2002. gada 10. maija sēdē Ventspils brīvostas valdes locekļi lēma par iespējamām izmaiņām zemes nomas līgumos saistībā ar ostas teritorijā plānoto jauna cauruļvada izbūvi akciju sabiedrības Ventspils nafta vajadzībām.
Iecerētais cauruļvads līdz pat šai dienai tā arī nav izbūvēts, taču prokurori 2008. gadā izdomāja, ka par dalību cauruļvada aptuvenās trases iezīmēšanā var apsūdzēt Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Lemj valdes locekļi, ne priekšsēdētājs
Ja cauruļvads būtu izbūvēts, labumu no tā gūtu gan Ventspils nafta, gan Ventspils brīvosta - nomu par cauruļvada aizņemto zemes gabalu tik un tā maksātu kāds no brīvostas teritorijā strādājošajiem uzņēmumiem, un līdz ar to pat teorētiski nav iespējams pieļaut, ka ar prātošanu vien par jauna cauruļvada izbūvi valstij un sabiedrībai būtu nodarīts kaitējums. Tomēr prokurori lēmuši, ka A. Lembergs, piedaloties ideju kaldināšanā, kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm ir nodarījis, tāpēc viņš jāapsūdz pēc Krimināllikuma 325. panta otrās daļas, kas paredz brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem.
Sniedzot liecības tiesā, A. Lembergs uzsvēra, ka viņš piedalījies lemšanā par cauruļvada vietas aptuveno iezīmēšanu nevis, kā apgalvots apsūdzībā, kā Ventspils domes priekšsēdētājs, bet gan kā Ventspils brīvostas valdes loceklis. Kā uzsvēra A. Lembergs, atbilstoši likumam brīvostā lēmumus pieņem valde, tās locekļiem balsojot, un Ventspils domes priekšsēdētāja amatam ar brīvostas valdes lēmumu pieņemšanu nav nekāda sakara. Viņš lemšanā piedalījies kopā ar tā laika ministriem, brīvostas valdes locekļiem - satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu, ekonomikas ministru Aigaru Kalvīti, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Vladimiru Makarovu un pārējiem valdes locekļiem. Arī no šāda viedokļa grūti iedomāties, kā tādā respektablā kompānijā varētu tikt perināta doma iezīmēt aptuveno cauruļvada vietu ar mērķi kaitēt valstij un sabiedrībai A. Lemberga un viņa ģimenes locekļu materiālajās interesēs.
Spriests par padomju mantojumu
A. Lembergs tiesai stāstīja, ka jautājums par iespējamām izmaiņām brīvostas teritorijas nomas līgumos saistīts ar Ventspils domes 2002. gada 25. februāra lēmumu Nr. 128 par akciju sabiedrības Ventspils nafta jauno tehnoloģisko cauruļvadu koridora trasējumu. Cauruļvadu trases aptuvenā platība bijusi 8,25 hektāri, no kuriem 1,25 hektāri skāruši akciju sabiedrības Ventbunkers un 0,2 hektāri - akciju sabiedrības Ventamonjaks nomāto ostas teritoriju.
«Pēc Ventspils naftas pasūtījuma tika veikta cauruļvada koridora trases robežu iemērīšana dabā un zemes gabalu ar robežu plānu izgatavošana. Zemes gabalu robežu plāns ar precizēto platību iesniegts Ventspils brīvostas pārvaldei. Brīvostas valdē lemts par trasējumu, kas nav iekļauts platībā, ko izīrē Ventbunkers un Ventamonjaks. Ir runa par plānotu cauruļvadu, jauno cauruļvadu koridoru, teritoriju, kurā kaut kad ieliktu jaunas caurules. Ventspils nafta to plānoja būvēt, bet līdz 2016. gada 19. oktobrim (liecību sniegšanas dienai tiesā) projekts nav realizēts. Lēmums ir pieņemts, bet tas nav realizēts, un līdz ar to arī zeme palika statusā, kādā bija. Tolaik doma bija, ka vajadzētu atteikties no vecajām caurulēm, kuras ieguldītas zemē sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā, un vajadzētu ieguldīt jaunas. Aprēķini uzrādīja palielas izmaksas, un beigās Ventspils nafta nolēma, ka labāk viņi vecās caurules remontēs un jauno koridoru neizmantos. Bet pilsētas teritoriālajā plānojumā, kas ir apstiprināts kā pilsētas saistošie noteikumi, trasējums ir iezīmēts un zeme ir rezervēta. Ja kādreiz viņiem vajadzēs būvēt, tad uzņēmums to varēs arī izmantot. Izmantos vai neizmantos - tā ir cita lieta. Svarīgi, lai nesanāk tā, ka tur kaut ko sabūvē virsū un pēc tam vairs nevar normāli risināt jautājumus,» liecināja A. Lembergs.
Apsūdzība nekonkrēta
Viņš skaidroja, ka pat tad, ja cauruļvads tiktu izbūvēts, tas, kurš izīrētu zemi zem cauruļvada, par šo teritoriju maksātu nomas maksu brīvostai - tikpat lielu, cik par pamatteritorijas nomu. Brīvosta naudu par zemes izmantošanu iegūtu tieši tikpat daudz. Mainītos tikai zemes izmantošanas veids.
«Nekāda veida ienākumus no tā (no iepriekšminētā lēmuma pieņemšanas) nevar gūt, jo Ventspils nafta maksātu par papildu teritoriju, ja to sāktu izmantot. Nekāda labuma tur nevienam citam nevar būt. Viss ir likumīgi un loģiski, un saprotami. Mani apsūdz, ka manas mantas vērtība pieauga. Nekāda mantas vērtība pieaugt nevarēja un nepieauga. Katrā gadījumā apsūdzībā nav teikts nekas konkrēti, kā, cik pieauga ienākumi, un nav teikts, kāda manta un par cik pieauga savā vērtībā. Par cik apsūdzība ir abstrakta, nekonkrēta, man tā nav saprotama, un faktiski es nevaru normāli aizstāvēties. Tas neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, jo apsūdzībai jābūt konkrētai. Mēs lūdzām skaidrot apsūdzību, mūsu lūgums netika apmierināts. Es noraidu pilnībā, ka tur būtu kāda materiālā interese. Bet, lai sanāktu krimināllieta, jāapsūdz taču par būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm. Jābūt ir arī 325. panta otrai daļai - valsts amatpersonai, kas ieņem atbildīgu stāvokli. Nu, šo lēmumu pirmām kārtām pieņēma brīvostas valdes locekļi, neatkarīgi no viņu ministru vai domes priekšsēdētāja amatiem. Lēmuma pieņemšanas brīdī 2002. gadā brīvostas valdes locekļi nebija valsts amatpersonas, tā ka te vispār nav, par ko runāt. Es nepiedalījos lēmuma pieņemšanā kā domes priekšsēdētājs vai kā brīvostas valdes priekšsēdētājs. Es piedalījos kā brīvostas valdes loceklis,» uzsvēra A. Lembergs.
Par zemi ir jāmaksā
Apsūdzībā apgalvots, ka lēmums pieņemts A. Lemberga un viņa bērnu interesēs, un tiek pārmests, ka viņš nav nodrošinājis tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu. «Taisni otrādi - šis lēmums nodrošināja tiesisku, precīzu un efektīvu tiesību normu piemērošanu, un darbība bija loģiska, lai būtu viena platība, uz kuras atrodas viena īpašnieka manta. Līdz ar to viens ir izīrētājs, nomnieks, kurš arī maksā viens pats. Mani vaino, ka nenodrošināju atklātību. Atklātība, protams, tika nodrošināta. Mani vaino, ka apzināti noklusēju savu atrašanos interešu konflikta situācijā, slēpu savas, dēla un meitas materiālās, mantiskās intereses. Arī šim apgalvojumam neseko konkrēti fakti, pierādījumi, kādus ienākumus es vai mani bērni guva un par cik pieauga manas vai manu bērnu mantas vērtība. Nav pat norādīts, kādu mantu prokurors ir domājis. Atliek tikai fantazēt, kas tā varētu būt. Bet apsūdzībai jābūt konkrētai. Mani vaino, ka es ignorēju valsts un sabiedrības intereses par demokrātisku valsts iekārtu un par valsts amatpersonas neieinteresētību lēmumu pieņemšanā. Valsts un sabiedrības intereses tika absolūti ievērotas. Ja Ventspils naftai tiek izīrēta zeme, tad viņiem jāmaksā noma. Nomas maksa bija tāda pati kā citiem. Brīvosta iznomā platību un pretī saņem naudu. Visi laimīgi. Dievs, dod, lai par visiem zemes gabaliem būtu, kas maksā. Mana personīgā interese šāda lēmuma pieņemšanā nebija absolūti nemaz. Mani vaino, ka, būdams Ventspils domes priekšsēdētājs un brīvostas valdes priekšsēdētājs, neattaisnoju dāvāto uzticību. Šo lēmumu pieņemot, es nebiju ne domes priekšsēdētājs, ne brīvostas valdes priekšsēdētājs, es biju vienkārši brīvostas valdes loceklis, bet arī kā valdes loceklis es attaisnoju dāvāto uzticību. Mani vaino, ka sabojāju, kā tur apsūdzībā bija teikts, Ventspils struktūrvienības tēlu. Bet brīvostas pārvalde taču nav mūsu, domes, struktūrvienība,» tiesai skaidroja A. Lembergs.
