Ik pa brīdim parādās jauna informācija par veiksmīgiem aktieriem, kas cīnās ar depresiju. Ir arī bēdīgi gadījumi, kad depresijas mākti ļautiņi nevis dodas pie psihoterapeita, bet gan slīcina savas problēmas alkoholā. »Vakara Ziņas« noskaidroja, kā ar mūsdienu populāro slimību – depresiju sadzīvo tautā mīlēti skatuves mākslinieki, kuriem uz skatuves ik dienu sanāk sevi plosīt, izdzīvojot psiholoģiski smagu cilvēku likteņus.
Krūmiņa: «Ja nav darba, var uznākt «melnie»»
Bijusī Jaunatnes teātra aktrise Anta Krūmiņa, kura teātrī nostrādājusi 38 gadus, arī vairākkārt ir saskārusies ar depresiju. «Ja viss ir veiksmīgi, tad pēc izrādes ir patīkami un viegli. Ja izrādes laikā kaut kas nav bijis, kā vajag, un režisors to ir redzējis, tad seko nepatīkami aizrādījumi. Tikt pāri šiem aizrādījumiem nav vienkārši. Man ir bijis tā, ka nevaru pēc izrādes aizmigt. Domas par izrādi un dzīvi neliek mierā. Man pat ir bijis periods, ka visu laiku nenāk miegs. Kaut kādu neveiksmju dēļ man nav gribējies redzēt un satikt cilvēkus, klausīties mūziku, bet ir gribējies lielāku mieru. Tādi brīži vairākkārt bijuši. Man gan negribētos to saukt par depresiju.
Ja aktierim ir darbs un lomas, tad jau depresijas faktiski nav. Es domāju, ka aktierim ir vajadzīgs darbs, jo citādi var uznākt «melnie». Tas bieži attiecas arī uz ikdienišķo dzīvi, jo depresija var būt arī visai ģimenei vairākās paaudzēs. Depresija nav raksturīga tikai aktieru profesijai.
Pēc nospēlētas lomas, pirms devos mājās, esmu gājusi dušā un tad sabiedriskā transporta pieturā ilgi stāvējusi, gaidījusi un domājusi. Man arī tad depresija pāriet, ja to var saukt par depresiju. Tas ir ļoti dažādi. Manuprāt, tas ir vairāk atkarīgs no tā, kādas kuram aktieriem ir pārslēgšanās un koncentrēšanās spējas pēc nospēlētas izrādes.
Aktierim pēc darba teātrī ir arī reālā dzīve. Aizejot pēc smagas izrādes mājās, jāzina, ko tu bērnam dosi ēst, kā viņš ies uz skolu, kas ir ar drēbēm. Bērni ļoti palīdz iziet no izrādes un atgriezties realitātē.»
*
Ķesteris vairākkārt izjutis nomāktību
Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris atklāj, ka depresija ir diagnoze un tie ir ķīmiski procesi. «Nomāktība un depresija, manuprāt, ir atšķirīgas lietas. Nomāktība manī bijusi lielā mērā. Domāju, tā ir zināma koķetērija, kad mēs sakām, ka pēc nospēlētas izrādes nevaram iziet no tēla. Tas ir mākonītis ar rozā maliņu. Domāju - tam visam nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību. Tās metodes ir ļoti dažādas, bet esmu pārliecināts, ka lielum lielais vairums aktieru iziet vienkārši no tēla. Veidojas zināma aizsardzība.
Ikdienā cilvēkam, kurš nav saistīts ar teātri, ir kāds mirklis, kad viņš jūtas ļoti labi, veselīgi, dzīvotgriboši un priecīgi. To momentu vajag nofiksēt un paņemt šo vienu pozitīvo šķautni, no kuras var izveidot tēlu, kurā ik dienu var iejusties, lai nebūtu jādzīvo nomāktam. Protams, lai to sasniegtu, ir jātrenējas. Nevajag mocīties un izmantot citas metodes, bet konkrēti iejusties šajā tēlā. No pozitīvā tēla nemaz nevajag iziet. No kristīgā un teoloģiskā aspekta, pieņemot sevi, nav nepieciešamība pēc tēla.
Aktiera profesija var novest pie nepārtraukta konflikta ar sevi. Profesija cilvēku maitā. Nav nekāds brīnums, ja kāds piedzīvo depresiju. Es reālajā dzīvē varu iedvesmoties no tēla, ilgu laiku varu tajā padzīvoties, bet ikdienišķā līmenī. Nomāktība man ir bijusi pēc izrādes, bet ne depresija. Pēc pirmizrādes seko šausmīgs bedres stāvoklis. Vajag padzīvot tajā bedrē, tā ir laba. Savs resurss, gatavojoties pirmizrādes dienai un ilgstoši koncentrējoties, ir krietni patukšots. Tapšanas process ir sakāpināts, vai tā ir rotaļāšanās tajā lauciņā, ko sauc par otro, trešo, ceturto un piekto izrādi. Cilvēks ir godkārīga būtne. Diemžēl grēcīgs tajā ziņā, ka tas ir sirdsaltāris, to tu dari tāpēc, ka gribi to darīt.»
*
Ančevskis: «Baumo, lai parādītu aktieru šausmīgi grūto darbu»
Latvijas Nacionālā teātra aktierim Aināram Ančevskim teātrī ir bijušas ļoti daudzas smagas lomas. «Lai ieietu lomā, viennozīmīgi ir vajadzīgs darbs. Spēlēju, piemēram, Eiženu Finku un Leo Kokli. Mēģināju ievākt informāciju par šiem cilvēkiem, un ļoti daudzi ir dzīvi, kuri viņus zinājuši. Atveidot tēlus, par kuriem daudziem ir viedoklis, ir diezgan grūti. Darbiņš plus normāli jānokoncentrējas pirms izrādes. Tas viss ir dažādu apstākļu kopums. Pēc izrādes lēni, mierīgi atgrimējos un apmēram pusstundu pasēžu pie grima galdiņa. Ja bijusi laba izrāde, tad sēžu mazāk, ja smaga izrāde, tad ilgāk. Vienu brīdi teātrī parādījās joks, ka aktierim vajag psihologu, lai izietu no lomas. Vārdā nesaukšu, bet viens vecs aktieris teica: kā var iziet no turienes, kur nekad iekšā nav bijis? Ja dara darbu no sirds, tad nevar būt nepareizi. Lomas ietvaros ar tādu terminu kā depresija neesmu saskāries, bet dzīvē kaut kas tāds ir bijis. Luga ir teātra versija un interpretācija par kāda cilvēka dzīvi. Ja tas būtu no A līdz Z par šo cilvēku, tad varbūt būtu savādāk. Es domāju, ka aktierim nav vajadzības pēc psihologa. Liekas, tā ir pārspīlēta leģenda. Kādam vajadzīga viena stunda, citam piecas stundas, lai sagatavotos pirms izrādes. Man vajag apmēram pusotru stundu: safrizēties, atkārtot tekstus, iedzert kafiju, padomāt un sakārtot galvu lomai. Pēc atiešanas no lomas vēlams, lai apkārt neviens nebūtu, lai ir klusums un miers un varu mierīgi sakārtot domas.
Ja paskatās mūsdienu dramaturģiju, autoriem ir arī depresīvi gabali - mīlestība un ciešanas. Prese izpūš tos depresijas gadījumus, bet teātrī es nevienam neesmu manījis depresiju. Vai nu tā loma nāk viegli, vai grūtāk. Ja ir grūtāka, tad ir lielāks nogurums, tu kļūsti kašķīgs. Bet tādu skaļu vārdu kā depresija es nelietotu. Nav vajadzības pēc psihologa, tā ir nevajadzīga leģenda, bauma, sabiezinātas krāsas, lai parādītu aktieru šausmīgi grūto darbu. Tad jau arī ārstiem pēc katras operācijas vajadzētu psihologu.»
*
Anita Kvāla: «Nav noslēpums, ka daudziem ir depresija»
Liepājas teātrī aktrise Anita Kvāla nostrādājusi 42 gadus un bieži vien spēlējusi dramatiskas raksturlomas. «Kad loma nospēlēta, esmu no tās gatava šķirties un priecīga, jo tas mūžs ir izdzīvots. Ja ir jāspēlē pēdējā izrāde, es jau gribu labprāt atvadīties. Lugas eksemplārs ir aizmests prom, un es kļūstu sakārtota. Man nekad process nav viegls, un es ar izbrīnu skatos uz kolēģiem, kuriem viss vienā, divās dienās ir gatavs. Nevaru saprast, kā tas var būt?
Nav jau noslēpums, ka daudziem cilvēkiem ir depresija, bet aktiera profesiju nevajag pārvērtēt. Mani tas vienmēr pat kaitina, kā tu izkļūsti no lomas? Bet tā ir tava profesija. Ko tad lai saka ugunsdzēsējs, kuram jāglābj cilvēku dzīvības. Kā jūtas dakteris reanimācijas nodaļā, kuram 24 stundas diennaktī visapkārt ir nāve?
Savulaik esam mācījušies, kā iziet no lomas. Tu tomēr uz skatuves nenogalini un asinis nesūc. Aktierim tā ir spēle, bet ugunsdzēsējam un glābējam tā ir dzīve. Kā tad viņš ar depresiju cīnās? Tas pārvērtējums ir tikai tāpēc, ka aktiera profesija ir publiska. Pretdabiska pati par sevi, spēlējoties ar cilvēka dzīvēm.
Aktiera profesija ir ar miesu un garu grūta, bet lieli aktieri izstāsta aizkulisēs anekdoti - uh, pagriežas un uz skatuves ir savā tēlā, savā pasaulē. Viņiem tā ir spēle. Kad aktieris saka - trīs dienas nevaru iziet no lomas, tad tu esi slikts aktieris, tu vienkārši koķetē. Kad izrāde beidzas, aktieris saņem mazāku vai lielāku gandarījumu un skatītāji zālē tāpat. Grūtā lomā gandarījumam ir jābūt tam ceļam, kuru esi nogājis. Ja gandarījums līdzsvaro, tad nogurums ir ļoti patīkams.
Ja aktieris visu liek uz vienas kārts, tad bez sava ego nekā cita nav. Nav savas dzīves. Teātris jau nav viss mans mūžs, tas ir darbs.
Man reiz bija tā - nauda bija un iegāju tirgū, un es vairs nemācēju neko nopirkt. Tu esi mākslas vārdā kā nodzīts, apstājies un sāc domāt - kāpēc tā? No rīta, pieceļoties pēc ģeniāli nospēlētas lomas, jādomā nevis, kā man skanēja aplausi un cik es ģeniāli spēlēju, bet vajag fiziskas darbības - dzīvokli pucēt, uzsēsties uz riteņa un dragāt gar jūru. Dzīvot dzīvi.».
