«Čempiona māksla ir aiziet laikus,» smaidot atbild Zigmars Liepiņš, kas vaicāju viņam, vai Mirdza dziedās viņa 65 gadu jubilejas koncertā. Atceroties brīnišķīgās dziesmas komponista un multiinstrumentālista Zigmara Liepiņa 60 gadu jubilejā, ikviens varētu vēlēties atkal dzirdēt viņa dzīvesbiedres, leģendārās estrādes dziedātājas Mirdzas Zīveres izcilo balsi un baudīt skatuves šarmu, taču... čempioniem jāaiziet. Un tad īsti nevar saprast: varbūt Zigmars to teicis par sevi, plānojot (vai tieši otrādi – neplānojot) turpmāko darbu Baltajā mājā. «Bet čempioni arī nedrīkst aiziet par agru,» klusībā nodomāju. Gan par Mirdzu, gan par Zigmaru. Šodien – intervija ar Nacionālās operas un baleta direktoru Zigmaru Liepiņu.
- No otrā termiņa Nacionālās operas un baleta vadītāja amatā tev palikuši vēl divi gadi. Varbūt tieši tagad ir sācies īstais Zigmara Liepiņa laiks šajā mākslas templī?
- Pat nezinu, kā precīzāk atbildēt... Mēs visi esam iesaistīti ne tikai māksliniecisko un repertuāra jautājumu risināšanā: šeit notiek ļoti daudz remontdarbu - mums patlaban jāpaveic tas, ko iepriekšējā administrācija neizdarīja, acīmredzot uzskatot šādus darbus par nevajadzīgiem. Tā, šķiet, bija piemirsusi, ka šeit eksistē tādas lietas kā lifti, kases, kurās tek ūdens no jumta, tualetes, nolietotie krēsli Lielajā zālē un daudzas citas lietas... Man izdevās panākt, ka Kultūras ministrija ar Rīgas namiem vienojas par jauno īres maksu: īres maksa ir daudzkāršojusies... Atbilstoši maksai par kvadrātmetru Rīgas centrā. Līdz šim paaugstinājuma brīdim LNOB par īri maksāja tikai kādus 6000 (!) eiro gadā - par visu šo namu un zemi. Atbilstoši šai īres maksai Rīgas nami, tas ir, Rīgas dome, Operas namā neko neieguldīja. Tas bija absolūts bezizejas stāvoklis. Beidzot vajadzēja saprast, ka institūcija, kas atrodas šajā namā, ir viena lieta, bet pats nams ir pavisam cita lieta. Mēs esam šā nama īrnieki, un mums par šā nama īri jāmaksā pieklājīga naudas summa atbilstoši tirgus nosacījumiem. Rīgas nami tad arī aprēķināja summu, un rezultātā izveidojās gada maksa - gandrīz 300 000 eiro. To maksājām Rīgas namiem, tie ņēma kredītu uz desmit gadiem un kā īpašnieki uzsāka remontu. Mēs savukārt esam tie, kas uzrauga šo remontu, precīzāk sakot - uzmanām, lai tas atbilst tām vajadzībām, kādas mums nepieciešamas. Patlaban esam sākuši krēslu nomaiņu zālē, čīkstošie un neērtie krēsli ir restaurēti. Operas krēslu lietošanas intensitāte ir ļoti blīva, un divdesmit gadi ir ilgs laiks. Bija iespēja iegādāties pilnīgi jaunus krēslus, jo tādus ražo daudzviet pasaulē. Bet, parēķinot laukumu, sanāca, ka tādā gadījumā mēs zaudēsim 200 vietas. Tas bija pilnīgi neiespējami. Tāpēc vienīgais reālais variants bija šos pašus krēslus restaurēt. Tagad tas jau daļēji ir izdarīts, un restaurētie krēsli ir uzlaboti gan vizuāli, gan ergonomiski. Krēslus restaurējot, nevis pērkot jaunus, mēs ieekonomējām gana lielu summu, tāpēc ceram, ka par ietaupīto naudu krēslu atzveltnēs ieliksim iekārtu, kurā Operas apmeklētāji varēs lasīt titrus. Septembrī tiks atvesti prototipi, izmēģināsim, kā šī sistēma darbojas, lai zinātu, vai mums iet šādu ceļu.
- Notiek arī kases telpu remonts?
- Protams. Bet lielākā būvniecība notiek pagalmā, kur tika uzbūvēts pacēlājs, kas var uzcelt kravas auto līdz skatuvei. Dekorāciju apmaiņa tad notiek ātrāk, un tās tiek pārklātas ar jumtu - lai tās nebojātos. Tā gan ir pagaidu būve, jo tajā vietā jau sen bija plānota Operas trešā kārta. Es gan neesmu pārliecināts, ka mūsu dzīves laikā kaut kas tāds notiks... Jo nekas nav mūžīgāks par pagaidu risinājumu. Taču vismaz projekta līmenī vajadzēja iesākt šo trešo kārtu. Mēs fantazējam par koncertzāli Rīgā, bet tajā pašā laikā Opera nav pabeigta. Esmu par to daudzkārt runājis, bet dzirdīgu ausu nav.
- Tu runā tikai par saimniecisko pusi. Bet kas ir jauns mākslinieciskajā jomā?
- Runājot par jaunumiem... Viss ir jauns, jo Operas process ir nepārtraukts. Tiek meklēti un atrasti jauni dziedātāji. Izsludināts libretu konkurss uz Operas simtgadi. Augstā kvalitātē tiek ierakstītas visas pirmizrādes, kuras publicē Eiropas operas platforma, un gatavojas līgums ar ARTE par Faustu. Mākslinieciskā kapacitāte ir četras jaunas operas un divas baleta izrādes gadā. Ražošanas jaudas ir tādas, kādas tās ir: šeit strādā 600 cilvēku, un puse no viņiem ir tehniskie darbinieki. Tas ir ļoti nopietns tehnoloģisks process, un celtniekiem un Rīgas ielu remontētājiem vajadzētu pie mums atnākt un pasmelties izpratni, ko nozīmē - būvniecības termiņš. Ražojot dekorācijas, nevaram atļauties tās saražot nākamnedēļ, ja tās ir nepieciešamas parīt pulksten 19, kad visam jau ir jābūt uz skatuves - pirmizrādes dienā. Variantu nav! Pirmizrādes atcelšana tehnisku iemeslu dēļ ir neiedomājama. Tas viss mums liek domāt par izrāžu plānošanu pietiekami ilgu laiku iepriekš: izrādes koncepcijai jābūt gatavai gadu pirms pirmizrādes, deviņus mēnešu pirms tās jābūt maketam, skicēm utt. Viens darbs vēl nav beidzies, kad citi divi jau ir ražošanā. Kas attiecas uz repertuāru... Es neesmu tikai administrators, bet arī komponists, un kopā ar kolēģiem mēs izlēmām, ka varētu uzvest arī kādu manu operu, piemēram, Turaidas Rozi. Tā ir operas No rozes un asinīm otrā redakcija. Šajā Ināras Sluckas iestudējumā piedalīsies mūsu pašu dziedātāji. Vēl Operā notiks mans autorkoncerts 11. oktobrī. Skanēs Transcendentālā oratorija, ko uzrakstīju pirms četriem gadiem - tajā piedalīsies Aleksandrs Antoņenko un Inga Kalna, otrajā daļā būs manas operas Parīzes Dievmātes katedrāle fragmenti. Arī tur kopā ar citiem operas solistiem dziedās Antoņenko. Gaidāms Pučīni operas Turandota atjaunojums. Būs Igora Stravinska opera, kas sacerēta 50. gados un nekad nav Latvijā iestudēta. Tās oriģinālais nosaukums ir The Rake’s Progress. To tulko dažādi, Francijā, piemēram, tās nosaukums ir Izvirtuļa karjera. Mūsu variantā šī opera sauksies Izvirtības hronika. Tāds Mefistofeļa un Fausta stāsta turpinājums, kurai komponists iedvesmu smēlies no angļu gleznotāja Viljama Hogarta septiņu gleznu sērijas. Vēl būs Jura Karlsona balets Antonija#Silmači. Jauna šķautne zināmajā stāstā. Iestudēsim Gaetāno Doniceti komisko operu Dons Paskvāle, to veidos ļoti interesants itāļu režisors Džordžo Korseti, un šai operai būs īpašs video un scenogrāfiskais ietērps.
- Pēc diviem gadiem atkal būs nākamais konkurss uz Operas un baleta teātra vadītāja vietu. Tu piedalīsies?
- Nē.
- Kāpēc ne? Tik daudz būs padarīts, tik daudz vēl darāmā...
- Ļoti labi, ka daudz. Cerams, būšu pabeidzis visus iecerētos darbus. Būs notikusi Latvijas un Operas simtgade, liels galā koncerts ar vietējiem un ārzemju māksliniekiem, būs uzvests Klīstošais holandietis, bet 2019. gadā - Baņuta, un tad jau man arī būs jāiet...
- Kāpēc tā izlēmi?
- Savā dzīvē gribu vēlreiz būt brīvs, kaut ko uzrakstīt varbūt... Atceries, es pirms pieciem gadiem noteikti neplānoju būt par Operas vadītāju. Pat 2013. gada sākumā man nebija nekādas nojausmas, ka es te būšu. Un tas nebija mans mērķis. Seši gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai Operā kaut ko vērtīgu izdarītu gan saimnieciskajā, gan mākslinieciskajā jomā, sakārtotu finanšu sistēmu, lai tā būtu skaidra un caurskatāma. Kad atnācu, tā visa te nebija. Finansiāli te bija ļoti daudz šaubīgu lietu, un, kamēr mēs te izsmēlām visus Augeja staļļus, pagāja vairāk nekā divi gadi. Ir sakārtota arī iekšējā informatīvā datorsistēma, visiem cilvēkiem ir redzami visi plāni, vairs nav jāraksta uz kaut kādām papīra lapiņām par repertuāru un mēģinājumiem. Ikviens cilvēks zina, kas viņam konkrēti jādara šodien, rīt vai pēc nedēļas. Nākamais - tika izveidota pilnīgi skaidra un saprotama grāmatvedības sistēma. Līdz ar to budžeta veidošana, kas pirms manas un jaunās grāmatvedes atnākšanas te bija pilnīgi tumša bilde, tagad ir plāna ietvaros, un mēs pa nakti guļam mierīgi. Esam maksimāli pārveidojuši biļešu pārdošanas principus. Šodien jau mēs protam noķert piedāvājumu un pieprasījumu. Bet, iespējams, svarīgākais ir pozitīva gaisotne.
- Tātad tu gribi sacerēt mūziku.
- Vispār es esmu pensionārs. Un uz Operu strādāt es neesmu nācis naudas dēļ. Esmu domājis par to, lai māksliniekiem un citiem darbiniekiem būtu labāki apstākļi. Un ne jau es viens pats nosaku mākslinieciskos procesus, tā ir komandas lieta. Bet kaut kādā laika nogrieznī cilvēka resursi izsmeļas. Pēc manis jānāk jauniem cilvēkiem, kas redz nākamās perspektīvas. Periods - trīs gadi Operā - ir par īsu. Ja es paliktu Operā, tad man šodien vajadzētu domāt par 2022./23. gadu. Bet man tad būs jau 70 gadu! Un es par to pat domāt negribu! (Smejas.)
- Nevēlies iesaistīties politikā?
- Neiespējami.
- Bet tevi aicinās.
- Mani tiešām ir aicinājuši. Uz dažādām partijām. Vairākkārt. Bet mans vectēvs teica manam tēvam: «Tikai nestājies nekādās partijās.» Un mans tēvs man ir teicis to pašu. Regulāri esmu vīlies dažādos politiķu uzstādījumos, un es tāds neesmu vienīgais. Turklāt labi apzinos, ka es nespēju neko mainīt, tāpēc labāk būt vidē, kuru pazīstu un kurai esmu piederīgs. Pirms gadiem trīspadsmit vai četrpadsmit piedalījos Saeimas apakškomisijā, kas sprieda par radio un TV likumu, un tas, kā vēlāk sapratu, bija pilnīgi veltīgs darbs. Likuma projektu «veiksmīgi» pēc 2. lasījuma noraka komisijā. Joprojām turpinās mūžīgais strīds par to, vai sabiedriskajam medijam vajadzīgas komerciālās reklāmas - esmu stingri par to, ka sabiedriskajā medijā var būt tikai sociālā reklāma, kas saistīta ar labdarību, kultūru un sportu. Tas ir absurds: sabiedriskajā medijā reklamējot, piemēram, kādu Operas izrādi, mēs maksājam par reklāmu no valsts kabatas, lai reklamētu to, ko dotē valsts... Nu, murgaini. Tā notiek ar visiem teātriem, tas neattiecas tikai uz Operu vien. Šo reklāmas jautājumu viļā pa muti kā karstu kartupeli, un nekas netiek atrisināts. Un tas ir tikai viens no aspektiem.
- Vai šodienas politiskajā dzīvē tevi kaut kas pārsteidz?
- Pārsteigums ir jaunā nodokļu reforma. Neesmu sapratis, ko nozīmē maksāt sociālo nodokli no autoratlīdzības. Ko tas nozīmēs pensionētiem autoriem, piemēram, Raimondam Paulam, Imantam Kalniņam, Mārtiņam Braunam, man un citiem? Mums visiem taču ir autorhonorāri. Operā tas būs reāls sadārdzinājums, jo liela daļa mākslinieku ir licences līgumi. Tas būs kaut kāds solidaritātes princips vai kā? Tad varbūt vispirms vajadzētu noskaidrot - kas ir un kas nav autors? Es saprotu: ja cilvēks neko nav maksājis nodokļos un tagad grib saņemt medicīniskos pakalpojumus... Bet vai šāda attieksme ir jāreducē uz autoriem, kuri ir pensionāri? Vēl viena lieta: Operas sponsori. Saskaņā ar jaunajiem nodokļu likumiem - baidos, ka mēs varam pazaudēt vienu otru Operas sponsoru. Viss ir ļoti nopietni. Bet tu gribi, lai es strādāju līdz 2022. gadam... (Smejas.) Taču jārunā arī par kaut ko labu. Mums ir normālas, konstruktīvas attiecības ar Kultūras ministriju. Ir dažādas krīzes situācijas, un es varu minēt piemēru. Temperatūru maiņas dēļ veca arfa, kurai pirms pāris gadiem bija meistaru parakstīts nāves spriedums, vienkārši sašķīda. Jauna, laba arfa maksā aptuveni 40 000 eiro. KM to saprata un palīdzēja. Labi instrumenti maksā ļoti dārgi, un mēs esam iepirkuši ļoti daudz jaunu instrumentu. Pirms manis tas Operā nebija darīts gadu gadiem. Šeit, protams, paldies arī Operas fondam. Piemēram, metāla pūšamie instrumenti kalpo aptuveni desmit gadus, pēc tam tie nolietojas, mainās skaņa, orķestris sāk skanēt sliktāk, kvalitāte degradējas...
- Šo procesu var salīdzināt ar sabiedrības daļas degradāciju, ar politikas degradāciju...
- Šo procesu es vērtēju caur Operas prizmu. Politiskās lietas neatdalu no Operas dzīves: ikviens politiskais notikums spēj ietekmēt Operas dzīvi. Kāda partija nonāk pie varas, tā izvirza savu kultūras ministru, un viņš ietekmē mūsu ikdienu - Operas finansēšanu un tamlīdzīgi. Paldies dievam, esošajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei ir sapratne par Operu, savukārt finanšu ministrei šīs sapratnes, manuprāt, nav. Manas uzstājīgās kašķēšanās dēļ ir pieņemts lēmums: ja Operai rodas peļņa (kas būtībā ir absurds), tad tā mums nav jāatdod valstij, šos līdzekļus mēs varam ieguldīt attīstībā.
- Tiešām brīnums par tādu valsts pretimnākšanu.
- Protams. Taču man vajadzēja divus gadus ņemties, lai pārliecinātu valsts ierēdņus, ka Operai peļņu nevajag atņemt. Mēs visu laiku esam centušies savilkt galus kopā, lai neatrastos zem ūdens, bet ierēdņi, lūk, domā citādi.
- Vai tu ceri uz kādu partiju, iespējams, uz kādu jaunu partiju, kas varētu iedziļināties Operas problēmās un palīdzēt tai?
- Kā tur bija tas teiciens... Cerības ir muļķa mierinājums. Ja viss ies uz priekšu tā, kā tas ir gājis, ja cilvēki arvien mazāk aktīvi piedalīsies vēlēšanās - visu laiku dzird, ka nav par ko balsot -, rezultāts būs vēl bēdīgāks, nekā šodien redzam. Bet priecīgākais ir tas, ka nekas jau pasaulē neapstājas: saule lec, sirds pukst... Esmu piesardzīgs optimists. Šajā brīdī atrodos tādā savas dzīves nogrieznī, kurā mani vairāk interesē uzvedumi, Operas darbība kopumā, nevis kaut kādas politiskās peripetijas. Varētu, protams, feisbukā pabļaustīties, bet ko tas līdzēs?
- Kā tu vērtē šodienas politiskās aktivitātes? Visādas «tautas sapulces», jaunas partijas...
- Cīņa par varu. Katra tauta dabū tādus politiķus, kādus tā ir pelnījusi. Bet par to runāt ir tiesīgi vienīgi tie, kuri gājuši balsot, un demokrātiskas balsošanas rezultātā mēs visi dabūjam tieši tos spēkus, kurus paši esam iebalsojuši. Matu skaldīšana un pelnu kaisīšana uz galvas pēc tam vairs neko nemaina. Jā, es arī balsoju un nepārtraukti viļos!
