Sestdien, 12. maijā, Spīķeru koncertzālē notiks komponista Jāņa Ķirša jaunākā veikuma – pirmā soloalbuma The Equator (Ekvators) – prezentācijas koncerts.
«Šīs bija padziļinātas studijas manā iekšējā pasaulē, pat varētu teikt - zemapziņā. Albumā, ko es esmu uzrakstījis, man nav aiz kā aizslēpties. Tas ir manis šā brīža uztveres eksāmens sev pašam un citiem,» saka Jānis Ķirsis.
Pirmais soloalbums
Plašākai publikai Jānis Ķirsis pazīstams kā vokālās grupas Framest dziedātājs un mākslinieciskais vadītājs, un nu klajā nācis viņa pirmais soloalbums, kurā viņš sevi prezentē kā komponists un arī pianists.
Par albuma nosaukumu komponists teic: «Tam ir simboliska nozīme. Albumā dzirdamie skaņdarbi ir skaniski bagāti, veidoti kā muzikālas gleznu ainavas; tā ir ļoti intīma saruna ar sevi, jūtu izteikšana mierpilnā, pazemīgā formā. Šie skaņdarbi ir viens no septiņiem miljardiem cilvēka visdziļāko sajūtu pārdzīvojumu atspoguļojumiem,» saka Jānis Ķirsis. Emociju atspoguļošanai viņš izvēlējies klavieres, parādot šā instrumenta plašās iespējas: ne tikai klavieru taustiņus, bet arī radoši izmantojis instrumentu kā skaņas laboratoriju jaunu, sev neizzinātu atklājumu veicināšanai. «Vēlos uzrunāt klausītāju emocionāli, nojaucot stingrās robežas starp akadēmiskās mūzikas tradīcijām un estrādes un vieglo mūziku, apzināti turoties pa vidu, to metaforiski definējot: būt pa vidu - uz «ekvatora līnijas».
Šo albumu komponists radījis kā dāvanu sev 30 gadu jubilejā, ko nosvinējis jau februāra vidū. «Tīri matemātiski - ir pagājis kaut kāds laiks dzīvē, esmu iekāpis nākamajā gadu desmitā. Šis albums ir jauns pārbaudījums man pašam un iespēja ļoti personiski uzrunāt klausītāju,» atzīst autors. Šo albumu viņš arī izvēlējies pats ieskaņot kā pianists, un arī tā esot principiāla izvēle. «Neesmu pārliecināts, vai es vispār varētu kādam brīnišķīgam pianistam izstāstīt savu vīziju - to, kā es vēlos cilvēkus uzrunāt. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es vēlējos visu izdarīt pats - no sākuma līdz beigām. Piedāvāt, aicināt savus tuvākos mūzikas mīļotājus caur šo albumu nokļūt turpat, kur es esmu nokļuvis, un vēl arī cerēt, ka arī kāds cits šo mūziku atskaņos.»
Albums Ekvators ir ieskaņots Stokholmā, leģendārās grupas ABBA līdera Bennija Andersona ierakstu studijā uz viņa personiskajām klavierēm. «Tas ir pilnīgi svaigs un fantastisks instruments, uz kurām Bennijs Andersons pats nesen iespēlējis soloalbumu ar savām kompozīcijām. Es esmu nākamais,» saka Jānis Ķirsis. Lai arī šis fakts izklausās kā komponista un pianista diezgan vērienīgas ambīcijas, Jānis Ķirsis atzīst, ka šis fakts vairāk gan uzskatāms par pieredzes meklējumu. Kā mūzikas producentam viņam bieži nākas strādāt Stokholmā, un soloalbuma ieskaņošana šajā prestižajā studijā, viņaprāt, «nav ambīcijas, bet vēlme nomainīt vidi, nezināmā meklējums, un brīnišķīgā kārtā izdevās rezervēt vienu no prestižākajām ierakstu studijām, kas nav viegli». Šāds projekts, protams, ir ne tikai organizatoriski sarežģīts pasākums, bet arī finansiāli ietilpīgs, taču Jānis Ķirsis nosaka: «Par to mēs vispār nerunājam, šis jautājums nav apspriežams. Un vides maiņa noteikti nāca par labu.»
Jaunais albums noteikti neesot pagrieziena punkts viņa karjerā, bet sākums, tāpēc, ka viss projekts kopā ir «liels pārbaudījums - vai es varu savu mūziku atskaņot tā, kā pats vēlos, vai varu ar to uzrunāt cilvēkus, vai varu atrasties viens pats uz skatuves... Šie jautājumi - tas ir mans nākamais uzdevums. Neapšaubāmi - šajā gadījumā mana motivācija nebija radīt produktu lielai tirāžai, īpaši pārdošanai, cilvēku masām un arī nebija motivācijas radīt mūziku mazai cilvēku grupai, bet... Līdzībās runājot - iemet āķi ezerā un nezini, kura zivs pieķersies».
Desmit gadu pēc
Pirms desmit gadiem Jānis Ķirsis absolvēja Rīgas Doma kora skolu, kur ieguva diriģenta kvalifikāciju, pēc tam kompozīcijas studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Jura Karlsona un Pētera Plakida. Jāņa Ķirša profesionālā darbība bijusi ļoti sekmīga, un viņš pats atzīst, ka var būt «pateicīgs savai izglītībai un visiem, kas stāvējuši man blakus, ka man nav jāspēlē krogos pa naktīm. Manuprāt, ir mūziķi, kas to var izturēt, bet ir mūziķi, kas salūst pie nepieciešamības iztiku sev pelnīt, spēlējot krogos. Man arī ir bijis tāds periods, bet tagad labāk neguļu nakti, lai radītu jaunu mūziku, nekā muzicēju krogos».
Jānis Ķirsis aktīvi darbojas gan akadēmiskajā, gan estrādes mūzikā kā komponists, pianists, dziedātājs un producents, strādājot kopā ar dažādiem māksliniekiem un mūzikas apvienībām. «Tā ir laimes spēle. Protams, ir praktiski priekšnoteikumi - ja vienreiz uzrakstīsi kaut ko neadekvātu, ja būsi nohalturējis ar instrumentāciju vai ar citiem tehniskiem paņēmieniem, tad, visticamāk, turpmāk pasūtījumu vairs nebūs. Es katru pasūtījumu un katru programmu, ko pats veidoju, uztveru kā laimes spēli, jo man nav formulas, kā uzrakstīt skaņdarbu. Un visu laiku mana muzikālā izglītība un pieredze mijas ar intuīciju. Vienmēr tas ir dialogs pašam ar sevi - kā šo darbu attīstīt? Vai tas būtu skaidri strukturēts šlāgeris ar pantiņu un piedziedājumu, vai arī atļaujies aizpeldēt formā, skaņdarbā, un pēc tam pats skaties uz sevi no malas un nodomā - vai es kaut ko tādu varētu būt uzrakstījis, jo - izdevies pavisam citādāk, nekā biju darījis līdz šim.»
Sēdēšana uz vairākiem krēsliem, proti, darbošanās kā komponistam, pianistam, dziedātājam un producentam, kā arī diriģentam neesot pragmatiska izvēle. «Es labāk daru to, kas man patīk, nekā to, kas man nepatīk, tāpēc pie katra nākamā krustojuma izvēlos iet tur, kur es jūtos labāk. Iespējams, es negribētu sēdēt ierakstu studijā no rīta līdz vakaram, tieši tāpat kā visu laiku pie nošu papīra, jo vientulība gan ir skaista, tomēr tā nogalina...» Un viņš arī negribētu būt tikai solists - dzīvi dzīvot «uz koferiem», lidmašīnās un viesnīcās.
Starp citu, Rīgas Zelta koris, kas pirms pieciem gadiem tika izveidots televīzijas šova vajadzībām, joprojām darbojas un gatavojas Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem. «Dziedātāji bija tik talantīgi un spējīgi darīt ne tikai viena šova ietvaros, ka mēs veidojām daudzas interesantas programmas, un tagad jau koristi kļuvuši gan par solistiem, gan izveidojuši savus ansamblīšus, gan ir bekvokālisti daudziem solistiem Latvijā.»
Pagaidām Jānis Ķirsis studijām ir licis punktu, jo šis esot laiks, kad var mācīties no savas pieredzes, arī publiskā telpa piedāvā milzīgas iespējas mācīties, tomēr tas nenozīmē, ka studijas nevarētu atsākties. «Šajā vecumā laikam ir tā - kad netiec ar sevi galā, tad ir nepieciešamas studijas. Jautājums ir tikai par to, vai ir kādas lietas, kurām nespēj tikt pāri, ko nespēj atrisināt, un, ja tā ir, tad ir vērts doties mācīties akadēmiskā iestādē.»
Klusēšanas maratons
Pārkāpjot 30 gadu slieksnim, Jānis Ķirsis pats sev sagādāja vēl vienu pārbaudījumu un piedzīvojumu reizē - pieteicies Vipassana meditācijai, un tas nozīmē - desmit dienu pavadīt klusumā. «Gadu mijā, notiekot iekšējai reformācijai, tas atnāca pie manis. Jā, tas vienkārši atnāca... Tik, cik es par to biju dzirdējis, es sapratu, ka tas neko sliktu nevar nodarīt - klusēt desmit dienu. Protams, mentāli nestabili cilvēki varētu netikt ar to galā, jo tas nenoliedzami ir pārbaudījums. Kad pieteicos, organizētāji vairākas reizes man jautāja, vai es saprotu, kas tas ir, vai esmu tam gatavs. Labā ziņa - es nezināju, kas tas ir, līdz ar to man bija vieglāk - es nezināju, vai man jāgatavojas nāves stundai vai kūrortam. Par grūtībām es nedomāju, es domāju par to, kāpēc vienurīt cilvēks pamostas ar labu garastāvokli, citurīt - ar sliktu, kāpēc viņš ir iekšēji nestabils, kāpēc nespēj sevī attīstīt līdzsvaru. Kad sāk ar to strādāt, tad parādās pirmie rezultāti, bet tas ceļš - stabilizēt sevi - ir garš. Un ir labi, ja cilvēks to saprot.»
Desmit dienu klusumā Jānis Ķirsis pavadīja 900 kilometru no mājām, Polijā, speciāli šādām meditācijām izveidotā centrā. Tajā laikā bija jāiztiek bez visiem mūsdienu ikdienas atribūtiem - telefona, interneta, grāmatām, mūzikas, protams, arī savstarpējām sarunām. Mūziķis gan atzīst, ka ikdienā nenodarbojas ar jogu, bet apmēram stundu ilga meditācija gan ir ikdienas sastāvdaļa. Uz repliku, ka šo gadu, vismaz pagaidām, viņš pats sev izveidojis kā pārbaudījumu gadu, komponists atbild: «Sevis pārbaudīšana tikai sākas, jo es nejūtos ērti, sēžot vienā un tajā pašā vietā. Man arvien vajag mēģināt atmūķēt lielākas durvis, konceptuālākas durvis, uzlauzt sarežģītāku durvju kodu - tas man vienmēr šķitis interesanti, iespējams, tas ir mans sportiskais azarts.»
***
Jānis ĶIRSIS
• Komponists, producents, pianists, dziedātājs
• Dzimis 1988. gada 16. februārī.
Mamma - komponiste Vita Siliņa, tēvs - Guntars Ķirsis, kordiriģents un koncertorganizācijas Latvijas koncerti vadītājs
• Absolvējis Rīgas Doma kora skolu (kordiriģēšana, 2008), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (kompozīcija, 2013)
• Grupas Framest mākslinieciskais vadītājs (kopš 2006. gada)
• Kora Rīgas Zelta koris mākslinieciskais vadītājs (kopš 2013. gada)
• Darba pieredze:
vokālais ansamblis Knīpas un Knauķi (projektu organizators, producents, un vokālais pedagogs, 2005-2010), privātā vidusskola Patnis (vokālā ansambļa mākslinieciskais vadītājs, 2004-2009), dziedātājs korī Ave Sol (2009-2011)
• Mūzikas albumi:
Brokā ielas pasakas (2007),
Es vienmēr maza māmiņai (2007),
Kad mūsu nebij’ mājās (2012)
Manas Mājas (2014), Nāc blakus man (2016),
Mamma mani apēdīs (2016),
Vēl viens laimīgs rīts (2017),
Skaitāmpantiņu dziesmiņas (2018),
The Equator (2018)
• Rakstījis mūziku Latvijas Nacionālajam
simfoniskajam orķestrim, Liepājas simfoniskajam orķestrim, Latvijas Radio Bigbendam, pūtēju orķestrim Rīga,
korim Kamēr, Juventus, Maska, Ave Sol, Latvija, akordeonistei Ksenijai Sidorovai, grupai Framest u.c.
• Nominēts (kopā ar grupu Framest) Lielajai Mūzikas balvai (2010)
• Neprecējies
