Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis: Latvija jāmīl ar beznosacījuma mīlestību
 
BRĪNUMI. «Vadot Dzintaru koncertzāli, esmu gandarīts par to, ka ikvienā koncertā uz skatuves notiek mākslas radīšanas brīnums,» teic Guntars Ķirsis ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

«Uz kādiem koncertiem es iešu ar lielāko prieku?...» – Guntars Ķirsis mirkli domā un tad iesmejas. «Ir koncerti, uz kuriem man jāiet, jo es nevaru neiet. Daudzu mākslinieku uzstāšanās Dzintaru koncertzālē notiek katru gadu, tomēr šogad ir arī absolūti unikālas lietas – Vīnes filharmoniķi un Elīna Garanča; Džona Malkoviča viesošanās; Raimonda Paula veltījums Latvijas simtgadei; Belvederes operdziedātāju konkurss, koncerts Dzimuši Latvijā, kas ar televīzijas palīdzību tiks piedāvāts starptautiskajai auditorijai Latvijas simtgadē. Un daudzi citi koncerti... Katra diena ir kā zelta tīrradnis.»

Un tomēr ir grūti katru dienu ēst delikateses. «Ja man kādu dienu būtu brīva izvēle - iet uz koncertu vai neiet -, es, visticamāk, laikam neietu,» pasmaida Ķirsis, «gan Latvijā, gan ārvalstīs man katru dienu ir jāklausās tik daudz mūzikas, ka... reizēm vienkārši gribas aiziet uz pļavu. Kad draugi man vaicā: kur ir tava mūzikas ierakstu kolekcija? - es atbildu, ka man tās nav. Mājās man patīk klausīties klusuma mūziku. Man laukos, Zosēnu pusē, ir īpašums, un mans draugs Mārtiņš Klišāns reizēm saka: aizbraucam pie tevis uz laukiem - paklausīsimies klusumu.»

Klusuma mūzikas cienītājs Guntars Ķirsis ir Dzintaru koncertzāles direktors, un viņam priekšā vasara, kur klusumam, šķiet, nebūs vietas it nemaz.

- Kad sākāt strādāt Dzintaru koncertzālē, bija sajūta, ka viss ir startā un ka ieskrējiens tikai sākas. Kā ir tagad?

- Joprojām ir sajūta, ka daudz kas vēl jādara. Nevar noliegt arī to, ka daudz kas jau paveikts. Ir fiziskas, taustāmas lietas, ko redzam Dzintaros, bet arī muzikālais saturs ir krietni mainījies. Ceru, ka arī priekšstats par koncertzāli ir mainījies. Ir augusi Dzintaru koncertzāles popularitāte pasaulē. Skaidrs, ka viss, kas saistīts ar koncertzāli, nekad nebūs padarīts līdz galam. Ja palūkojamies uz repertuāru, ir skaidrs, ka reti kura koncertzāle var piedāvāt tik plašu un tik dažādu koncertu klāstu, un es runāju gan par populāro, gan par akadēmisko mūziku. Tā, piemēram, Vīnes filharmoniķu koncerts - tā ir absolūti unikāla lieta. Kur nu vēl kombinācijā ar vienu no pasaules labākajām dziedātājām - Elīnu Garanču...

PIRMS KONCERTA. Guntars Ķirsis un daiļā akordeoniste Ksenija Sidorova / Publicitātes foto

- Pēc kā spriežat, ka Dzintaru koncertzāles popularitāte pasaulē ir augusi?

- Nav jau nekāds noslēpums, ka koncertzāles popularitāte austrumu virzienā bija ievērojama, un tā arī šobrīd ir saglabājusies, par ko, protams, liels prieks. Taču tepat pāri Baltijas jūrai neviens par tādas koncertzāles eksistenci nemaz nenojauta. Protams, ja paskatās uz repertuāru, kāds toreiz bija aktuāls, Dzintarus zināja tikai Padomju Savienībā. Bet arī vēl agrāk, kad Dzintarus pazina tikai kā simfoniskās mūzikas zāli un kad mēs paši bijām tādā diezgan izolētā telpā, rietumvalstīs par mums neko daudz nezināja. Līdz ar to, šobrīd organizējot festivālus un aicinot uz Jūrmalu mūziķus, kuri ir visā pasaulē atzīti, popularitāte aug, līdz ar to aug arī interese. Klausītāji ir pieraduši, ka notiek Jūrmalas festivāls, festivāls Summertime, visi zina, ka koncertos piedalās pasaules līmeņa mūziķi, un šobrīd attālums vairs nenozīmē neko - atliek tikai atvērt internetu, un viss notiek - mēs tiekamies koncertos!

- Vai austrumu publiku interesē arī nopietnā mūzika? Vai arī viņi pavelkas tikai uz popmūziku?

- Man ir liels prieks par to, ka Jūrmalas dome noticēja mūsu prasmei organizēt nopietnās mūzikas koncertus, pirmajā manas komandas darbības gadā investējot naudu Izraēlas simfoniķu koncertā, kas bija spilgts notikums ar lielu rezonansi. Pagāja samērā neilgs laiks, un pie manis atnāca vairāki uzņēmēji, teikdami, ka tā bijusi ļoti laba ideja - iedzīvināt nopietno žanru, un viņi vēlas, lai tāda līmeņa koncerti notiktu biežāk. Ir projekts Baltijas muzikālā sezona, kas ir ienācis Dzintaru koncertzālē, un tam - tagad esmu pārliecināts - ir auditorija. Koncertzāle nevarētu to nofinansēt viena pati, tāpēc man ir gandarījums, ka ir cilvēki, kas dzīvo Latvijā un kaimiņvalstīs, kuri ar savu finansējumu palīdz realizēt tādus projektus. Protams, es nekādā ziņā neesmu pret izklaides žanru, un visi var pārliecināties, ka Dzintaros tas arī ir pārstāvēts. Šeit ir ienācis arī kino, mēs nepaliekam bez populārajiem Krievijas māksliniekiem, tā ka izklaide ir saglabājusies. Mūsu vēlme ir noturēt līdzsvaru starp nopietno un popmūziku.

KOPĀ AR... Dziedātājs Aleksandrs Antoņenko un Guntars Ķirsis / Publicitātes foto

- Maestro Raimonds Pauls dažkārt ļoti delikāti izsakās par Jaunā viļņa aiziešanu no Jūrmalas, sak, varētu būt, ka Jūrmala ir zaudējusi, ka tur vairs nav JV.

- Varu viņam piekrist, abstrahējoties no satura un dažām šā festivāla izpausmēm. Nenoliedzami, šis festivāls bija ļoti ietekmīgs un plašs, ar rezonansi vienā pasaules daļā. Taču jāņem vērā ģeopolitiskā situācija. Turklāt visi bija pieraduši pie četriem vasaras festivāliem, kas bija vērsti vienā virzienā. Kad tie beidzās, mums kaut kas bija jāliek vietā. Un tas bija grūti, jo Krievijas festivāli bija ar spēcīgu televīzijas piesaisti, ar milzīgu reklāmas potenciālu... Mums nebija viegli kaut ko izdarīt ar saviem spēkiem. Tomēr patlaban mēs jau faktiski zinām 2019. gada vasaras koncertu plānu. Un man ir žēl, ka Dzintaru koncertzālē nav iespējams īstenot visas muzikālās idejas, jo šobrīd pieprasījums pārsniedz vasaras sezonas iespējas...

- Manuprāt, cilvēkiem ļoti patīk dažādi dziesmu izpildītāju konkursi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudziem patika Jaunais vilnis, kas tik dažādi ticis uzņemts. Varbūt Jūrmalai arī domāt par kādiem izpildītāju konkursiem?

- Iespējams, kādreiz tādi konkursi arī notiks. Taču skaidrs, ka Latvija viena pati - pat Baltijas valstis vienas pašas - ar savu vokālo piedāvājumu un iedzīvotāju skaitu nevarēs nodrošināt pietiekamu talantu izvēli. Lai organizētu šādu starptautisku konkursu, ir jābūt daudzskaitlīgai talantu bāzei un televīzijai ar starptautisku auditoriju. Bet mums nav tādas... Tomēr jūnijā pie mums notiks Belvederes starptautiskais jauno operdziedātāju konkurss, kas pasaulē ir prestižākais šajā jomā. Piesaistīt šāda konkursa norisi Jūrmalā - tas ir visas pilsētas panākums. Jūrmalai būs piesaistīta 54 valstu uzmanība. Bet bija jāpaiet laikam, lai par Dzintaru koncertzāli uzzinātu tie cilvēki, kuri producē konkursa norisi.

- Popularitātes ziņā konkursu Jaunais vilnis mēģina aizsniegt arī Laima Vaikule ar savu četru dienu festivālu Rendez Vous.

- Tas ir apsveicami: ja šādam festivālam ir publika, tas ir labi. Es apbrīnoju Laimas enerģiju un drosmi. Viņa ir daudz uzstājusies Krievijā, un mākslinieki ir brīvi savā izvēlē - kur un kāpēc dziedāt. Ja ir auditorija un interese no TV kanālu puses, tas nozīmē, ka notikums ir vērtīgs. Un vēl. Esmu, protams, skatījies gan Jauno vilni, gan Laimas Vaikules festivālus: ir interesanti vērot, kā tas viss notiek gluži organizatoriski. Laimas festivāls ir tehniski sarežģīts, un tur darbojas augsti profesionāli cilvēki. Arī šo pieredzi mēs liekam lietā, domājot par koncertzāles attīstību un pārmaiņām tā, lai Dzintaru koncertzāle būtu pēc iespējas ērtāka mūziķiem. Tāpēc tagad ir izsludināts metu konkurss Lielās zāles rekonstrukcijai. Rudenī redzēsim arhitektu piedāvājumu.

- Koncertzāle ir arhitektūras piemineklis, neko daudz pārbūvēt nevarēs...

- Protams. Bet, ja ir ideja, tad radošais gars var paveikt daudz. Ceru uz mākslinieciski augstvērtīgu rezultātu. Manam optimismam ir pamats, jo Latvijā izveidojusies spēcīga jauno arhitektu paaudze. Tā, piemēram, Didzis Jaunzems, kurš veidos arī koncerta Dzimuši Latvijā skatuves iekārtojumu.

- Par ko esat gandarīts, vadot Dzintaru koncertzāli?

- Par to, ka notiek brīnumi. Katrā koncertā uz skatuves notiek mākslas radīšanas brīnums. Bet, ja runājam gluži pragmatiski, ir gandarījums par atbalstu, kuru mēs sajūtam no Jūrmalas domes un uzņēmējiem. Pateicoties Borisa un Ināras Teterevu fondam, koncertzālei tika uzdāvināta izcilā diriģenta Arvīda Jansona skulptūra un jauns Stainway koncertflīģelis. Privātie sponsori nekad neko nedāvinās, ja viņiem nebūs emocionālo saišu. Mēs par pašu nopelnīto naudu iegādājāmies ērģeles, kas maksāja 20 000 eiro. Vēl viens no brīnumiem - sajūta, ar kādu cilvēki nāk uz ziemas sezonas koncertiem mazajā zālē. Sākumā bija neticība, sak, kas tad nu te būs... Un tagad klausītājiem ir skaidrs, ka otras tādas vietas pasaulē nav, un tad, kad Reinis Zariņš pilnai zālei divarpus stundas spēlē Olivjē Mesiānu - 20 skatieni uz Kristus bērnu - un cilvēki ar asarām acīs to klausās, tev top skaidrs, ka šādiem brīžiem tu arī strādā... Brīnums ir arī izcilā solista Aleksandra Antoņenko nesavtīgā draudzība, ko viņš mums ir dāvājis, brīnišķīgs ir mākslinieciskais azarts, ar kādu Iveta Apkalna iegrima jauno ērģeļu izvēlē un apgūšanā... Tas ir milzīgs prieks, kad jūti: cilvēki neskaita stundas, lai radītu prieku citiem.

- Dzintaru koncertzāle ir unikāla būve... Domāju, ka ne tikai būve vien. Tai ir īpaša aura.

- Atklāta tipa koncertzāļu pasaulē ir ne mazums. Bet katrā vietā ir jābūt kam tādam, kas iedveš dzīvību. Ēka pati par sevi vēl nav nekas. Ja cilvēki vēlas būt koncertos, kaut vai tuvumā šiem koncertiem, lai sajustu muzikālās vibrācijas, tas jau kaut ko nozīmē. Ko nepaveic arhitektūra, to paveic cilvēks ar savu gara un mākslas spēku. Dzintaru koncertzāle ir unikāla vēsturiskās ēkas dēļ, kurai turklāt ir izcila akustika: tur mēs aicinām koncertēt pasaules izcilākos māksliniekus, un viņi ir burtiski ekstāzē no tā, kādu akustikas brīnumu viņu tur izbauda. Tā ir pirmā Latvijā uzbūvētā koncertzāle - tā tika radīta 1936. gadā. Nākamo uzbūvēja tikai 2012. gadā Rēzeknē - koncertzāli Gors.

- Vai izjūtat ko īpašu, sagaidot Latvijas simtgadi?

- Visiem, kas pieredzējuši padomju šausmas, Latvijas simtgade ir patiesi svētki. Valsts dzimšanas diena liek mums mobilizēties, radot jaunas lietas mūzikā un citās jomās. Tad, kad kāds sūrojas vai pašam šķiet, ka te nav tik labi, kā gribētos, es atceros, ko esmu redzējis citur - gan austrumos, gan rietumos -, un salīdzinu ar Latviju. Un tad es varu pateikt, ka esmu sajūsmā par katru dienu, ko dzīvoju šajā zemē, un priecājos par to, cik fantastiskas ir mākslas virsotnes, kuras sasniedz mūsu skaitliski nelielā tauta.

- Bet ir taču cilvēki, kuri apgalvo, ka te viss ir slikti, visi ir zagļi un viss ir - cūcība...

- Kaut kādā ziņā šādas runas varam attaisnot ar mūsu mentalitāti - bērt sev pelnus uz galvas. Vai arī - ja kaimiņam ir kafejnīca, tad nekādā gadījumā neiet pie viņa, jo viņam tad veiksies labāk. Tomēr domāju, ka tādu ļaužu nav vairākums... Ir pasaulē daudz kas jāredz un jāpiedzīvo, lai salīdzinātu, kā ir te un kā ir - tur. Un tad sev jāpajautā: vai es gribētu dzīvot, piemēram, Indijā vai Sicīlijā, vai Anglijā. Es gribu dzīvot tikai Latvijā. Un, runājot par valsts simtgadi, jāatceras viena lieta: nav tā, ka simtgades vakar nebija, šodien ir, rīt vairs nebūs. Simtgade ir katru dienu. Citiem vārdiem sakot: Latvija ir jāmīl katru dienu. Ar beznosacījuma mīlestību.