Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Malgožata Raščevska: Sabiedrība kļuvusi gudrāka

© F64

Profesore, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne. Neskaitāmu zinātnisko darbu autore un zinātnisko konferenču referente, pētniece intelekta un testu izstrādes jomā. Poliete ar Latvijas saknēm. Matemātiķe un psiholoģe Malgožata Raščevska.

Šodien runāsim par viņas pieredzi latviešu un krievu valodā runājošās vidēs, par matemātikas un psiholoģijas mijiedarbi, par augstskolu saplūsmi un sabiedrības nākotni.

- Kā jūtaties Latvijā kā poliete?

- Labi! Mana dzimta Latvijā ir jau vairākās paaudzēs, un radinieku Polijā vairs nav. Daļa radinieku 19. gadsimtā dzīvoja Krāslavas rajonā, arī Aglonas tuvumā, vecmāmiņa nāk no Lietuvas poļiem. Mēs visi vienmēr esam runājuši latviski, poliski un krieviski, un vienmēr esam jutušies kā vietējie iedzīvotāji. Drīzāk izjūtu problēmas, kad aizbraucu uz Poliju un vēlos ar kolēģiem parunāt poliski: sākumā viņi ieklausās - vai es tiešām runāju viņu valodā? Tad seko adaptācijas periods, un viņi pieņem manu izrunu.

- Viena no jūsu specialitātēm ir psiholoģija. Kas, vērtējot pisholoģiski, ir latvieši - vairāk fiziķi vai liriķi? Nu, ja salīdzina ar poļiem...

- Mentalitāte katrai tautai tomēr cita. Kad biju maza, man apkārt pagalmā bija daudz krievu valodā runājošu bērnu. Emociju izpausmes latviešu un krievu bērniem man likās atšķirīgas. Mūsu mājā mitinājās no Ukrainas un Baltkrievijas iebraukušie strādnieki - tāpēc visas bērnu spēles pagalmā notika krieviski. Savukārt skolā bija cita vide - tur mācījos kopā ar latviešu bērniem. Un tad es jutu, ka ir izteikta atšķirība emocionalitātes ziņā. Krievu bērnu vidē tu vari būt skaļš, pat dusmoties, visas emocijas tev ir atļautas, bet nākamajā brīdī tās tiek aizmirstas un piedotas, un dzīve sākas no jauna. Savukārt latviešu vidē vērojama lielāka atturība emociju izpausmē un konsekvence: ja tu paud kaut kādas emocijas, uz tām vēlāk pamatojas, lai veidotu attieksmi un turpmākās attiecības.

- Vai tas ir ļaunatminīgums?

- Man nav iespiedusies atmiņā šāda pieredze, bet labatminīgums gan. Ja ir draudzīgas attiecības, tad tās lielākoties ir noturīgas. Tie draugi, kas man bija pirmajā klasē, tie man ir arī tagad. Arī augstskolas draugi - latvieši - man ir liels atbalsts joprojām. Tā ir stabilitāte.

- Krievi ir emocionālāki? Poļi - kā slāviem piederoša tauta - arī ir emocionāli?

- Visticamāk, poļi emocionalitātes ziņā atrodas pa vidu starp latviešiem un krieviem. Tas ir mans subjektīvs viedoklis. Emocionalitātei ir arī vairāki aspekti - izpausmes ekspresivitāte un iekšējais pārdzīvojums. Ja cilvēki ir atšķirīgi, tad arī šo cilvēku grupas būs ar kaut ko atšķirīgas. Svarīgi, ka šī citādība spēj mūs bagātināt.

- Tātad latvieši ir vairāk fiziķi nekā liriķi?

- Ne tikai liriķi, bet arī fiziķi ir ļoti emocionāli. Neesmu redzējusi nevienu fiziķi, kas nebūtu emocionāls. Esmu jaunībā vairāk dzīvojusi eksaktā vidē, tāpēc mani novērojumi ir tādi: fiziķi ir zinātkāri, viņi sev un citiem uzdod būtiskus dzīves jautājumus, un tie nekad nav izsakāmi bez emocijām.

- Precizēšu: latvietī ir vairāk emociju vai racionālisma?

- Pieņemu, ka latvieši pauž savas emocijas ne tik ekspresīvi. Bet emocijas ir vienmēr, un latviešu vairākums niansēti jūt emociju kontekstu, taču emociju izpausmes savureiz nav tik acīm redzamas. Latvieša kultūrā ir kas specifisks, atturību veicinošs: droši vien vēsturiski tas bija gudrāk, tā varēja izdzīvot, ja latvietis neparādīja savu patieso domu un reakciju kādā sarežģītā dzīves situācijā. Racionālisms - tas vairāk tomēr ir atkarīgs no izglītotības un sirdsgudrības.

- Varbūt tie latvieši, kas izrāda emocijas, netiek pareizi saprasti? Viņi, iespējams, tiek pat nosodīti?

- Jebkurā kultūrā radītās tradīcijas emociju izpausmē ir vērtīgas, jo palīdz cilvēkiem turpināt savstarpēji akceptētu komunikāciju. Lielāko laika daļu pavadu kopā ar jauniešiem, un viņi ir drošāki savās izpausmēs. Savukārt cilvēki, kas ir jau gados, ir piedzīvojuši citus laikus, citu attiecību kultūru, tāpēc viņi ir tik atturīgi emociju izpausmē, cik tas viņu ierastajā sociālajā vidē ir pierasts. Manuprāt, mūsdienās vairumā gadījumu cilvēki netiek nosodīti par to, ka uzvedas citādi.

- Jūs pati esat gan eksaktas, gan sociālas zinātnes pārstāve. Starp šīm zinātnēm tomēr ir krasas atšķirības. Kāpēc tāda izvēle?

- Pirmo augstāko izglītību ieguvu ekonomiskās kibernētikas specialitātē, esmu ekonomiste matemātiķe. Pēc Universitātes beigšanas un gadu darba skaitļošanas centrā sāku strādāt pedagoģiskās psiholoģijas laboratorijā - kā matemātiķe. Vajadzēja apkopot lielus datu masīvus, kas saistīti ar bērnu psiholoģisko izpēti. Laboratorijas uzmanības centrā bija bērni ar mācīšanās traucējumiem, un mūsu uzdevums bija noskaidrot - kāpēc viņiem ir šādi traucējumi? Pētījām bērnus visā Latvijā. Tā laika atklājumi joprojām tiek izmantoti mūsdienu skolas praksē. Matemātika psiholoģijas pētījumos ir ļoti nepieciešama, jo korektus secinājumus var gūt, tikai salīdzinot dažādu skolēnu grupu mācību sasniegumus, kognitīvās spējas un citus faktorus. Psiholoģijā daudz tiek izmantoti testi, un zinātniski pamatoti testi ir balstīti nopietnās psihometriskās teorijās, kas pašas par sevi ir matemātiskas. Lai izstrādātu šādus testus, ir jāprot domāt ne tikai kā psihologam, bet arī abstrakti matemātiski, jāprot izmantot datu apstrādes programmas. Ja tā visa nebūtu, psihologa darbs nepaceltos tādā līmenī, kāds tas ir pasaulē un Latvijā patlaban. Toreiz jaunībā kā zinātniskā līdzstrādniece uzsāku un pabeidzu studijas psiholoģijas aspirantūrā, iegūstot otru specialitāti.

- Ko sagatavo jūsu vadītā fakultāte?

- Kādreiz Universitātē bija tikai Pedagoģijas un psiholoģijas katedra, bet tad izveidojās Pedagoģijas fakultāte, kas sāka izglītot nākamos skolotājus. Deviņdesmitajos gados izveidojās pirmā psiholoģijas augstākās izglītības programma, pēc tam izglītības vadības programma, vairākas pedagoģijas augstāka līmeņa programmas, līdztekus parādījās mākslas programma, dizaina un interjera jomā. Mūsu fakultāte piedāvā modernu zinātņu savienojumu - skolotāju izglītība, izglītība un izglītības vadība, pedagoģija, psiholoģija un dizains (mākslas joma).

- Kā vērtējat ideju par Rīgas Pedagoģijas un vadības akadēmijas (RPIVA) pievienošanu Latvijas Universitātei? Latvijas augstskolu Rektoru padomes ārkārtas sēdē 15. februārī tomēr netika pieņemts lēmums saistībā ar Izglītības ministrijas sagatavoto rīkojumu par RPIVA likvidāciju. Ja pareizi saprotu, RPIVA un jūsu vadītajā fakultātē studiju programmas ir līdzīgas.

- Jā, tās ir līdzīgas, kaut gan eksistē iekšējā specifika. Universitātē dominē pilna laika klātienes programmas - atšķirībā no RPIVA. Bet mācību satura ziņā mēs pārklājamies. Mūsu fakultāte bija pirmā, kas veidoja dažādu līmeņu skolotāju un psiholoģijas augstākās izglītības programmas, savukārt citas augstskolas, kas to darīja pēc tam, nereti izmantoja mūsu pieredzi. RPIVA ir arī savas senas tradīcijas skolotāju izglītības jomā un arī vairākas atšķirīgas, oriģinālas programmas.

- Uzskatāt, ka varētu pievienot RPIVA jūsu fakultātei?

- Ja būs šāds ministrijas un valdības lēmums, tad mēs, kopīgi sadarbojoties, varētu turpināt īstenot pedagoģijas un psiholoģijas jomu programmas.

- Bet RPIVA turas pretim - gan studenti, gan mācībspēki.

- Tā ir saprotama reakcija. Jebkurš vēlas izdzīvot, tāpat kā bioloģiskais organisms to dara, arī sociālais organisms vēlas turpināt savu dzīvi kā veselums. RPIVA ir studentu un akadēmiskā personāla saime ar savu unikālu iekšēju kultūru un sasniegumiem. Bet, lai arī kādas pārmaiņas gaidāmas, studentiem ir jāsniedz patiesa informācija. Taču patlaban netiek izplatīta objektīva informācija par to, kā šī saplūšana varētu notikt. Un - esmu pārliecināta - tā notiks nesāpīgi un toleranti. Ministru kabineta un Izglītības un zinātnes ministrijas projektā, kas publiski pieejams, bija skaidri rakstīts, ka Universitātei jāpārņem un jāīsteno RPIVA mācību programmas, savukārt attiecībā uz studentiem - viņiem jāsaglabā tie nosacījumi, ar kādiem viņi ir iestājušies augstskolā. Tas pats ir attiecībā uz darbiniekiem: ja viņi ir ievēlēti uz konkrētu laiku, LU jāpārņem šīs līgumsaistības.

- Cik studentu patlaban mācās RPIVA?

- Atbilstoši ministrijas 2015./2016. akadēmiskā gada statistikai RPIVA izglītības zinātņu un psiholoģijas programmu jomā Rīgā un filiālēs mācījās 2580 studentu, no tiem apmēram 85% studēja nepilna laika studiju formā, un tikai 440 studentu bija pilna laika studenti. Mums šī studiju formu proporcija ir ļoti atšķirīga - LU 61% no 1718 fakultātes studentiem ir pilna laika studenti. Apvienošanās gadījumā studenti, visticamāk, fiziski atradīsies tajās pašās telpās.

- Kas tad mainīsies?

- Es ceru, ka kopīgi ar RPIVA kolēģiem vērtēsim mūsu studiju programmas, to ilgtspēju. Saskaņā ar MK iespējamo lēmumu mums būs jāpārņem gan līdzīgas programmas, gan atšķirīgas. Ja atšķirīgā programma vērtīga, mēs pārņemot varēsim lemt - turpināt uzņemšanu šajā programmā, pārakreditēt to un kā pilnveidot. Ja programma ir tāda pati kā mūsu fakultātē, tad izvēlēsimies katras programmas labākos aspektus un, visticamāk, pēc pārakreditācijas turpināsim to kā vienu programmu, līdz tam laikam tās saprātīgi konverģējot jeb saplūdinot. Katrā ziņā viss notiks koleģiāli un mierīgi, jo ieguvējiem ir jābūt studentiem un izglītības sistēmai kopumā.

- Ja runājam par latviešiem un krieviem... Latviešu sabiedrība tomēr atšķiras no krieviski runājošās sabiedrības - tās ir mentalitātes atšķirības, informācijas avoti utt.

- Liela nozīme ir informatīvajai videi, kurā dzīvo cilvēki, kas lieto dažādas valodas saskarsmē. Tāpat nozīme ir ieradumiem, kas turpinās no paaudzes paaudzē. Kad Latvijā atjaunojās neatkarība, latvieši uzreiz pārslēdzās uz saviem informatīvajiem avotiem, savukārt pārējie turpināja dzīvot ierastajā informatīvajā telpā. Process, veidojot kopīgas saites, ir lēns. Bet tas nenozīmē, ka šis process nenotiek, tas notiek, turklāt diezgan stabili: sabiedrība kļūst vienotāka, pateicoties jaunajai paaudzei, jo jauniešiem nav problēmu komunikācijā.

- Jūtu, ka nākotnē jūs raugāties optimistiski.

- Jā. Jūtos piederīga vairākām nacionālajām kultūrām. Protams, mēs gribam ieraudzīt pozitīvus rezultātus savā dzīves laikā - tūlīt un tagad. Taču viss notiek pakāpeniski. Svarīgākais ir, lai Latvijas izglītības kvalitāte būtu nemainīgi augsta, un tad arī cilvēku komunikācija un sadarbība kļūs aizvien labvēlīgāka, pretimnākošāka. Jaunā, kompetenču pieejā balstītā izglītība tieši uzsver: izglītības centrā ir cilvēks ar viņa personību, un ir svarīgi skolā ne tikai veicināt zināšanas, kognitīvās spējas, bet arī prasmes, personības iezīmes, vērtību sistēmu. Mērķis ir: lai cilvēks ir pārliecināts un vērsts uz sadarbību, un lai skaidri apzinās, ko pats vēlas sasniegt. Tas kopumā mazina sociālo spriedzi.

- Mūsu sabiedrību šķeļ vēstures jautājumi. Piemēram, izpratne par latviešu leģionāriem un 9. maija «uzvaras svētki». Ko darīt? Neievērot? Ignorēt?

- Tas ir jautājums par grupu uzvedību. Bet svarīgi ir, lūk, kas: ja cilvēks jūt, ka viņam ir nepieciešamība sociāli kontaktēties ar sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem un to publiski parādīt, tad jāmeklē sabiedrībā akceptējamas formas un iespējas, lai viņš to varētu izdarīt. Citiem nav vēlams aizliegt to darīt vai nosodīt kādu par to, ja izvēlētās darbības nevienam nekaitē. Jāpalīdz cilvēkiem paplašināt viņu skatījumu uz dažādiem jautājumiem, lai katrs spētu pieņemt arī citu pozīciju.

- Kā kopumā vērtējat šodienas sabiedrību? Tā ir saspringta, flegmatiska?

- Cilvēks ārpasauli bieži vien redz tādu pašu, kāda ir viņa iekšpasaule. Un, mainot savu izpratni par ārpasauli, cilvēks pēkšņi to ierauga citādu. Ja esat līdzsvarots, ja savas problēmas risināt mierīgi, loģiski un saskanīgi ar citiem, tad arī vide, kurā atrodaties, liksies harmoniskāka. Līdz ar to pasauli redzēsiet labāku, jo dzīves mainīgums un problēmas nekur neizzudīs, vienkārši tās nomainīs cita citu. Daudziem cilvēkiem ne pārāk labvēlīgas dzīves pieredzes rezultātā mēdz būt paaugstināta trauksmainība, visbiežāk šī emocija radusies pagātnē. Notikums ir sen beidzies, tas vairs neiedarbojas, bet cilvēkam ir atmiņa, un tā iniciē trauksmi. Ja cilvēks saprot to mehānismu, ka nemiera dēsts joprojām nav pazudis no viņa atmiņas, bet realitātē tā vairs nav, tad ir viņa paša varā apturēt tā negatīvo iespaidu uz sevi. Salīdzinot ar 90. gadu sākumu, domāju, ka sabiedrība kļuvusi līdzsvarotāka.

- Līdzsvarotība var robežoties arī ar flegmatismu... Iespējams, tāpēc nav iespējams noorganizēt ievērojamus, plašus protestus pret jebkādām valdošo nekrietnībām un nejēdzībām.

- Tas mehānisms ir mazliet sarežģītāks. No vienas puses - mūsu sabiedrība kļuvusi gudrāka. Daļa cilvēku jūtas spēcīgi, viņi domā: ja man būs kāda nopietna problēma, es to atrisināšu pats, neiesaistoties publiskās akcijās. Cilvēki šodien vairāk pieņem individuālus lēmumus, viņi vairs tik viegli nepadodas kolektīvam spiedienam, jo Latvijas iedzīvotāju izglītības līmenis ir augsts, sevišķi - jaunākajai un vidējai paaudzei. Otrā lieta: piedaloties kolektīvos protesta pasākumos, cilvēki sāk saprast, ka tas nav pareizais veids, kā risināt problēmu. Tad cilvēks sāk meklēt citas, produktīvākas, iespējas. Skolotāji tieši tā dara: kontaktējas ar savu arodbiedrību, veic sarunas, beigu beigās sasniedz mērķi un prot arī akceptēt saprātīgus kompromisus. Kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi? Savstarpēja izpratne, pielāgošanās, kompromiss, sadarbība. Ir jāsamēro sabiedrības kopīgās intereses ar grupu un indivīda interesēm. Tas ir nākotnes modelis un vienīgais produktīvais veids, kā sasniegt mērķus, kas ir labvēlīgi turpmākai izaugsmei.