijušas - no tām mēs esam izvairījušies. Ja kāds arī apvainojas, aizcērt durvis un aiziet, tad jau pēc minūtes atnāk atpakaļ un saka - pietiek, veči, turpinām!» savākšanas mehānismu skaidro Ģirts. «Nevienam neliedzam ņemt dalību arī citos projektos, bet mūsu uzstādījums ir tāds, ka tips ir pirmajā vietā. Pēdējā laikā mums plānošana notiek ļoti laikus, tā ka nekādas problēmas tas nerada. Tiesa, parasti ir problēmas savākties uz mēģinājumiem. Pirms šīs koncertu sērijas ļoti nopietni mēģinājām un gatavojāmies: lai gan it kā kādu konkrēto veco dziesmu spēlējam jau 1348. reizi, tomēr vienalga tajā vienmēr pamanāmies atrast kādas kļūdas vai neprecizitātes.»
No tehniķu aprindām
Runājot par sevi mūzikas kontekstā, Ģirts vairākas reizes saka, ka «nekad nekāds baigais mūziķis neesmu bijis, es savu darbību sāku no tehniskās puses - ar gaismām un skaņām». Jau skolas laikos viņam bijusi interese par diskotēkām, proti, «ķimerēt vadiņus un skrūvēt lampas». Šajā jomā pirmās nopietnākās gaitas sākušās ar toreizējās Rīgas Pionieru pils diskotēku pulciņu, pēc tam - klubs Vecrīga un Ērika Niedras stūrētā diskotēka Mobile. «Tas bija baigais kāpiens karjerā, tobrīd radās iespējas iepazīties ar ļoti daudziem cilvēkiem - šajā diskotēkā mani pieaicināja kā galīgi jaunu gurķi. Pēc tam bija leģendārā kafejnīca Robinsons, kurā tolaik arī sapazinos ar Fredi.» Dīdžeji un viņiem pietuvinātās personas, tātad arī tehniķi, tolaik nopelnīt varējuši ļoti pieklājīgi: «Atceros, tas bija 1986. gada Mikrofons, kas notika Sporta pilī, - pēc tam saņemtais honorārs bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums, kas apmēram līdzinājās manas mātes mēnešalgai.» Nevajadzētu domāt, ka tehniķi tolaik bija tikai kā apkalpojošais personāls, dažkārt viņiem bija ārkārtīgi nozīmīga loma. «Mikrofonā bija smago dūmu mašīna - tajā laikā sausais ledus bija liels brīnums. Pēc tā bija milzīgs pieprasījums no mākslinieku puses, lai viņi to varētu ieslidināt savos kokteiļos, un tā nu mēs bijām pie ledus izdales,» smejas Ģirts. Starp citu, tieši klubā Vecrīga meklējami arī aizmetņi viņa muzicēšanai, jo tolaik tajā strādājis arī viens no tipa sākotnējā sastāva dalībniekiem Andris Skalbergs, ar kuru kopā sarakstīts jau minētais Džins ar toniku.
Raženā auguma īpašnieku Ģirtu Lūsi vairāk gan varētu iedomāties basketbolā vai volejbolā nekā mūzikā, taču ar sportu viņam nav bijušas lielas saistības: «Skolas laikā mēģināju startēt biatlonā - bija pulciņi, kaut kur taču bija jāiesaistās! -, bet pēc viena 20 kilometru slēpojuma sapratu, ka to tomēr negribu.» Skolā viņš bijis aktīvists, lai gan pats uz šādu godu īpaši nav rāvies. «Ja tā atceras, tad pirmie soļi šovbiznesā man sākās, kad biju pavisam maziņš, jo mana mamma strādāja Carnikavas kultūras namā un līdz ar to man bija piekļuve aizkulisēm. Leļļu teātrim palīdzēju nest dekorācijas un arī ansambļu koncertos vienmēr sēdēju goda vietā, pirmajā rindā. Vēl no bērnības atceros, ka māte bija sagādājusi vācu lego konstruktoru un jau tajā laikā cēlu visādas skatuvītes. Starp citu, nesen man bija patīkams pārsteigums veikalā: mana meita arī aizraujas ar lego, un reiz redzēju, ka Lego ir uzražojis milzīgu konstruktoru skatuvi. Eh, ja manos laikos tāds būtu…» joko Ģirts. Skatuves un skatuvītes viņš būvē joprojām, jo kopā ar draugu un kolēģi Gintu Putniņu ir koncertu rīkošanas aģentūras L.tips agency īpašnieks - kā atsevišķa aģentūra tā pastāv no 2008. gada un šobrīd ir viena no nopietnākajiem spēlētājiem šajā tirgus nišā.
Ja ārpus mūzikas, tad Ģirtam patīk makšķerēt, bet visvairāk - ceļot. «Jā, tas nav oriģināli, bet toties ir forši. Ir krustām šķērsām izbraukāta Eiropa, tālajiem gabaliem vēl neesmu ķēries klāt, bet vajadzēs tiem pievērsties. Jo, tikai aizbraucot uz kādām eksotiskākām vietām, saproti, cik patiesībā šeit pie mums viss ir ļoti labi un ka tu dzīvo visbrīnišķīgākajā vietā pasaulē,» smaida labvēlīgais tips.
Ģirts Lūsis
Dzimis 1970. gada 13. novembrī. «Pasē ir rakstīts, ka Saulkrastos, bet es saku, ka Carnikavā.»
Izglītība: Carnikavas astoņgadīgā skola, Rīgas 2. vidusskola
Grupas Labvēlīgais tips ģitārists, vokālists un dziesmu autors. «Es gan nekāds baigais ģitārists neesmu, akordus iemācījos pašmācības ceļā, bet labi vien ir, ka iemācījos, jo Jakušonoka kungam tagad, rakstot dziesmas, ir grūtāk iebilst, ko un kā vajag»
Latvijā garākais ģitārists (sāncensis varētu būt vienīgi Kaspars Bindemanis) - augums 2 metri
Iesauka - Zirgs. «Tā nāk līdzi vēl no Carnikavas laikiem. Es to ieguvu, spēlējot futbolu, bet vairs neatceros, kādā sakarā. Varbūt kādam iespēru. Pēdējā laikā gan šo iesauku izmanto aizvien mazāk cilvēku, bet man nekad, nevienā brīdī pret to arī nav bijušas lielas pretenzijas. Beigu galā - citiem ir vēl sliktākas iesaukas»
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Diāna, meitas Lote (6) un Līva (16).
