Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Uzņēmējs parāda, kā falsificē kriminālapsūdzības

ATMASKO APSŪDZĪBU KĀ FIKCIJU. Uzņēmējs Ansis Sormulis (priekšplānā) kopā ar savu aizstāvi Jāni Rozenbergu (fonā) tiesai skaidroja, ka viņš kā uzņēmējs tiek apzināti nepatiesi apsūdzēts tikai tādēļ, lai prokuroriem būtu pamats radīt iespaidīgāku konstrukciju Aivara Lemberga apsūdzēšanai © F64

Sniedzot liecības t.s. Lemberga prāvā, uzņēmējs Ansis Sormulis pastāstīja par amatpersonu savstarpējām saiknēm Ventspils uzņēmumos un norādīja uz apzināti safabricētām konstrukcijām apsūdzībās par akciju kapitāla daļu izspiešanu.

Cita starpā prokurori apsūdz A. Sormuli, ka viņš draudējis akciju sabiedrības Naftas parks 100 direktoram Jurim Šķibelim, pieprasot, lai viņš uzdāvina Naftas parks 100 piederošās SIA LatTransnafta kapitāla daļas ārvalstu kompānijai Kaywood International Ltd. Atbilstīgi sacerētajai apsūdzībai, šīs noziedzīgā darbības A. Sormulis esot rūpīgi plānojis un veicis Ventspils mēra Aivara Lemberga interesēs.

Draugi naftas biznesā

Lai tiesa labāk izprastu apsūdzības absurdumu un to, kādēļ nebija jēgas J. Šķibelim draudēt, apsūdzētais uzņēmējs detalizēti izstāstīja subordināciju Ventspils tranzīta uzņēmumos, lēmumu pieņemšanas procedūru, nosauca uzvārdos lēmumu pieņēmējus, kā arī atklāja savu lomu un funkcijas Ventspils tranzītbiznesā.

A. Sormulis liecināja, ka 1994. gada sākumā akciju sabiedrības Ventspils nafta valdes locekļi - bijušais prokurors Valentīns Kokalis un Jānis Blaževičs - piedāvājuši viņam darbu SIA Puses. Abi kungi, šobrīd galvenie apsūdzības liecinieki, SIA Puses tolaik raksturojuši kā Latvijas - Baltkrievijas kopuzņēmumu un teikuši, ka uzņēmums strādās ar ārzemju bankām un ārvalstu klientiem, tostarp ar Krievijā un Eiropā reģistrētiem uzņēmumiem. «Manas angļu valodas zināšanas un tas, ka abi kungi labi pazina manu tēvu, bija par pamatu, kāpēc viņi man piedāvāja darbu,» atminējās A. Sormulis.

1994. gada pavasarī uzņēmējs ieguvis savā īpašumā Šveicē dibinātu uzņēmumu Ost Services AG un nodibinājis lietišķas attiecības ar Cīrihes advokātu biroju Muller, Meroni & Lanter.

«1994. gada laikā es vairākas reizes devos kopā ar atsevišķiem SIA Puses īpašniekiem un pārējiem Ventspils naftas valdes locekļiem braucienos uz Šveici, Lielbritāniju, ASV. Šie braucieni bija saistīti gan ar Puses, gan Ventspils naftas attīstību, gan lai palīdzētu atsevišķiem Ventspils naftas valdes locekļiem risināt privātus jautājumus, to skaitā kontu atvēršanas ārzemju bankās un citus. Papildus es arī noorganizēju braucienu Valentīnam Kokalim un Igoram Skokam ar sievām uz ASV, kur pēc viņu lūguma es noorganizēju tikšanos ar lielu ASV investīciju kompāniju par investīciju iespējām Ventspils projektos, kā arī pavadījām kādu nedēļu, apbraukājot ASV austrumu piekrasti. 1994. gada laikā man izveidojās draudzīgas un lietišķas attiecības ar visiem Ventspils naftas valdes locekļiem - Jāni Blaževicu, Igoru Skoku, Valentīnu Kokali un Genādiju Ševcovu. Tajā laikā es arī pietiekami labi iepazinu Ventspils naftas pārvaldes struktūru un kārtību uzņēmumā,» stāstīja A. Sormulis.

Šķibelis nebija lēmējs

Apsūdzētais uzņēmējs atgādināja, ka 1994. un 1995. gadā Ventspils naftai piederēja 30% a/s Naftas parks 100 akciju, un uzsvēra, ka, ņemot vērā Ventspils naftas pārvaldības un lēmumu pieņemšanas kārtību, «bija vienkārši neiedomājami, ka Naftas parks 100 valdes loceklis J. Šķibelis būtu varējis tā vienkārši pēc mana lūguma, pieprasījuma vai draudiem, baidoties pazaudēt darbu, pats izlemt par Naftas Parks 100 piederošo aktīvu atdāvināšanu par labu Kaywood International. Ja viņš tā būtu izdarījis, tad gan viņš darbu Naftas parks 100, visticamāk, būtu pazaudējis jau nākošajā dienā, un par to parūpētos Naftas parks 100 lielākie akcionāri, kas Šķibeli iecēla šīs akciju sabiedrības valdē, tai skaitā Ventspils nafta, Software House un Interlatvija».

Uzņēmējs uzsvēra, ka jautājumu par Naftas parks 100 piederošo LatTransnafta kapitāla daļu dāvināšanu Kaywood International lēma šīs akciju sabiedrības akcionāru sapulce, nevis J. Šķibelis. Viņš atgādināja, ka krimināllietas materiālos atrodas 1996. gada revidenta ziņojums par Naftas parks 100 1995. gada pārskatu, kur ir atrodamas ziņas par šādas dalībnieku sapulces noturēšanu un lēmuma pieņemšanu par LatTransnafta kapitāla daļu atsavināšanu Kaywood International.

Tēvs - ietekmīga persona

A. Sormulis tiesai atgādināja, ka Ventspils nafta padomju laikā bija lielākais naftas un naftas produktu pārkraušanas terminālis PSRS, kurš gadā pārkrāva vidēji 30 miljonus tonnu naftas un naftas produktu. Ventspils pilsētā tas skaitījās svarīgākais un bīstamākais tautsaimniecības objekts. Savukārt uzņēmēja tēvs Imants Sormulis kopš 1972. gada strādājis Valsts drošības komitejas Ventspils pilsētas un ostas daļas priekšnieka amatā. Viņš organizējis Ventspils naftas operatīvo uzraudzību, atbildējis par to, lai uguns un sprādzienbīstamajā objektā «ar specifiskiem līdzekļiem un metodēm būtu nodrošināta augstākā līmeņa drošība».

Kā norādīja A. Sormulis, pēc neatkarības atgūšanas un padomju sistēmas sabrukuma bija radies «drošības jautājumu vakuums», tādēļ palielinājās draudi Ventspils naftas darbībai. 1993. gada rudenī Ventspils naftas direktors J. Blaževics uzaicinājis A. Sormuļa tēvu palīdzēt sakārtot drošības jautājumus uzņēmumā.

I. Sormulis ar J. Blaževicu vienojušies modernizēt uzņēmuma apsardzi, caurlaižu režīmu, nodrošināt komercnoslēpumu saglabāšanu, veikt pasākumus, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību uzņēmuma teritorijā un nepieļautu īpašuma izlaupīšanu.

A. Sormulis paskaidroja, ka 1994.-1995. gadā uzturējis draudzīgas un lietišķas attiecībās ar A. Lembergu, V. Kokali, J. Blaževicu, I. Skoku, G. Ševcovu, Ilmāru Krūmu, Uldi Pumpuru, Mamertu Vaivadu, Laimoni Junkeru. Šie apstākļi, pēc uzņēmēja teiktā, liecina, ka viņam nav bijusi vajadzība iet pie J. Šķibeļa un kaut ko draudēt A. Lemberga interesēs. «Tas ir smieklīgi, ja atceraties, ka mans tēvs konsultēja Ventspils naftas prezidentu Blaževicu drošības jautājumos 5 gadus, tātad arī līdz 1995. gada 25. janvārim. Iedomājieties, ka mans tēvs palīdz organizēt uzņēmuma drošības vidi, saņem samaksu par šo darbu, bet es tajā laikā eju pie Ventspils naftas meitas uzņēmuma direktora un draudu, lai viņš atdod daļas, par ko viņam būs jāatskaitās nākošajā Naftas parks 100 akcionāru sapulcē, kurā J. Blaževics viņam jautās: «Uz kāda pamata tu bez saskaņošanas ar īpašniekiem esi uzdāvinājis Naftas parkam 100 piederošās LatTransnafta daļas?»

Tāpat, uzzinot, ka A. Sormulis draudējis J. Šķibelim ar nolūku atņemt kapitāla daļas, kas turklāt J. Šķibelim nemaz nepieder, Ventspils naftas prezidents noteikti būtu prasījis paskaidrojumus

A. Sormuļa tēvam, taču nekas tamlīdzīgs nav noticis.

Atmasko apsūdzības arhitektu

A. Sormulis tiesai norādīja, ka šo kapitāla daļu «izspiešanas atbalstīšanas epizodi izgudroja prokurors Juris Juriss 2008. gada 27. jūnijā, kad kāds no viņu uzraugošajiem prokuroriem, visticamāk, pārlasīja man izsniegto apsūdzību no 2008. gada 26. jūnija un pateica, ka tāda apsūdzība neiet cauri. Vajag pielikt klāt kaut ko, kas apliecinās, ka es tak esmu zinājis, ka tiek izspiesti kukuļi.

Prokurori ir valsts amatpersonas. Viņiem būtu jābūt bezkaislīgiem. Bet diemžēl viņi ir tikai cilvēki. Tāpēc tā vietā, lai pārbaudītu, ka Naftas parks 100 revidente, prezidents un galvenā grāmatvede jau pirms 20 gadiem ir atspoguļojuši faktu, ka Naftas parks 100 akcionāru sapulce ir lēmusi par dāvinājumu par labu Kaywood International, nevis Šķibelis personīgi, viņi par šo sapulci nopratina Blaževicu un Berķi. Liecinieku Blaževicu par šo sapulci prokurors Juriss nopratina ar atpakaļejošu datumu, protokolā norādot, ka pratināšana veikta 2008. gada 3. jūnijā, lai gan, kā noskaidrojās tiesas izmeklēšanas laikā, faktiski pratināšana veikta mēnesi vēlāk - 3. jūlijā, un šādu datumu liecinieks Blaževics arī norādījis pie sava paraksta protokola pēdējā lapā. Bet liecinieku Berķi

2008. gada 7. jūlijā prokurori nopratina tāpat vien, un, protams, viņš neko neatceras par šādu Naftas parks 100 1995. gada 20. janvāra akcionāru sapulci, jo Berķis tolaik strādāja SIA Venoil un viņš nebija ne Naftas parks 100 akcionārs, ne pārstāvis, ne amatpersona. Tikpat labi prokurori par šādas sapulces esamību varēja arī nopratināt Vairu VīķiFreibergu vai Donaldu Trampu, kuri arī neko nevarētu liecināt par 1995. gada 20. janvāra sapulci, jo nav tur tuvumā bijuši.»

Uzņēmējs atkārtoti uzsvēra, ka apsūdzības pret viņu celtas apzināti nepatiesi, lai prokuroriem un Ventspils mēra oponentiem būtu iespējams apsūdzēt A. Lembergu smagākos noziegumos.