T.s. Lemberga krimināllietā figurē arī apsūdzība par to, ka Aivars Lembergs piedalījies ideju precizēšanā par iespējamo graudu termināļa būvniecības vietu.
Liecībās tiesai A. Lembergs uzsvēra, ka, lemjot par šo ideju, viņam materiālā ieinteresētība nevarēja būt pat teorētiski, tāpat kā kaitējums valsts un sabiedrības interesēm.
2003. gada 9. maijā Ventspils brīvostas valde lēma precizēt brīvostas zemes nomas jautājumus saistībā ar plānoto Ventspils graudu termināļa celtniecību. Lai arī graudu terminālis vēlāk tika uzbūvēts pavisam citā vietā, prokurori 2008. gadā izvirzīja A. Lembergam apsūdzību par dalību šā lēmuma pieņemšanā, jo viņš, prokuroruprāt, atradies interešu konfliktā, bijis materiāli ieinteresēts un tā visa rezultātā iestājušās smagas sekas - grauts pašvaldības un «pašvaldības institūciju» prestižs.
Lēmuma būtība nav analizēta
2003. gada 9. maijā Ventspils brīvostas valdē pieņemtā lēmuma būtība: izslēgt no akciju sabiedrības Ventbunkers un akciju sabiedrības Ventamonjaks nomas teritorijas «tehnoloģisko konveijera trasi», nosakot, ka izslēdzamā platība tiks precizēta pēc SIA Baltic Grain Terminal skiču projekta saņemšanas. A. Lembergs saistībā ar apsūdzībā minēto 2003. gada 9. maija lēmumu atminējās sekojošo: «2003. gadā Ventspils brīvostas pārvalde kopā ar investoriem no Kazahijas pētīja, kā varētu izbūvēt graudu termināli Ventspils ostā. Bija vairāki varianti, kur to būvēt un kā no tā nokļūt līdz piestātnēm. Šajā lēmumā minētajā gadījumā, kad ir lemts izslēgt no akciju sabiedrību Ventbunkers un Ventamonjaks nomas teritorijas tehnisko konveijera trasi, ar to ir domāta jaunā, vēl neuzbūvētā - pat vēl tehniskā projekta nav! - graudu termināļa tehnoloģiskā konveijera trase. Skaidrs, ka, ja uz zemes gabala atrodas konveijera trase, tad to zemes gabalu izmanto nevis Ventbunkers un Ventamonjaks, bet izmanto graudu terminālis. Loģiski, ka par to zemes gabalu ir jāmaksā nevis Ventbunkeram vai Ventamonjakam, bet izmantotājam - graudu terminālim. Tas ir filozofisks lēmums. Platību tika plānots noteikt pēc skiču priekšlikuma saņemšanas. Tas nozīmē, ka vēl pat skiču stadijas nav. Plānots, ka no vieniem noma tiks izslēgta un par to maksās cits komersants. Nekas /ieņēmumu ziņā/ brīvostas pārvaldei nemainās. Bet ko es gribu pateikt - šāda veida terminālis šādā vietā vispār netika izbūvēts. Tā platība kā bija, tā palika Ventbunkeram. Apsūdzība nav pārbaudījusi, vai lēmums ir stājies spēkā vai nav.»
Kur kaitējums?
Lai būtu iespējams apsūdzēt pēc Krimināllikuma 325. panta otrās daļas «par valsts amatpersonai likumā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts vai sabiedrības interesēm, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli», svarīgi pierādīt, ka amatpersonai vai tās tuviem radiniekiem bijusi materiāla ieinteresētība, caur ko valstij un sabiedrībai nodarīts būtisks kaitējums.
A. Lembergs par šo apsūdzības sadaļu liecināja šādi: «Apsūdzība apgalvo, ka man bija materiālās intereses. Nu tad materiālās intereses nekādas nevarēja būt - no viena komersanta platība pāriet citam komersantam. Man nekādā veida ienākumi neveidojās, un arī man piederošās mantas vērtība nekādā veidā nepalielinājās un palielināties nevarēja. Tiek apgalvots, ka, pieņemot šādu lēmumu, nodarīts būtisks kaitējums valsts un sabiedrības sabiedriskajām interesēm, jo es esmu piedalījies lēmuma pieņemšanā un parakstīšanā, jo mani ietekmēja manas mantiskās intereses. Nekādas mantiskās intereses, kā jau es teicu, neietekmēja, jo vairāk apsūdzībā nekas konkrēti nav teikts. Līdz ar to nevaru realizēt tiesības uz aizstāvību.»
Tiesisks lēmums
Apsūdzībā apgalvots, ka A. Lembergs nav nodrošinājis tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu, kā arī slēpis no sabiedrības savu interešu konfliktu un mantiskās intereses un grāvis pašvaldības vadītāja tēlu. Par šo apsūdzības sadaļu A. Lembergs liecināja: «Lēmums visos punktos ir tiesisks, precīzs, efektīvs tajā apmērā, kādā tajā stadijā bija projekta virzība. Mani apsūdz, ka nenodrošināju atklātību pret sabiedrību. Viss notika tieši pretēji šim apgalvojumam. Mani vaino, ka slēpu un apzināti noklusēju savu atrašanos interešu konflikta situācijā, tas ir, savas mantiskās, materiālās intereses. Nekas netika slēpts, ne noklusēts, tur nebija, ko noklusēt, un nekādu materiālo interešu man nebija. Trešais būtiskais kaitējums, pēc apsūdzības, izpaudās, ka es ignorēju un neievēroju valsts un sabiedrības intereses par demokrātisku valsts iekārtu. Neko es neignorēju, un viss tika ievērots, lēmums bija likumīgs un sabiedrības interesēs, jo brīvosta strādāja kopā ar komersantiem pie ostas attīstības, pie jauna termināļa būvniecības, un skaidrs, ka tas bija valsts un sabiedrības interesēs, tajā skaitā, attīstot ekonomiskās attiecības ar tādu valsti kā Kazahiju. Stratēģiskie investori bija kazahi. Kā valsts amatpersona biju ieinteresēts lēmuma pieņemšanā, taču nekādu materiālo personīgo interešu ieņēmumu pieauguma vai mantas vērtības pieauguma veidā man nebija. Apsūdzībā arī neviens fakts nav minēts. Mani apsūdz, ka neattaisnoju uzticēšanos, jo man bija uzticēts domes priekšsēdētāja un brīvostas valdes priekšsēdētāja amats. Kā izpaudās uzticības neattaisnošana, apsūdzībā nekas nav minēts. Es apgalvoju pretējo, kad es uzticēšanos attaisnoju. Man nav pienākums to pierādīt. Kaut gan es varu pierādīt ar vēlēšanu rezultātiem un ar socioloģiju. Mani apsūdz, ka diskreditēju un grāvu pašvaldības vadītāja tēlu. Neko es negrāvu, to rāda vēlēšanu rezultāti un socioloģija. Mani apsūdz arī, ka grāvu pašvaldības institūcijas vadītāja tēlu. Brīvostas pārvalde nav pašvaldības institūcija.»
Par šādiem un līdzīgiem Ventspils domes un Ventspils brīvostas valdes lēmumiem A. Lembergs tiesā ir liecinājis jau 11 dienu.
