Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild bijušais Privatizācijas aģentūras valdes loceklis, pašlaik Tieslietu ministrijas komerclikuma grozījumu izstrādes pastāvīgās darba grupas loceklis Viktors Šadinovs.
- Latvijas agrīnā privatizācija radīja vienu ļoti lielu problēmu. Nākamajiem īpašniekiem bija jāiztērē diezgan liels kapitāls, jāņem kredīti, un finālā mēs ieguvām privātīpašniekus ar lielām saistībām, kuriem nepietika līdzekļu tālākām investīcijām. Latvijas izvēlētā privatizācijas forma nebija pati efektīvākā. Ienākumi, kurus varētu investēt, tika tērēti, lai norēķinātos par īpašumtiesību iegūšanu. Kā no šodienas skatupunkta vērtējat Latvijas privatizācijas procesu?
- Vēl jāņem vērā tas, ka jaunajiem īpašniekiem bija jāpārņem arī uzņēmuma saistības. Bez tā, īpašniekiem izveidojās saistības pret valsti. Viss bija atkarīgs no uzņēmuma stāvokļa, kuru gatavojās privatizēt. Godīgi sakot, lai novērstu sociālu spriedzi, Privatizācijas aģentūra ļoti maz izmantoja uzņēmumu likvidācijas formu. Mēs ierosinājām likvidēt tikai nelielu skaitu uzņēmumu. Stingri ņemot, daudziem uzņēmumiem bija jāsāk likvidācijas process un jāpārdod tikai to manta, bez vecajām saistībām. Diemžēl daudzi šādi uzņēmumi tika pārdoti par vienu latu. Bija īpašnieki, kas mēģināja kaut ko glābt, tērēja lielus līdzekļus un enerģiju, bet galarezultātā uzņēmumiem tika sākts likvidācijas process. Tolaik dominēja uzskati, ka liels maksātnespējīgo un likvidējamo uzņēmumu skaits nozīmē lielu atlaisto darbinieku skaitu. Kad 1997. gadā izstrādāja maksātnespējas likumu, tad mēs izstrādājām arī likumu par uzņēmumu darbinieku sociālo aizsardzību maksātnespējas gadījumā. Privatizācijas sākumā nekādas sociālās aizsardzības vispār nebija.
Toreiz, vērtējot investoru mērķus, bija cita pieeja. Pie mums nāca ārvalstu investori, un viņiem piedāvāja samaksāt par uzņēmumu. Tad investori jautāja - bet kā tad es to atpelnīšu? Kā es atpelnīšu par uzņēmuma iegādi iztērēto? Savukārt sabiedrībā bija uzskats, ka investoriem ir tikai jāmaksā. Tika apgalvots, ka jaunais īpašnieks par privatizēto neko nav samaksājis, jo viņš mums maksā no naudas, ko pēc tam gūst no uzņēmuma ienākumiem. Savukārt investori rēķināja, kā iztērētos līdzekļus dabūt atpakaļ.
Domāšanas veids bija - investors ir tas, kurš var iztērēt lielu naudu, nevis tas, kurš var uztaisīt jaunu un konkurētspējīgu produktu.
- Tolaik investorus uztvēra kā laimes lāčus, kas apdāvinās visus.
- Jā! Tāpēc tikai retos gadījumos Privatizācijas aģentūra piemēroja konkursu. Konkurss tika piemērots, privatizējot Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu. Mēs saņēmām ziņas, ka pircējs, kurš sākotnēji bija noskatīts, gatavojas pēc iegādes rūpnīcu slēgt. Tas bija tiešais konkurents. Lai to nepieļautu, mēs noteikumos iekļāvām prasības investoram.
Otra lielā privatizācijas problēma bija divu savstarpēji izslēdzošu mērķu noteikšana. Mums bija gan jāatprečo sertifikāti, gan jāgādā lieli ienākumi no privatizācijas. Privatizācijas aģentūrai tika dots uzdevums gūt pēc iespējas lielākus ieņēmumus no privatizācijas. Privatizācijas ieņēmumi netika ieskaitīti valsts budžetā, bet privatizācijas fondā. Tā mēs apgājām Pasaules Bankas noteiktos ierobežojumus, kur drīkst un kur nedrīkst tērēt valsts budžeta līdzekļus. Tā kā šie līdzekļi neienāca valsts budžetā, tad valdība ar šo naudu rīkojas diezgan brīvi. Atbilstoši valdības dotajiem uzdevumiem ar privatizācijas fondu rīkojās privatizācijas aģentūra. Mums ļoti bieži tika noteikti savdabīgi uzdevumi, ieskaitot Nacionālās bibliotēkas finansējumu u.c. Nauda no privatizācijas tika izmantota nevis uzkrāšanai, bet tērēšanai.
- Vai varam teikt, ka tās vērtības, kuras radīja iepriekšējās paaudzes, šādi tika iztērētas?
- Normāli būtu, ja privatizācijas ieņēmumi, jo tie ir vienreizēji ieņēmumi, tiktu izmantoti nākotnes ieguldījumiem. Mums tā nenotika. Viss tika iztērēts.
- Ja man jāraksturo privatizācijas veiksmes stāsti, tad var minēt nozares, kuras pēc privatizācijas ļoti ātri palielināja savus apjomus - kokapstrādi, pārtikas rūpniecību, transporta nozares uzņēmumus…
- Vēl var minēt banku sektoru.
- Manuprāt, rūpniecība, kas balstījās uz vietējiem resursiem un vietējām izejvielām, izdzīvoja, bet nozares, kas balstījās uz ievestām izejvielām, lai pēc tam produkciju eksportētu, tikpat labi varēja arī likvidēt, nevis privatizēt. Vai piekrītat šādam novērojumam?
- Principā jā! Vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai ražotu produkciju, kuras pircēji varētu būt arī Rietumos, faktiski visas smagnējās un resursu ietilpīgās ražošanas tehnoloģijas bija jānomaina. Cilvēkiem bija grūti saprast, ka VEF bija mūsu flagmanis tikai tik ilgi, kamēr tā produkciju pirka padomju telpā. Rietumos šī produkcija nebija konkurētspējīga. Bija jānomaina viss - darbgaldi, instrumenti utt. Tas prasīja milzīgus izdevumus. Bija daži izņēmumi metālapstrādē. Metālapstrādes uzņēmumiem, kuri izveidojās no jauna, bija daudz vienkāršāk mainīt ražošanu nekā vecajiem uzņēmumiem.
- Daudzviet, kur kādreiz bija liels metālapstrādes uzņēmums, mūsdienās darbojas pieci, seši vidēji, kādi desmit nelieli uzņēmumi, kas ir izveidojušies kādreizējā ceha vai iecirkņa vietā un ražo nišas preces. Milzīgo gigantu vietā ir nelieli un vidēji uzņēmumi.
- Tieši tā! Izņēmumi bija Valmieras stikla šķiedra un Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca, kas tagad saucas SIA VALPRO u.c. Šie uzņēmumi atrada savai produkcijai labus realizācijas tirgus.
- Kā šodien varat novērtēt lēmumu privatizēt lielākos uzņēmumus, izmantojot fondu tirgu? Uzņēmumi, kuru īpašniekiem tas dažkārt nemaz nebija vajadzīgs, tika iebīdīti fondu tirgos ar spēku. Liela daļa no šiem uzņēmumiem ar laiku biržu pameta.
- Ir jāsaprot, kā darbojas fondu tirgus. Parasti uzņēmumi fondu tirgos nonāk nevis piespiedu kārtā, bet veiksmīgi uzņēmumi izmanto biržu kā instrumentu, kad ir jāpiesaista kapitāls. Tas ir kapitāla piesaistes veids. Šādi var piesaistīt kapitālu krietni lētāk nekā ņemot kredītu bankās. Uzņēmums emitē papildu akcijas un pārdod tās fondu tirgos. Jauns kapitāls ienāk uzņēmumā. Tas var tikt izmantots jaunām investīcijām. Savukārt ja kāds īpašnieks pārdod savas daļas, tad neatkarīgi no pārdošanas cenas notiek īpašnieka maiņa un papildu kapitāls nerodas. Vienkārši mainās īpašnieks un papildu kapitāls neienāk.
Piemēram, kosmētikas ražotājs AS Madara Cosmetics ir izaudzis tiktāl, ka izvēlas ieiet biržā, lai šādi varētu piesaistīt līdzekļus un kapitālu.
Kad sākās privatizācija, valdība izvirzīja privatizācijas aģentūrai uzdevumu izveidot Latvijā kapitāla tirgu. Likums jau bija, bet nebija uzņēmumu. Privatizācijas aģentūrai tika dots uzdevums izveidot fondu tirgu un atprečot privatizācijas sertifikātus. Uzņēmumus virzīja uz biržu, veicot akciju publisko piedāvājumu par sertifikātiem, tikai neliela daļa akciju biržā tika pārdota par naudu. Uz fondu tirgu tika virzītas valstij piederošas akciju sabiedrības, kuru pašu kapitāls bija (mūsdienu naudas vienībās) vismaz pusmiljons eiro. Diemžēl nekāda izvērtēšana, vai šim uzņēmumam ieiešana fondu tirgos ir izdevīga vai neizdevīga, nenotika. Pirmajā publiskajā piedāvājumā bija iekļauti uzņēmumi Kaija, Unibanka un Latinterauto. Īsi pirms publiskā piedāvājuma atklājās, ka Kaijai bija lieli parādi Krievijā, par kuriem mēs iepriekš neko nezinājām. Mums bija daudz jāstrādā, lai nenorautu pirmo publisko piedāvājumu. Tolaik valdībai mums bija jāatskaitās par diviem posteņiem, cik lieli ir ienākumi no privatizācijas un cik liels privatizācijas sertifikātu skaits ir atprečots. Šie divi uzdevumi bija savstarpēji pretrunīgi. Izmantojot uzņēmumu iekļaušanu fondu biržā, mēs privatizācijas sertifikātu programmu daudzmaz izvilkām. Savukārt sertifikātus nevarējām izmantot, privatizējot pašvaldību uzņēmumus, jo pašvaldības nebija ieinteresētas kaut ko privatizēt par sertifikātiem. Tām vajadzēja naudu, nevis sertifikātus. Nerealizēto privatizācijas sertifikātu problēma pastāv joprojām. Valsts kontrole pirms dažiem gadiem konstatēja, ka sertifikātu kustība ir pilnībā apstājusies. Manuprāt, ja tiek pieņemts lēmums kādu valsts uzņēmumu virzīt uz privatizāciju, tad viens no obligātiem nosacījumiem būtu atprečot vēl palikušos sertifikātus.
- 7. jūlijā ekonomikas ministrs un Ministru prezidenta biedrs Arvils Ašeradens intervijā LETA paskaidroja: «Latvijā tirgus kapitalizācija jeb brīvā tirgū pieejamais uzņēmumu vērtspapīru apmērs veido knapi 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), lai gan Igaunijā tas ir 8%. Eiropas vidējais rādītājs ir 33% no IKP. Nešaubīgi, ka agrāk vai vēlāk, bet valdībai lielo uzņēmumu akcijas būs jāliek biržā.» Arvils Ašeradens apgalvoja, ka valsts lielo uzņēmumu akcijas tiks pārdotas biržā, un uzsvēra, ka valsts uzņēmumu kapitāla daļu pārdošana ārvalstu vai vietējiem privātiem investoriem «nenozīmē šo uzņēmumu privatizāciju». Vai piekrītat šādam formulējumam?
- Ja kapitāla daļu pārdošana notiks pēc Valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas likuma vai Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma, tad tā būs vistiešākā privatizācija. Tad droši vien uzdevums tiks dots privatizācijas aģentūrai, un tie ir likumi, no kuriem privatizācijas aģentūrai būs jāvadās. Savukārt ja atbilstoši Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumam notiek privātā kapitāla piesaiste (149. pants. Kapitālsabiedrības pamatkapitāla palielināšanas mērķi), apmaksājot kapitāla daļas ar naudu, tad tā ir «privātā kapitāla piesaiste». Kapitāla daļu pārdošana var notikt arī pēc šī likuma.
- Kā vērtējat lēmumu rudens sākumā virzīt valsts uzņēmumus uz fondu tirgiem? Tas ir tik vienkārši?
- Nedomāju, ka to var pagūt tādā termiņā. No vasaras mēnešiem palicis ir tikai augusts. Pirms tam ir jāveic liels sagatavošanās darbs. Tas nav tik vienkārši.
Kā var viena mēneša laikā sagatavot uzņēmumu biržai?
- Varbūt būs jauns Ginesa rekords?
- Nedrīkst pieļaut tās kļūdas, kuras tika pieļautas [pirmajā] privatizācijā. Uz fondu tirgu virzāmie uzņēmumi vispirms ir jānovērtē, vai privatizēt visu, vai tikai daļu no akcijām un kontrolpaketi atstāt valstij. Manā laikā šāda izvērtēšana faktiski nenotika, kas bija viens no lielākajiem tā laika privatizācijas trūkumiem. Tolaik vislielākos uzņēmumus privatizēja tādā pašā kārtībā kā mazos. Manuprāt, privatizējot lielos monopoluzņēmumus, vajadzēja pieņemt atsevišķu likumu vai arī noteikt speciālu kārtību. Tolaik viss notika kā uz konveijera. Nedrīkst pieļaut tādas pašas kļūdas! Turklāt ir nepieciešams izvērtēt, vai uzņēmumam nosūtīšana uz biržu ir nepieciešama un lietderīga. Pretējā gadījumā notiks tas pats, kas notika ar daudziem kādreiz biržā iekļautiem uzņēmumiem. Uzņēmums biržā ienāks, bet, tiklīdz vienās rokās būs koncentrēts pietiekami liels akciju skaits, īpašnieki izlems no biržas aiziet.
- No 2009. gada praktiski no visām valstij simtprocentīgi piederošām valsts kapitālsabiedrībām dividendēs tika izmaksāti 90% visas brīvās peļņas. Vai tā ir sapratīga politika, lai 2017. gadā šādus uzņēmumus virzītu uz fondu tirgiem?
- Šādā situācijā būtu lietderīgi, ja naudu par akcijām saņem pats uzņēmums un tā kļūst par uzņēmuma kapitālu. Pirms virzīt uzņēmumu uz fondu tirgu, ir jāizvērtē gan uzņēmuma pašreizējais ekonomiskais stāvoklis, gan nākotnes iespējas. Savulaik mūs kritizēja - kāpēc jūs privatizējāt, neizvērtējot nozares attīstības perspektīvu un tamlīdzīgi. Ko lai atbild? Mums nebija šāda uzdevuma, bet bija privatizācijas konveijers un nebija laika kaut ko vairāk izvērtēt.
Tagad konkrētā uzņēmuma attīstību nekas nekavē novērtēt. Ja šāds novērtējums ir pozitīvs, ja par uzņēmumu ir interese ne tikai vietējam, bet arī ārvalstu kapitālam, tad varam virzīt uzņēmumu uz biržu.
- Ja es jūs pareizi esmu sapratis, tad jūsu ieteiktais plāns ir šāds - vispirms vajadzētu atlasīt uzņēmumus ar perspektīvām attīstības tendencēm, tad daļu no akcijām pārdot par privatizācijas sertifikātiem, bet papildu akciju emisiju izmantot, lai piesaistītu kapitālu, lai papildus piesaistītie līdzekļi nonāk nevis valsts kasē, bet tiktu izmantoti uzņēmuma attīstībai.
- Tieši tā. Šādi palielinot tirgus kapitalizāciju, mēs nodrošināsim fondu tirgū jauniekļauto uzņēmumu attīstību.
Valdībai būtu jāizmanto šis mirklis, lai atrisinātu palikušo privatizācijas sertifikātu problēmu. Valsts ir uzņēmusies saistības, un no tām tā vienpusēji atteikties nedrīkst, jo citādi būs kā Igaunijā, kur sertifikāti bija jāatpērk.
