KNAB operatīvo izstrāžu nodaļas darbinieki gandrīz pusotru gadu nav reaģējuši uz tā dēvētās oligarhu krimināllietas procesa virzītājas – KNAB izmeklētājas Ilzes Kivlenieces – pieprasījumiem un ignorējuši arī vēlākus atgādinājumus par šiem pieprasījumiem, liecina vērtēšanai Saeimas deputātiem nodotās krimināllietas Nr. 16870000911 materiāli.
Tas, protams, ir krasā pretrunā ar pašreizējo politiķu - bijušās KNAB priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes un bijušā KNAB Operatīvās izstrādes nodaļas priekšnieka Jura Juraša - publiskajiem apgalvojumiem par izmeklēšanā ieguldīto lielo darbu un lielo ieinteresētību izmeklēšanas rezultātā.
Ignorē procesa virzītāju
Krimināllietas 48. sējuma 9. lappusē atrodams procesa virzītājas 2012. gada 13. decembra pieprasījums KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļai sniegt atbildes uz... 2011. gada 22. un 24. augustā nosūtītajiem pieprasījumiem.
Šāds dokuments liecina vismaz par diviem faktiem - pirmkārt, Operatīvo izstrāžu nodaļa ir gadu un četrus mēnešus pilnībā ignorējusi procesa virzītājas pieprasījumus; otrkārt, šīs lietas procesa virzītājai nebūt nav bijusi liela pretimnākšana un palīdzība no KNAB vadības puses, ja jau viņai bija jāsūta oficiāls rakstisks pieprasījums uz, iespējams, kādu no blakus kabinetiem KNAB ēkā.
Vēl interesantāks dokuments atrodams nākamajā, t.i., 48. sējuma 10. lappusē - tā ir J. Juraša atbilde, kas datēta ar 2013. gada 11. janvāri. Ar to mēnesi pēc procesa virzītājas atgādinājuma J. Jurašs beidzot ir izpildījis 2011. gada 22. un 24. augusta pieprasījumus, kā arī 2012. gada 24. augusta un 14. septembra pieprasījumus. Respektīvi - KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks ir pat četras reizes ignorējis procesa virzītājas pieprasījumus! Visticamāk, tas nav pieļaujams ne tikai no kriminālprocesuālās kārtības, bet pat no oficiālo dokumentu aprites viedokļa un ir papildu pierādījums par dažu augstu KNAB amatpersonu visatļautību.
Švaki pamati
Šie dokumenti ir arī papildu pierādījums prokurora Māra Lejas teiktajam Saeimas izmeklēšanas komisijai, ka tieši operatīvā darbība krimināllietā Nr. 16870000911 ir veikta nekvalitatīvi un tas, viņaprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc šī krimināllieta arī kopumā ir izmeklēta nekvalitatīvi.
Saeimas komisijā, skaidrojot krimināllietas uzraudzības nianses, M. Leja operatīvo darbību garajā noziegumu atklāšanas un pierādīšanas procesā pielīdzināja mājas pamatiem, uz kuriem tiek būvēta ēkas konstrukcija - pierādījumu vākšana un to procesuālā nostiprināšana. Kā skaidroja M. Leja, no tā, cik daudz un cik kvalitatīva informācija tiek iegūta operatīvā ceļā, ir atkarīgs, cik ātri pēc tam izmeklētāji var konstatēt noziegumu un attiecīgi iegūt nepieciešamos pierādījumus, vai arī konstatēt, ka nekāds noziegums nav noticis. Pēc prokurora teiktā, krimināllietas Nr. 16870000911 iegūtā operatīvā informācija nedeva grūdienu tālākai pierādījumu iegūšanai un to nostiprināšanai.
Saeimas izmeklēšanas komisijai iesniegtajā pārskatā par izmeklēšanas uzraudzību kriminālprocesā Nr. 16870000911 M. Leja cita starpā norādījis sekojošo: «Operatīvās darbības pasākumos iegūtās nepubliskās sarunas, kas pievienotas kriminālprocesam, radīja vienīgi aizdomas, ka A. Šlesers varētu būt saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks (un līdz ar to izdarījis iepriekš minētos noziedzīgos nodarījumus, izmantojot savu amata stāvokli). Tātad bija pamats gan operatīvo darbības pasākumu veikšanai, gan kriminālprocesa uzsākšanai. Taču sarunas nebija pietiekamas, lai celtu apsūdzību, bet vēl jo mazāk - lai kriminālprocesu nodotu tiesai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 5. punktu, pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, prokuroram jābūt pārliecinātam, ka ar esošajiem pierādījumiem viņš spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Šāda pārliecība nebija iegūstama no krimināllietā iegūtajiem pierādījumiem.»
Aizdomas un šaubas
Prokurors Saeimai iesniegtajā dokumentā arī norādījis, ka ar slepeni noklausītajām sarunām vien neesot bijis iespējams pierādīt, ka tā laika politiķis Ainārs Šlesers būtu bijis slēptais īpašnieks kādā no uzņēmumiem, jo izmeklēšana nav guvusi ziņas, ka «A. Šlesers apmaksājis kapitāla daļu iegādi, saņēmis dividendes vai sistemātiski diktējis un noteicis valdē vai padomē pieņemamo lēmumu saturu, vai citādi ietekmējis uzņēmuma darbu, vai veicis citas darbības, kas pieder tikai un vienīgi kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam. Līdz ar to, lai varētu celt apsūdzību un pieņemt lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, bez nepubliskajām sarunām bija nepieciešami papildu pierādījumi».
Prokurors dokumentā arī uzsvēris, ka «nepietiekoši bija nepubliskajās sarunās fiksētie fakti par to, ka A. Šlesers izmantojis juridiskā kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis tā pienākumus. Turklāt tie bija pretrunīgi, jo saturēja arī tādas ziņas, kas radīja šaubas, vai A. Šlesers patiešām bija saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks. Piemēram, no sarunām izrietēja, ka A. Šlesers nav zinājis, ka iecelts jauns valdes loceklis un kādi ir viņa pienākumi, viņš nav zinājis uzņēmuma padomes pilnu sastāvu. Tāpat A. Šlesers iztaujājis citas personas par to, kas bijuši iepriekšējie SIA Rīgas tirdzniecības osta īpašnieki. Šādai informācijai normālā situācijā ir jābūt uzņēmuma īpašnieka rīcībā. Līdz ar to šīs informācijas neesamība bija viena no pazīmēm, kas radīja šaubas par sākotnējo aizdomu pareizību. Kriminālprocesā jāvērtē gan pierādījumi, kas apstiprina aizdomas, gan pierādījumi, kas rada šaubas par aizdomu pareizību. Tikai pretnostatot pierādījumus, kas apstiprina aizdomas, ar tiem, kas rada šaubas par aizdomu pareizību, kriminālprocesā iespējams izlemt, vai atzīstams par pierādītu «ārpus saprātīgām šaubām» konkrētais fakts. Kā izmeklēšanu uzraugošais prokurors jau izmeklēšanas sākuma stadijā vērsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces J. Strīķes un izmeklētāju uzmanību uz to, ka nepubliskās sarunas var izrādīties nepietiekošs pierādījums un tās vērtējamas ar lielu piesardzību». Tā Saeimas izmeklēšanas komisijai iesniegtajā dokumentā norādījis prokurors M. Leja.
