Arī Ventspils brīvostas valdes lēmums pārtraukt iekasēt nomas maksu par kuģu tauvošanai un to pārkraušanai nederīgu Ventas upes krasta posmu izrādījies prokuroriem noderīgs, lai apsūdzētu Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
2000. gada 1. decembrī Ventspils brīvostas valdes locekļi lēma par akciju sabiedrības Ventspils tirdzniecības osta (VTO) lūgumu atbrīvot to no nomas maksas par Ventspils brīvostas 26 A piestātni, jo tā kļuvusi neizmantojama saimnieciskajai darbībai. Ziņojumu valdei par šo jautājumu bija sagatavojis un iesniedzis Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis. 1998. gadā Ventas upes kanāls tika padziļināts līdz 15,5 metru dziļumam. Vienlaikus ar upes padziļināšanas darbiem tika veikta krasta nostiprināšana. Stiprinājumu pārbūves gaitā piestātne kā tāda tika likvidēta, aizvākti no tās tauvošanas balsti, līdz ar ko šī teritorija tika pārvērsta par vienkāršu labiekārtotu upes krastmalu, kura vairs nebija piemērota kuģu tauvošanai un kravu pārkraušanai.
Lēmuma būtība neinteresē
T. s. Lemberga prāvā, balstoties uz dokumentiem, A. Lembergs tiesai liecināja, ka pēc rekonstrukcijas piestātnes 26 A teritorija vairs netiek un nevar tikt izmantota kā piestātne, un tas nozīmē, ka VTO to neizmantoja un nevarēja izmantot saimnieciskajai darbībai. Viņa liecības pārtrauca tiesnesis Boriss Geimans: «Jūs atkal par labumiem - cik tas bija lietderīgi un tā tālāk.» A. Lembergs skaidroja, ka, pirms viņu notiesāt saistībā ar šo apsūdzības sadaļu, balstoties uz Krimināllikuma 325. panta otro daļu par lēmumu pieņemšanu interešu konflikta situācijā, kas nodarījis būtisku kaitējumu valstij un sabiedrībai, svarīgi pārliecināties, kādi ienākumi radušies no pieņemtā lēmuma un vai ienākumi no pieņemtā lēmuma vispār varēja rasties: «Es runāju tikai par materiālo ieinteresētību. Šī piestātne 26 A, atšķirībā no citām piestātnēm, ir objekts, kurš netiek izmantots kompānijas saimnieciskajā darbībā. Tādēļ kompānija lūdza atbrīvot no nomas maksas un piedāvāja slēgt ar Ventspils brīvostas pārvaldi līgumu, saskaņā ar kuru Ventspils tirdzniecības osta uzņemas saistības uzraudzīt un uzturēt piestātni Nr. 26 A normālā tehniskā stāvoklī. Tāda ir situācijas jēga. Jo bez tās nevar vērtēt - bija materiālā ieinteresētība vai nebija un kāpēc kompāniju atbrīvoja no nomas maksas. Te ir skaidri redzams, ka piestātne ir kļuvusi par parastu krasta stiprinājumu. Tā vairs nav piestātne, pie kuras var piebraukt kuģis, kuru var piekraut vai izkraut. Līdz ar to ir pilnīgi loģisks uzņēmuma lūgums. Jāatgādina, ka tas bija krīzes gads. Viņi skaitīja naudu. Lūgums atbrīvot no nomas maksas un vienlaikus piedāvājums uzpasēt krastmalu...»
«Mēs sapratām, lēmums bija pamatots! Lūdzu, nākamais!» tiesnesis pārtrauca liecību.
Nekāda kaitējuma
Tomēr A. Lembergs turpināja liecināt: «Lēmums bija pamatots un neietekmēja manas, mana dēla Anrija Lemberga un manas meitas Līgas Lembergas materiālās intereses. Tas neradīja mums nekāda veida ienākumus un nepalielināja mums piederošās mantas vērtību. Pret mani vērsta kriminālapsūdzība, nevis administratīvā apsūdzība. Lai tā būtu pamatota, prokuroriem jāsacer, ka jābūt nodarītam būtiskam kaitējumam valsts un sabiedrības interesēm. Apsūdzībā ir apgalvots, ka būtisks kaitējums tika nodarīts valsts un sabiedrības interesēm, jo lēmuma pieņemšana ietekmēja manas, dēla un meitas mantiskās intereses un arī izpaudās tādējādi, ka es arī piedalījos lēmumu pieņemšanā un parakstīšanā. Nekas konkrēti tālāk gan nav pateikts. Es varu apgalvot tikai to pašu, ka nekādas mantiskās, materiālās intereses šāda veida lēmums neietekmēja un nekāds būtisks kaitējums valsts un sabiedrības interesēm netika nodarīts.»
Viss tika deklarēts
Saistībā ar lēmumu par atbrīvošanu no nomas maksas prokurori A. Lembergu apsūdz arī tiesību normu tiesiskā, precīzā, efektīvā nepiemērošanā publiski tiesiskajās attiecībās un atklātības nenodrošināšanā pret sabiedrību, jo, pēc prokuroru apgalvojuma, viņš esot slēpis savas, dēla un meitas mantiskās materiālās intereses. Par šo apsūdzības sadaļu A. Lembergs liecināja: «Uzņēmums Transventa tur minēts saistībā ar Ventspils tirdzniecības ostu. Transventa bija dalībnieks Ventspils tirdzniecības ostā, es biju Transventā dalībnieks no 1998. līdz 2005. gadam, un tas bija norādīts manā amatpersonas deklarācijā. Tas viss ir redzams. Kāda problēma? Es neko neslēpju. Lēmums bija tiesisks, precīzs, efektīvs, loģisks un pamatots. Un ne velti par to nobalsoja arī trīs ministri. Nekādas materiālās intereses mums tur nebija. Jā, protams, ka nebija ko slēpt. Mani arī apsūdz, ka ignorēju, neievēroju valsts un sabiedrības intereses par demokrātisku valsts iekārtu un par valsts amatpersonas neieinteresētību lēmumu pieņemšanā. Atkal abstrakts apgalvojums. Nekāda ieinteresētība lēmumu pieņemšanā man vai maniem radiniekiem nebija. Nekādas valsts vai sabiedrības intereses netika ignorētas, bet taisni otrādi, tika ievērotas, - lēmums bija pamatots un atbilda valsts un sabiedrības interesēm. Līdz ar to nekāds kaitējums valstij netika nodarīts. Būtu vairāk nekā dīvaini, ka brīvostas pārvalde prasītu par piestātni, kuru faktiski neizmanto, nomas maksu. Ja tā notiktu, tad nāktos tiesāties un brīvosta to tiesu zaudētu.».
