Lietuviešu operdziedātāja Vida Miknevičute. Meklētāja ar spožiem virstoņiem
©Publicitātes foto

Lietuviešu operdziedātāja Vida Miknevičute pirmoreiz Latvijas Nacionālajā operā un baletā debitēja pirms gada ar Elizabetes lomu Vāgnera Tanheizera otrajā pirmizrādē. Toreiz likās, ka no smalkās, blondās, sīkās solistes soprāna varenajiem virstoņiem pacelsies mūsu Baltā nama jumts.

Kaut ko līdzīgu bija izdevies piedzīvot vien viņas tautietes Irenas Milkevičutes sniegumā pirms gadiem piecpadsmit. Pēc tam soliste piedzīvoja stāvovācijas Baltijas Simfoniskā festivāla koncertā Maskata vertikāle un priecēja opermīļus kā spoža Margarita LNOB godalgotajā Guno Faustā. Programmiņā aiz viņas vārda iekavās rakstīts «Lietuva». Tomēr Lietuvā atšķirībā no Latvijas, kur nākamajā sezonā Vida LNOB dziedās jau trešo lomu, šoreiz Zentu Vāgnera Klīstošajā holandietī, dziedātāju īsti nepazīst. Viņas karjera attīstās lielākoties Vācijā. Ar Latviju Vidu saista arī Hamburgā savulaik sastaptā kolēģe Inga Kalna, kas pedagoģes ampluā palīdzējusi noslīpēt lielāko daļu vokālo partiju.

- Vai jūs jau bērnībā gribējāt kļūt par operdziedātāju?

- Uz to pusi ir. Manai mammai ir dabas dota lieliska balss, viņa man mēdza dziedāt, kad biju maza. Pēc tam jau mēs dziedājām abas kopā. Bērnudārzā audzinātāja pamanīja, ka man patīk dziedāt un esmu muzikāla, un iedrošināja mammu pieteikt mani bērnu dziedāšanas konkursam. Pēc konkursa jau vairāki pedagogi mudināja, ka mani noteikti jāsūta mūzikas skolā. Tā arī notika, Kauņā mācījos specializētā mūzikas ģimnāzijā, līdz pamatskolas beigām spēlēju klavieres, lai gan doma par dziedāšanu visu laiku nelika mieru. Vidusskolā iespēja reizi nedēļā apgūt dziedāšanu pie Mūzikas akadēmijas pasniedzēja bija kordiriģēšanas nodaļas audzēkņiem, tāpēc es iestājos kordiriģentos, turpināju spēlēt klavieres, bet jau biju mazliet tuvāk dziedāšanai, mācījos diriģēšanu, strādāju ar kori, spēlēju pavadījumu, dziedot dažādu balsu partijas. Visas šīs iemaņas man šobrīd ļoti palīdz, mācoties jaunas lomas, varu pati tikt galā ar klavierizvilkumu.

- Jums ir interesants stāsts, jo samērā agri aizbraucāt mācīties uz Rietumeiropu un neesat gājusi tradicionālo ceļu caur Viļņas Mūzikas akadēmiju un Lietuvas Nacionālo operu. Pastāstiet par to!

- Mācoties pirmajā maģistratūras kursā, man kā teicamniecei piedāvāja iespēju aizbraukt apmaiņas programmā ERASMUS uz Leipcigas Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Mūzikas un teātra augstskolu. Tas gads man deva ļoti daudz. Pirmkārt, sapratu, ka panākumi atkarīgi tikai no manis pašas un tā, cik daudz esmu gatava strādāt. Pēc tam es atgriezos Kauņā, pabeidzu maģistrantūru un braucu stāties Virgīlija Noreikas operstudijā Viļņā, kur mani, par spīti interesei, no kurienes es tāda esmu uzradusies, neuzņēma. Nebiju no Viļņas, nebiju iepriekš braukusi konsultēties ne ar vienu no turienes pedagogiem, nevienu pat īsti nepazinu. Taču es meklēju tālāk un internetā atradu noklausīšanos Drēzdenē. Aizbraucu, atdziedāju un pēc divām nedēļām saņēmu uzaicinājumu braukt uz Cīrihes operstudiju. Tā bija mana labākā skola.

Studiju vadīja Fabio Luizi, strādāja arī Aleksandrs Pereira, daudz interesantu pedagogu. Mūsu bija daudz, 15 dziedātāji no visas pasaules, taču man paveicās iekļūt starp tiem laimīgajiem, ar kuriem pasniedzēji visu laiku izvēlējās aktīvi strādāt - bija gan koncerti, gan iestudējumi, gan iespējas klausīties mēģinājumus un izrādes operā, speciāli organizētas noklausīšanās, uz kurām brauca operu intendanti un aģenti. Turklāt pēc šādiem pasākumiem mēs vienmēr saņēmām komentārus, kā uzlabot savu sniegumu gan vokāli, gan kā labāk sevi pasniegt - tā bija ļoti noderīga pieredze, kas nav pieejama mūzikas augstskolās.

Pēc Cīrihes es mazliet padziedāju Bāzelē, bet vēlāk nonācu Hamburgā, kur pēc noklausīšanās mani uzreiz uzaicināja dziedāt Riharda Štrausa Sievietē bez ēnas un iekļauties viņu operstudijā, paralēli operā pakāpeniski audzējot repertuāru - Adīna, Cerlīna, Mikaēla un tā tālāk. Operstudiju pieredze, manuprāt, ir dziedātājam ļoti svarīga, īpaši jaunam dziedātājam, jo tā ir iespēja mācīties un vienlaikus pamazām iet uz lielās skatuves. Vācijā un Šveicē ir ļoti svarīgi, kā dziedātājs sevi parāda studijā, jo studija ir durvis uz lielajiem teātriem.

- Esat piedalījusies arī vairākos vokālajos konkursos. Daži saka, ka konkursi ir nežēlīgs sports, citi tajos saskata tādu pašu iespēju, par kādu jūs nupat runājāt saistībā ar operstudijām. Ko par konkursiem domājat jūs?

- Konkursi ir tāda specifiska lieta - tur ir dažādas intereses, attiecības, katrs konkurss ir mazliet citāds. Tomēr no savas pieredzes varu teikt, ka esmu ļoti priecīga, ka man bijusi iespēja tajos piedalīties gan Lietuvā, gan Vācijā un Itālijā. Pats galvenais ir iespēja parādīt sevi un saprast, kur tu atrodies salīdzinājumā ar pietiekami daudziem labiem dziedātājiem. Piemēram, ja konkursā piedalās 250 dziedātāju, bet man izdodas iekļūt starp 30 labākajiem, turklāt soprāniem vispār pasaulē ir milzīga konkurence, es jau esmu priecīga. Konkursi daudz dod pašnovērtējumam, reizēm sniedz noderīgu atgriezenisko saiti un attīsta arī prasmes tikt galā ar uzstāšanās stresu. Katra nākamā reize ir vieglāka, jo iemācies sevi kontrolēt. Uz konkursiem jāsagatavo apmēram piecas ārijas, konkrēta programma, kas tiek izstrādāta līdz sīkākajām niansēm, taču pat tad, ja iegūsti pirmo vietu un uzreiz saņem kādu darba piedāvājumu, darbs pie lomas ir pavisam kas cits nekā atsevišķu āriju apgūšana - tas ir jau nākamais kalns, kurā jākāpj. Tomēr konkurss vienmēr ir iespēja tikt pamanītam, jo tajos nekad nevar zināt, kas bez oficiālās žūrijas vēl sēž publikā.

- Jūsu repertuārā ir ļoti dažāds repertuārs - Mocarts, Vāgners, franču opera, operetes. Arī pie mums LNOB jūs dziedat Elizabeti Tanheizerā un Margaritu Faustā. Ko jums dod un vienlaikus prasa šī daudzveidība?

- Ir tāda lieta, ka, piemēram, sākot dziedāt Vāgnera repertuāru, bieži vien dziedātāji sāk orientēties uz dramatiskajām lomām, pamazām specializējoties relatīvi šaurā repertuārā. Es zinu, ka man ir piemērota balss, diapazons un rezonanse, taču pagaidām dramatiskajam repertuāram tuvojos pakāpeniski un piesardzīgi. Vēl kādu brīdi vēlos, lai dominējošās būtu liriskākas - tā saucamās jugendliche dramatische partijas. Man jau piedāvā lomas, kuras es labprāt dziedātu pēc desmit gadiem, bet ne šobrīd. Piemēram, Izoldi, turklāt jauniestudējumā, festivāla atklāšanā, ar lielu kritikas un preses uzmanību. Vilinoši, vai ne? Bet ir jāprot pateikt nē. Es apzinos savas spējas un iespējas, bet zinu arī, ka šai lomai vēl nav pienācis laiks. Turklāt man pēc tam piedāvās tikai smagās, dramatiskās lomās - Turandotu, Brinhildi, lēdiju Makbetu, bet man vēl ir tik daudz lomu no vieglāka repertuāra, ko gribētos nodziedāt.

Neviens dziedātājs nezina iepriekš, kā balss aparāts reaģēs uz slodzi, kādu prasa lielās, dramatiskās partijas un to orķestrācijas, un reizēm atpakaļceļa tiešām nav. Es ļoti cenšos ieklausīties savā balsī un ķermenī, lai nenodarītu pāri, tāpēc kā atspoles skrējienā vienmēr atgriežos atpakaļ no Vāgnera un Štrausa, lai gan šajā mūzikā jūtos ērti un labi, pie itāļiem, frančiem. Starp citu, Margarita Faustā man šobrīd ir mīļākā un ērtākā partija, jo tajā ir iespēja pakāpeniski nonākt līdz dramatismam pēdējā cēlienā. Mocarts savukārt dziedātājiem ļoti labi palīdz savākt balss aparātu, pārbaudīt tehniku.

Daudzveidība mani aizrauj, ar prieku izmēģinu kaut ko jaunu. Savā karjerā punktu esmu pielikusi tikai barokam, lai gan es šo stilu ļoti mīlu. Tas vienkārši nav domāts manai balsij, man sevi visu laiku jātur ļoti stingros grožos un jāierobežo. Varbūt vienīgi Monteverdi Popejas kronēšanu varētu mēģināt vēl nodziedāt... Es ļoti mīlu opereti. Tas gan ir ļoti grūts žanrs, jo vajadzīgs plašs diapazons, aktierspēle, prasme pārslēgties uz runātajiem dialogiem, elpas kontrole, lai varētu gan dejot, gan dziedāt un tamlīdzīgi. Tas liek visu laiku sevi uzturēt formā un pārbaudīt, vai tā nav zaudēta. Šovasar Austrijā netālu no Vīnes, Merbišā, pasaules lielākajā operetes festivālā dziedāšu Imres Kālmāna Gārfieni Māricu. Ļoti patīk arī kamermūzika, bet tā šobrīd nolikta malā, jo visam laika nepietiek un pašlaik arī man tuvumā nav laba koncertmeistara.

- Vācijā operu režijā dominē režijas teātris, kas dziedātājiem bieži vien uzliek dažādus sarežģītus uzdevumus. Kāda ir jūsu attieksme pret klasisko operu «modernizēšanu» iestudējumos?

- Vācijā jau ilgāku laiku ir modē laikmetīgas režijas koncepcijas, kas vairāk tuvinās teātrim. Nereti tekstam nav nekādas saistības ar darbību uz skatuves. Man nav tuvs tāds stils, kas ļoti attālinājies no autora ieceres, taču arī tad, ja iestudējums mani īpaši neuzrunā, es vienmēr cenšos parādīt labāko muzikālo sniegumu, jo dažreiz tas pat var izglābt izrādi. Es nerunāju par darbības pārcelšanu uz citu laikmetu, bet tas, ka pazūd stāsts, pazūd tēlu raksturi un attīstība, tas jau, manuprāt, virzās bezjēdzības virzienā. Ir horeogrāfija, ir kaut kādas etīdes, ir mūzika, bet tas viss ir kaut kā atsevišķi, katrs elements par sevi.

Es domāju, ka režijas teātris ir drīzāk instruments, kā piesaistīt operai gados jaunāku vai cita sociālā slāņa auditoriju, piesaistot ar dažādiem ārējiem efektiem. Vācijā ir populārs uzskats, ka, lai panāktu, lai tevi pamana, ir jāmēģina kaut kā šokēt, pārsteigt vai ievilināt, piemēram, ar striptīzdejotājas iesaistīšanu kā Maincas Faustā Valpurģu nakts skatā (rež. Elizabete Šteplere) - bija pat daļa publikas, kas tieši pēc šīs epizodes aplaudēja. Katram savas intereses, un, galu galā, aiziet uz operu ir lētāk nekā uz striptīzklubu.

- Viena no jūsu ilggadējām pedagoģēm ir latviešu soprāns Inga Kalna. Kāpēc profesionālam dziedātājam laiku pa laikam ir svarīgi atgriezties mācību klasē?

- Šo patiesību par to, ka visu laiku ir jāmeklē kas jauns un jāattīsta sevi, manī ielika jau mana pirmā skolotāja Jurāte Bukauskaite Kauņā. Viņa nekad neko neaizliedza, neiebilda pret meistarklasēm, teica: «Vida, meklē!», kamēr citu pedagogu audzēkņiem bija noteikts neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Aizbraucot uz Vāciju, es strādāju ar dažādiem pedagogiem, Cīrihē bija meistarklases pie Frančesko Araizas, Tomasa Hempsona, un tas viss bija ļoti interesanti, kombinēt, skatīties, kā dažādas metodes palīdz attīstīties manai balsij. Tas arī veicināja pašai ātrāk iemācīties saprast, kas der vai neder tieši manai balsij. Un ir vajadzīga arī auss no malas.

Ar Ingu Kalnu mēs sadraudzējāmies Hamburgā, strādājot vienā teātrī. Vārds pa vārdam, aizrunājāmies par dziedāšanas tehniku, un viņa man piedāvāja paklausīties, varbūt var kaut ko ieteikt. Un tas izvērtās ļoti auglīgā sadarbībā. Jo viena lieta ir kādu nedēļu pabūt kādas zvaigznes meistarklasēs, otra - regulāri strādāt ar kolēģi, kura ir dziedājusi lielu daļu tā paša repertuāra, pārzina visus klupšanas akmeņus, turklāt prot organizēt darbu pie to slīpēšanas ļoti loģiski un sistēmiski. Teātrī vispār ir grūti atrast kādu cilvēku, kolēģi, profesionāli, kas ir atklāts un godīgi pateiks, ja kaut kas nebūs kārtībā, jo visiem ir savas intereses, konkurence un tamlīdzīgi. Mēs, var teikt, atradām viena otru - es skolotāju, viņa centīgu audzēkni. Kad pārcēlos uz Maincu, nebija vairs iespējas satikties tik regulāri, tomēr visas savas lielās lomas esmu atrādījusi Ingai, un viņa joprojām man dod vērtīgus tehniskus padomus, kad izdodas viņu pārtvert, reizēm pat šeit, Rīgā.

- Vai jūs kādreiz dziedat arī dzimtajā Lietuvā?

- Īsti nē. Mani tur neviens nepazīst, jo es jau sen esmu prom. Kauņa, kur sākumā mācījos, vienmēr ir konkurējusi ar Viļņu kā divas pasaules, kas nekrustojas. Cik zinu, tas tā ir joprojām. Viļņā, Lietuvas Nacionālajā operā, neesmu dziedājusi ne reizi, jo esmu ārpus viņu sistēmas, kas saslēdz Viļņas Mūzikas un teātra akadēmiju ar Lietuvas Nacionālo operu. Kad Virgīlijs Noreika dibināja studiju, aizbraucu uz turieni, piedalījos atlasē, mani nepieņēma, lai gan pats Noreika pēc atdziedāšanas interesējās, no kurienes esmu ieradusies, pie kā mācījusies, ar ko konsultējusies.

Joprojām spēkā ir neformālas konsultācijas, kuras parasti palīdz atrast pedagogu, kas uzņemas šefību pār konkrēto reflektantu. Bet es biju pilnīgi no malas, pati par sevi. Sāpīgi bija arī tas, ka pēc studijām Kauņā man kā absolūtai teicamniecei tomēr neatradās vieta teātrī, jo mana skolotāja tur vairs nestrādāja, bet sakari bija un joprojām ir noteicošais, lai tev piedāvātu darbu. Taču, ja tagad paskatās ar laika distanci, es varu tikai priecāties, ka man bija iespēja mācīties Vācijā un Šveicē, veidot karjeru lielajā operas tirgū Vācijā, kur šobrīd jūtos ļoti labi. Ne tā, kā daža laba Lietuvas zvaigzne, kas atbrauc ar milzīgām ambīcijām un it kā slavenu vārdu, kuru Vācijā neviens pat īsti nav dzirdējis, tāpēc nākas sevi lauzt un pierādīt visiem no jauna, kas esi un ko vari izdarīt.

- Šobrīd Lietuvas Nacionālajā operā direktora amatā ir jaunais dziedātājs Jons Sakalausks. Varbūt viņam izdosies ko mainīt un jūs tomēr dziedāsiet arī Lietuvā?

- Jonu es patiesībā pazīstu, 2016. gadā mēs kopā dziedājām Viļņā vienā nelielā projektā Mocarta Donu Žuānu Universitātes laukumā, kur viņš dziedāja titullomu, es - donnu Elvīru. Viņš ir jauns, entuziastisks, domājošs profesionālis, ļoti ceru, ka viņam izdosies attīstīt operas apriti Lietuvā jaunā līmenī, dažādot repertuāru, aicināt viessolistus, paplašināt horizontus. Viņš pats ir dziedātājs un šo to piedzīvojis, bet vienmēr ticējis sev un neapstājies pie sasniegtā. Manuprāt, pats svarīgākais ikvienam dziedātājam un vispār cilvēkam ir turpināt meklēt un neapstāties, gribēt attīstīties.

***

Vida Miknevičute

• Dziedātāja, soprāns

• Mācījusies Kauņas Mūzikas un teātra akadēmijā, pirms tam apguvusi klavierspēli un kordiriģēšanu

• 2003. gadā ERASMUS programmas ietvaros studējusi Leipcigas Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Mūzikas un teātra augstskolā, vairākus gadus darbojusies operstudijās Cīrihē un Hamburgā, angažēta projektiem Eksanprovansas festivālā un Bāzeles operā

• Kopš 2011. gada Maincas operas soliste. Lomas: Elektra, Tatjana, Fiordilidži, Violeta Valerī, Margarita,

Mimī u.c. Pagājušajā sezonā debitējusi Elizabetes lomā Verdi Donā Karlosā.

• LNOB dziedājusi Elizabetes lomu Vāgnera Tanheizerā, Margaritu Guno Faustā, gatavo Zentas lomu Vāgnera Klīstošajā holandietī 2018./2019. gada sezonai.

Kā soliste piedalījusies Baltijas Simfoniskajā festivālā, koncertā Maskata vertikāle

• Regulāra viessoliste Hamburgas, Kaseles, Frankfurtes, Leipcigas, Vīsbādenes operteātros un

Berlīnes Valsts operā. Strādājusi kopā ar diriģentiem Saimonu Jangu, Danielu Barenboimu, Ādamu Fišeru, Valēriju Gergijevu, Aleksandru Džoelu, Pēteru Šneideru, Gintaru Rinkēviču u.c.



 
Komentāri Skatīt