Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā

Zbigņevs Stankevičs: Cilvēku izbraukšana ir grēku sekas

© Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna Aglonas svētku vigīlijas dievkalpojumā 2017. gada 14. augustā.

Dārgie svētceļnieki un Radio Marija klausītāji!

Augusts mūsu zemes ticīgajiem ir saistīts ar šo svētvietu, tāpēc daudzu cilvēku uzmanība šodien ir pievērsta Aglonai. To apliecina kaut vai fakts, ka pie manis pēdējo divu nedēļu laikā ir vērsušies desmit dažādu mediju pārstāvji, lūdzot intervijas par Aglonu un svētceļojumu. Svētceļojumi uz Aglonu esot sākušies jau 18. gs. Šeit mēs pagodinām Dievu Jaunavā Marijā, caur kuru Viņš mūs uzrunā un ir darījis patiešām lielas lietas. To izsaka arī skaistās garīgās dziesmas par Dievmāti, kuras izskan Aglonas svētkos. Piemēram, Sentēvu Māra un Baznīcas Māte. Šī dziesma ir liecība tam, kā saplūst kopā nacionālais un kristīgais. Šo vienotību starp tautisko un katolisko parasti izsaka arī skaistie dalībnieku taututērpi svētku procesijā.

Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana ir vieni no vissenākajiem Jēzus Mātes svētkiem. Senajā Rietumu Baznīcā Jaunavas Marijas nāvesdiena un Viņas uzņemšana debesīs tika svinēta atsevišķi, proti - 18. janvārī un 15. augustā, bet kopš 6. gs. - vienā dienā, 15. augustā. Kopš senlaikiem tie ir bijuši lielākie ar Dievmāti saistītie Baznīcas gada svētki. Šajā dienā daudzos apvidos, arī Latvijā, svētī zāles un ziedus, jo Mariju bieži salīdzina ar lauku puķi, ielejas liliju un smaržīgu rozi pavasara dienā. Puķes ar savu smaržu iezīmē Jaunavas Marijas tikumu aromātu. Zāļu svētīšana saistās arī ar leģendu, kura vēsta, ka svētie apustuļi, atverot Dievmātes kapu, tur neatrada mirstīgo miesu, bet tikai smaržīgus ziedus un puķes.

Aglonas bazilikā virs galvenā altāra mūs uzlūko Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde, kas jau vairākus gadsimtus ir Marijas klātbūtnes zīme mūsu zemē. Par gleznas tapšanas laiku uzskatāms 17. gadsimts, bet gleznas «oriģināls» ir 14. gs. tapusī Traķu Brīnumdarītājas Dievmātes glezna, kuru 1382. gadā Bizantijas ķeizars Emanuēls II uzdāvināja Lietuvas lielkņazam Vitautam, kad tas pieņēma kristietību. Tātad Aglonas Brīnumdarītājas Dievmātes gleznas pirmparauga izcelsme rodama Bizantijā, līdz ar to arī gleznā manāma Austrumu ikonu darināšanas maniere, bet tās detaļās, piemēram, Marijas apmetņa izkārtojumā, jau pamanāma Rietumu baroka stila ietekme. Aglonas Dievmātes svētglezna tātad ietver sevī ekumenisku elementu, un tā ir arī tilts starp Lietuvu un Latviju.

Uz svētgleznas zelta fona izceļas tronī sēdošās Marijas tēls. Dievmāte uz labā ceļgala tur Bērnu Jēzu. Ikonā zelts nozīmē dievišķo gaismu, kas dāvā dzīvību. Saskaņā ar pareizticīgā teologa Pāvila Florenska domu ikona ir ar krāsām uzrakstīts Dieva vārds. Ikona ir neredzamās klātbūtnes redzamā zīme un logs uz mūžību. Logs, caur kuru mēs varam ieraudzīt dievišķo realitāti. Ikonā attēlotās personas ir iegremdētas šajā dievišķajā pasaulē, ir ar to caurstrāvotas un padara to klātesošu un redzamu mūsu materiālajā pasaulē.

Dievmātes seja ir nopietna un reizē arī noslēpumaina, jo tā slēpj emocijas, tomēr no tās staro miers un svētība. Viņas dziļās acis šķietami veras tālumā, bet vienlaikus tās ir vērstas arī uz dievlūdzēju, ar kuru viņa vēlas nodibināt kontaktu. Svētgleznā Marija netur Jēzu uz savas labās rokas, kā tas ierasts Austrumu ikonogrāfijā, bet gan maigi pieskaras Viņa plecam, tā virzot Jēzu tuvāk dievlūdzējam. Šis Marijas rokas žests atklāj, ka viņa aicina mūs tuvoties Jēzum un vēlas, lai mēs atklātu un pazītu Jēzu, kurš ir vienīgais cilvēka Pestītājs.

Kreisajā rokā savas sirds augstumā Dievmāte tur sarkanas rozītes zaru ar trim ziediem. Rozes zieds simbolizē gan Kristus moceklību, gan Baznīcu kā Dieva mīlēto tautu, savukārt rozes ērkšķi - to, ka šī tauta ir grēka ievainota. Gleznā redzamā Bērna Jēzus skatiens un arī Viņa kreisā roka ir vērsti uz Dievmātes turēto rozes ziedu, kas nozīmē Jēzus īpašo mīlestību pret Baznīcu.

Bērns Jēzus tērpts sarkanā, ar zeltu apdarinātā tunikā, kas apzīmē Viņa dievišķību. Uz ceļiem Viņš tur Svēto Rakstu grāmatu. Uz tās vāka ir lasāmi trīs burti - HIS - saīsinājums no trim latīņu vārdiem Iesus Hominum Salvator (Jēzus cilvēku Pestītājs).

Turpinājumu lasi nākamajā lapā