Latvijas simtgades jubilejas sagaidīšanas ietvaros apgāds Jumava sadarbībā ar virkni uzņēmumu un Vidzemes augstskolu izdevis fundamentālu vairāku autoru (sastādītājs Dr. hist. Gatis Krūmiņš) pētījumu Latvijas tautsaimniecības vēsture. Tas ir pirmais tik liela apjoma pētījums jaunāko laiku neatkarīgās Latvijas vēsturē, kurā aptverta Latvijas ekonomika laika posmā no 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām.
Laika ziņā ļoti plašais aptvērums ir grāmatas lielākais pluss un reizē arī trūkums. Pluss tajā ziņā, ka vienā izdevumā apkopots visaptverošs datu klāsts par ilgu laika periodu, taču mīnuss tajā ziņā, ka atsevišķu laika posmu izvērtējums ir samērā virspusējs. Šāds trūkums gan, jādomā, ir bijis neizbēgams, jo nevar vienlīdz detalizēti aprakstīt tik garu vēsturisku periodu. Rezultātā ir grāmatas sadaļas, kurās viss ir ļoti sīki un detalizēti aprakstīts (Latvijas ekonomiskā attīstība padomju okupācijas periodā), bet ir sadaļas, kurās gribētos dziļāku skatījumu (Ulmaņa laiku ekonomiskās situācijas raksturojumu).
Publicitātes foto
Zelta laikmets
Vairāk nekā tūkstoš lappušu biezais foliants (1056 lpp.) sākas ar it kā vispārzināmu, bet parasti virspusē neizvirzītu faktu izklāstu:
«19. gadsimts un laika posms līdz Pirmā pasaules kara sākumam (1914) Baltijas reģionā no ģeopolitisko konfliktu biežuma viedokļa bija viens no mierīgākajiem vairāku gadsimtu griezumā. Latvijas teritorijā pēdējais militārais konflikts bija noslēdzies 18. gadsimta sākumā…» Šī vispārzināmā patiesība dažkārt aizmirstas, jo kaut kā liekas, ka senākajos laikos kari bijuši gandrīz vai ikdiena. Atskārsme, ka 200 gadu Latvijas teritorijā noritējusi miera dzīve, šķiet gluži kā pārsteigums.
No šīs atklāsmes izriet arī nākamā - Latvijas un latviešu tautas zelta laikmets bijis 20. gadsimta sākums līdz Pirmajam pasaules karam, kad faktiski tika uzbūvēta tā Rīga, kuras arhitektūru tā mīlam, un ielikti tie ekonomiskie pamati, uz kuriem turpinām būvēt mūsdienu Latviju. Tā dēvētie Ulmaņa laiki šķiet paraugs, salīdzinot tikai ar to, kas sekoja pēc 1940. gada.
Viens no šodienas diskutabliem jautājumiem ir par Latvijas vietu pasaules ekonomikā pirmskara periodā. Internetā klīst kāds angļu zinātnieku veidots grafiks, kurā Latvija 1938. gadā, pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, ierindota ļoti augstā vietā - virs Somijas, Austrijas un Itālijas. Diemžēl šajā izdevumā vienīgā atsauce ir uz «pašu aprēķiniem» (bez šo aprēķinu metodoloģiskā apraksta). Nopietnu ekonomistu vidū vienīgais autoritatīvais avots, kas uzrāda pasaules valstu IKP rādītājus laika posmā, kad IKP vēl nelietoja kā galveno ekonomisko indikatoru, ir Angus Maddison project, taču tas par pirmskara Baltijas valstīm datus nedod. Diemžēl atsevišķi indikatīvi rādītāji (elektroenerģijas, cementa, transporta un citu preču un pakalpojumu patēriņš) neliecina, ka Latvija būtu minētajām valstīm priekšā, drīzāk otrādi.
Publicitātes foto
Arī grāmata Latvijas tautsaimniecības vēsture nedod ne vien skaidras, bet pat nojaušamas atbildes uz šiem jautājumiem, jo nekādi ekonomiskās situācijas salīdzinoši rādītāji ar citām tā laika Eiropas valstīm netiek doti. Tas ir viens no grāmatas trūkumiem arī citās nodaļās, jo ir maz salīdzinājumu ar citur pasaulē notiekošo. Tiesa, var saprast grāmatas veidotājus, jo, ja tajā būtu vēl arī starptautiski salīdzinājumi, tad grāmatas apjoms uzblīstu vēl par kādu trešdaļu.
Mazāk zināmais vācu laiks
Lai arī apjomos neliela, bet ļoti interesanta ir nodaļa, kura veltīta Latvijas ekonomikai nacistiskās Vācijas okupācijas periodā. Par šīs okupācijas laiku pēdējās desmitgadēs ir publicēts salīdzinoši maz materiālu un par vāciešu saimniecisko politiku tikpat kā nav vispār. «Lai arī Latvijā bija nomainījušies okupācijas režīmi, daudzās jomās to attieksme pret Latviju un tās iedzīvotājiem neatšķīrās.» (227. lpp.) «Okupējot Latviju, vācu režīms īstenoja līdzīgu monetāro politiku, kā pirms gada bija īstenojis padomju režīms. Tika noteikts ļoti augsts vācu valūtas - reihsmarkas kurss attiecībā pret iepriekš apgrozībā esošo valūtu PSRS rubli. Šī īpaši iekarotajām teritorijām radītā nauda bija derīga tikai okupētajās teritorijās, savukārt Vācijā apgrozībā esošās naudas zīmes nebija derīgas ārpus Vācijas teritorijas. Šo atšķirību izjuta tie bēgļi, kas kara beigās bija nonākuši vācu teritorijā… Šādas politikas rezultātā no veikalu skatlogiem pazuda tas, kas vēl bija palicis pēc padomju okupācijas perioda saimnieciskās politikas… Strauji uzplauka melnais tirgus.» (201. lpp.) «Rūpniecības nozares, kas pēc apjomiem atbilda vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, pakāpeniski pakļāva kādai monopolsabiedrībai, kuras radās «kā sēnes pēc lietus». Līdz 1944. gadam Latvijas teritorijā darbojas aptuveni 60 pazīstamas Vācijas firmas vai to meitasuzņēmumi kā DaimlerBenz AG, Robert Bosch GmbH, Krupp Eisenhandel Riga GmbH u.c. Nacistiskās Vācijas uzdevumā šie uzņēmumi sekoja līdzi tam, lai cenu un algu līmenis okupētajos apgabalos saglabātos zems un Vācija saņemtu nepieciešamās izejvielas un pārtikas produktus par iespējami zemu cenu.» (218. lpp.) Skaidrs, ka vācu pārvaldei nevarēja būt nekādas daļas gar Latvijas un tās iedzīvotāju interesēm.
Diemžēl, vācu okupācijai nomainoties pret PSRS okupāciju, stāvoklis neuzlabojās un turpinājās Latvijas ekonomiskā ekspluatācija, tagad jau staļiniskās padomijas interesēs. Interesanti, ka pirmajos pēckara gados konkrētu problēmu risināšanai tika pieļauta taktiska atkāpe no padomju ideoloģiskajiem rāmjiem: «PSRS MP ļāva savienotajām republikām lemt, vai savā teritorijā pieļaut privātu uzņēmējdarbību ar algotiem darbiniekiem… Analizējot 40. gadu operatīvos dokumentus, jāsecina, ka pirmajos pēckara gados visstraujāk augusi tieši kooperatīvā rūpniecība (1947. gadā pret 1946. gadu tās saražotā produkcija trīskāršojusies), kur nozīmīgu vietu ieņēma privātais sektors.» (235. lpp.)
«Tāpat notika ar privāto tirdzniecību. Padomju režīms apzinājās, ka tūlīt pēc teritorijas atkarošanas nespēs noorganizēt un nodrošināt iedzīvotāju apgādi ar dažādām precēm. Vēl vairāk, pēc padomju varas atgriešanās privātajiem veikalniekiem pat bija liegts slēgt savus uzņēmumus.» (236. lpp.) Tās visas gan, protams, bija tikai pagaidu atkāpes no staļiniskā saimniekošanas modeļa, un drīz vien visi šie privātie uzņēmēji tika vai nu nožņaugti ar nodokļu un nodevu palīdzību (labākajā gadījumā), vai represēti un izsūtīti uz Sibīriju (sliktākajā gadījumā).
