Ir sācies Latvijas simtās dzimšanas dienas gads. Tūdaļ ieskriesimies, un... Stop, vēl nesākam maratonu! Izrādās, ir versijas par citiem Latvijas Republikas dibināšanas datumiem. Par to un daudziem citiem pārsteidzošiem notikumiem Latvijas dzīvē stāsta vēsturnieks, habilitēts vēstures doktors, LU profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis.
- Kas notika Latvijā 1918. gadā - pirms 18. novembra, kad tika pasludināta Latvijas Republika?
- Viedokļi par to, kad Latvijas Republika pasludināta, ir dažādi, un šie viedokļi aptver viena gada laiku. Senākais viedoklis: Latvijas Republika ir dibināta 1917. gada 19. novembrī. Tas ir ļoti nozīmīgs pieteikums LR pasludināšanai. Nākamais datums - 1918. gada 30. janvāris - tas arī ir tāds kā neatkarības pieteikums.
- Kas notika jūsu pieminētajos datumos?
- 1917. gada 19. novembrī Valkā pieņēma ļoti nopietnus dokumentus par latviešu valsts veidošanu. Arī Jānis Čakste bija pārliecināts, ka Latvijas valsts ir pasludināta 1917. gada 19. novembrī (2. decembrī pēc jaunā stila), tāpēc nekāda vēlāka proklamēšana nav vajadzīga. Tomēr tajā laikā bija viens ļoti ietekmīgs politiķis - Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis, kurš šajos notikumos nepiedalījās, jo tobrīd atradās vācu okupētajā Rīgā, līdz ar to ar Valkas notikumiem viņš nevarēja būt saistīts. Zemnieku savienība tolaik bija ietekmīgākā politiskā partija, galīgi ignorēt to nevarēja... Bet tikpat labi arī varēja, jo pirmais LR ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics uzskatīja, ka Latvijas Republika ir pasludināta vairākkārt, un pirmoreiz tas notika 1917. gada 2. decembrī. Tā kā Ulmanis pirmajā reizē nebija klāt, viņš panāca, ka LR jāproklamē par jaunu, un tas notika 1918. gada 18. novembrī. Vēlāk, būdams jau autoritatīvs politiķis, 30. gados viņš šo savu domu - par 18. novembri - nostiprināja latvju tautas apziņā. Tas nozīmē, ka mēs tagad svinēsim Kārļa Ulmaņa Latvijas simtgadi. Tagad kaut ko mēģināt mainīt nebūtu prāta darbs, jo latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā ir nostiprinājies tieši 1918. gada 18. novembris.
- Labi, bet kas notika pirms 1917. gada 2. decembra? Vienkārši sanāca kopā daži cilvēki un izdomāja - dibinām valsti?
- Tobrīd vienu daļu Latvijas bija okupējis vācu karaspēks, līdz ar to okupētajā daļā šādas lietas darīt bija grūti. Līdz 1918. gada februārim vācu karaspēks okupēja faktiski visu Latvijas teritoriju. Latvieši steidzās ar valsts nodibināšanu tāpēc, ka 1917. gada nogalē sākās Brestas miera sarunas (Vācijas sarunas ar Krieviju), un bija bažas par to, ka sarunu rezultātā Latvija var tikt sadalīta, proti, Kurzeme un Zemgale tiek atdota Vācijai, Latgale - Krievijai. Vidzemei statuss vēl nebija noteikts.
- Kāpēc Latviju tomēr nesadalīja? Daudz netrūka, lai tā notiktu...
- Brestas miers - tas bija tikai tāds pagaidu moments. Vācija frontē cieta lielas sakāves. Ja Vācijas valdībai tobrīd būtu lielāka griba, tā noteikti varētu paņemt Baltijas teritorijas savā paspārnē, taču tā negribēja to darīt nākotnes attiecību labā. Tāpēc 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars pasludināja, ka Baltija ir brīva teritorija.
- Un tas bija kā signāls Kārlim Ulmanim...
- Jā, signāls visiem Latvijas politiskajiem spēkiem. Turklāt 1918. gada 3. oktobrī Vācijā pie varas nāca Maksa fon Bādena valdība, kas atzina tautu pašnoteikšanās tiesības. Šis atzinums bija par labu tam, lai Baltijas teritorijā veidotos nacionālas valstis. To atbalstīja arī angļi. Un Lielbritānija atzina Latvijas neatkarību pat agrāk, nekā Ulmanis to pasludināja: tas notika 1918. gada 11. novembrī. Tas notika rakstiski, un Lielbritānija uzskatīja, ka Latvija jau ilgu laiku ir neatkarīga, atzīstot 1917. gada 2. decembra deklarāciju par pamatu Latvijas valsts neatkarībai. Anglija tomēr ir diplomātijas lielvalsts, un to nemaz nevar citādi vērtēt kā vien par LR neatkarības atzīšanu. Ir taisnība Kārļa Ulmaņa oponentiem, arī pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste rakstīja, ka Ulmanis ir likvidējis jau starptautiski atzītu Latvijas Republiku.
- Bet kāda bija situācija 1918. gada Latvijā?
- Kā jau kara izpostītā teritorijā. Slikta arī tādā ziņā, ka liela daļa latviešu nemaz negribēja neatkarību: viņi bija pieraduši dzīvot cara tētiņa, proti, Krievijas paspārnē. Taču bija kāds izšķirošs moments, un latvieši pārauga, kļūdami par neatkarīgas valsts atbalstītājiem, jo 1919. gada janvārī pie varas nāca Pētera Stučkas valdība. 1918. gada janvārī (tātad neilgi pēc boļševiku apvērsuma Petrogradā) Krievijā tika sasaukta satversmes sapulce (boļševiki ar latviešu sarkano strēlnieku palīdzību to vēlāk padzina), un šajā sapulcē latvieši, konkrēti - Jānis Goldmanis - pieteica Latvijas izstāšanās iespēju no Krievijas. Tas ir vēl viens viedoklis: 1918. gada janvāri var uzskatīt par LR dibināšanas momentu.
- Jūs minējāt Pētera Stučkas valdību, kas bija kā katalizators vairuma latviešu pāriešanai neatkarības pusē. Kas notika?
- Boļševiku Krievija uzskatīja, ka ir jācīnās pret nacionālu valstu dibināšanu bijušās impērijas nomalēs, tāpēc izlēma, ka labākais veids, kā to novērst, būtu izveidot padomju valdību katrā konkrētajā vietā. Šādu lēmumu pieņēma Viskrievijas padomju kongress. Un tā 1919. gada janvārī tika nodibināta padomju Latvija, bet svešā teritorijā, tāpēc notika mēģinājums to pārnest uz reālo - Latvijas - teritoriju. Boļševikiem bija savs pluss: 1918. gada 11. novembrī tika parakstīts Kompjenas pamiers, un boļševiki uzskatīja, ka tas atceļ visas iepriekšējās vienošanās par Latvijas teritoriju un atjauno krievu boļševiku varu pār Latvijas teritoriju. Ar to viņi pamatoja boļševiku karaspēka sūtīšanu uz Latviju. Stučkas valdība Latvijā bija piecus mēnešus, tā ieviesa sarkano teroru, šaujot lielākoties vācbaltiešus. Tika nogalināti ap 7000 cilvēku. Zaķusalā sarkanie ierīkoja koncentrācijas nometni. Tās tika ierīkotas arī Pļaviņās, Valmierā, Alūksnē, Vecgulbenē. Tā kā latvieši savā būtībā ir zemnieki, viņi gaidīja, ka tiem piešķirs zemi, taču nekādu zemi viņi nedabūja, zemi paturēja valsts īpašumā un veidoja padomju saimniecības. Greiza agrārā politika un sarkanais terors piecu mēnešu laikā pilnībā pāraudzināja latviešus par neatkarīgas valsts atbalstītājiem un nacionāli domājošiem cilvēkiem.
- Protams, tās bija boļševiku idejiskās nostādnes, un valsts iekārtas pamatā bija «proletariāta diktatūra». Bet kas padzina Stučkas padomju šļuru?
- Stučkas valdību padzina landesvērs. 1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēma vācbaltieši, konkrēti - Georgs Manteifels. Latvijas valdība īstu varu pār Latviju atguva pēc Cēsu kaujām, kas notika 1919. gada jūnijā, un 1919. gada 8. jūlijā Ulmaņa valdība atjaunoja savu varu visā Latvijā.
- Savukārt 1919. gada 11. novembrī...
- Tad bija bermontiāde.
- Kāpēc atkal izcēlās karadarbība?
- Sabiedrotie - Antantes valstis - rūpējās, lai Latvijā nebūtu nekādu šķēršļu antiboļševistisko spēku veidošanai. Šo spēku veidošanas centrs bija Jelgava, kur veidojās brīvprātīgo armija Pāvela BermontaAvalova (krievu militārpersona, monarhists un Krievijas impērijas nedalāmības piekritējs) vadībā. Pirmajā pasaules karā Vācija bija saņēmusi gūstā ļoti daudz krievu, un visi šie gūstekņi tika sūtīti uz Jelgavu, lai stātos Bermonta karaspēkā. Vācu karaspēks, kas tika ievests 1919. gada sākumā (toreiz fon der Golcs pārņēma varu Liepājā), pamazām zaudēja savas kaujas spējas, un vadībā izvirzījās BermontsAvalovs. Antante atbalstīja Bermonta plānu iet uz Petrogradu, lai palīdzētu Judeničam gāzt boļševiku varu. Taču Ulmanis uzreiz saprata, ko tas nozīmē: ja Bermonts ies uz Petrogradu, viņš okupēs visu Latvijas teritoriju un gāzīs Ulmani. Bet Ulmanim to, protams, nevajadzēja, un viņš darīja visu, lai to nepieļautu.
- Un tad notika slavenā kauja par Rīgu, kuru tagad pieminam 11. novembrī, svinot Lāčplēša dienu?
- Jā. Jāatzīmē vēl viens moments: vācu karavīri bija ļoti nikni uz Ulmaņa valdību. Viņi uzskatīja, ka Ulmanis viņus ir piemānījis. Savulaik, 1918. gada 29. decembrī, Ulmanis kopā ar toreizējo Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu parakstīja līgumu, kurā bija pausts, ka visiem vāciešiem, kuri vismaz četras nedēļas cīnīsies par Latvijas neatkarību, tiks piešķirta Latvijas pilsonība. Vācijā vervējot šos vīrus, viņiem solīja arī zemi. Ulmanis pats gan nebija solījis zemi, bet, sagaidot pilsonību, vācieši pretendēja arī uz zemi. Ulmanis solīto pilsonību tā arī nepiešķīra. Situācijai Latvijā par labu nāca starptautiskie notikumi, jo 1919. gada 28. jūnijā tika noslēgts Versaļas miera līgums, kas anulēja visus līgumus, ko Vācija bija slēgusi attiecībā uz jaunajām teritorijām, un tas sanāca Latvijai ļoti izdevīgi, bet vācu karavīri tika, piedodiet, piečakarēti... Saniknotie vācieši uzbruka Rīgai, sākās bermontiāde.
- Kā rīdziniekiem izdevās nosargāt Rīgu? Spēki taču nebija vienlīdzīgi.
- Daudzi man nepiekritīs, bet... Ja vācieši būtu gribējuši, viņi būtu ieņēmuši Rīgu. Taču viņi gribēja tikai pabaidīt Ulmani. Viņu gan mazliet ievainoja, kad viņš bija ierakumos. Noskatījos filmu Rīgas sargi, nu, tā ir pasaka, absolūti neobjektīvs skatījums uz vēstures notikumiem. Tā ka mūsu 11. novembris arī ir pasaka. Bet tāda pasaka, kas ļāva Latvijai pieteikt karu Vācijai.
- Karu Vācijai?!
- Jā, Latvija pieteica karu Vācijai 1919. gada 25. novembrī sakarā ar BermontaAvalova armijas uzbrukumu. Eksistē Meierovica nota ar deviņiem punktiem, no kuriem, piemēram, vienā ir teikts: «Latvijai uzbruka karaspēks, kurš pa lielākai daļai sastāvēja no vācu nodaļām BermontaAvalova vadībā. Šis karaspēks bombardēja neapcietināto Rīgas pilsētu veselas piecas nedēļas ar granātām, pildītām ar smacējošām gāzēm, un izpostīja visu zemi ar uguni un zobenu.» Latvijas un Vācijas attiecības pasliktinājās visu laiku. Labi, ka Vācija neņēma nopietni šo kara pieteikumu, citādi Latvijai klātos visai ļauni. Vācijas arhīvos esmu atradis dokumentus par šo lietu, un visvairāk, izrādās, bija satraukusies Vācijas kara flotes vadība: Vācija arī bija jauna valsts, vēl nebija izveidojusies varas hierarhija, varēja gadīties, ka kāds kapteinis dod pavēli kuģu eskadrai doties uz Rīgu un iznīcināt Latviju. Man tomēr šķiet, ka šajā konfliktā lielāka vainas jāuzņemas Latvijas pusei, bet par to mēs nemēdzam atklāti runāt... Tā latviešu daļa, kas bija saglabājusi zināmas simpātijas pret Krieviju, nevarēja saprast, kāpēc Latvija ir karastāvoklī ar Krieviju, jo tad, kad Stučka ienāca Latvijā 1919. gada decembrī, sākās karš.
- Interesanti, ka pavēli uzsākt padomju Krievijas iebrukumu Latvijā saņēma bijušais latviešu strēlnieku komandieris, 1919. gadā jau sarkanarmijas virspavēlnieks Jukums Vācietis. Motivācija: «Sniegt palīdzību padomju varas nodibināšanai Vācijas okupētajās teritorijās.» Uz Latviju nosūtītajās karaspēka vienībās no 20 000 sarkanarmiešiem latviešu esot bijis aptuveni 12 000. Boļševiku aģitācijas ietekmē strēlnieki uz Latviju devās ar pārliecību, ka ieradušies atbrīvot dzimteni no gadsimtiem nīstā ienaidnieka vāciešiem un viņiem paklausīgās Ulmaņa «marionešu valdības».
- Jā, daudzi latvieši nesaprata, kāpēc Latvija nav karastāvoklī ar Vāciju, kas gadsimtiem ir apspiedusi Latviju. Tas bija viens no apstākļiem, kādēļ Ulmanis un Meierovics nolēma pieteikt karu Vācijai. Bet tā bija ārkārtīgi liela kļūda. No vēsturnieka Edgara Andersona darbiem var uzzināt, ka Ulmanis vēlējies, lai Latvija kļūtu par uzvarētājvalsti. Tās bija Ulmaņa un Meierovica ambīcijas. Bet tas vairs nebija izdarāms: Vācija 1919. gada 28. jūnijā jau bija parakstījusi Versaļas miera līgumu, tātad tā jau bija izgājusi no kara. Ulmanis vēlējās uzvarēt no kara izgājušo Vāciju!
- Bet kāda bija Oskara Kalpaka loma 1919. gada kara notikumos? Mēs viņu mēdzam dēvēt par latviešu pulkvedi, Latvijas karaspēka pirmo komandieri. Viņš taču bija landesvēra karavīrs.
- No sākuma - jā. Bet sāksim ar to, ka dibināja ne tikai Latvijas valsti: bija arī nodoms veidot Baltijas valsti - federatīvu Baltijas valsti ar kantoniem Latvijas un Igaunijas teritorijā. Par to iestājās šeit dzīvojošie vācbaltieši. Latviju tolaik bija okupējusi 8. vācu armija, un tā apsolīja, ka dos dzīvo spēku, lai šo Baltijas valsti aizstāvētu. Tāpēc 1918. gada novembrī tika nodibināts Baltijas landesvērs kā Baltijas valsts karaspēks. Ulmanis, vēlāk slēdzot dažādus līgumus, Baltijas landesvēra karaspēku padarīja it kā par Latvijas karaspēku. Tolaik vācu un latviešu intereses sakrita, un bez Baltijas landesvēra mēs nebūtu savu neatkarību nosargājuši. Bet tas nebija Ulmaņa karaspēks. Kalpaks atgriezās no Krievijas, no pirmajām rotām - Cēsu, Virsnieku rezerves un Studentu rotas - tika izveidots Atsevišķais latviešu bataljons, un to pasludināja par Latvijas karaspēku. Protams, Kalpaks ar savu bataljonu cīnījās pret boļševikiem. Taču pie Airītēm landesvēra vienība, tumsā kļūdaini noturot Kalpaka bataljona vīrus par lieliniekiem, atklāja uguni, nāvīgi ievainojot arī Kalpaku. Tas notika 1919. gada 6. martā, tā ka viņa cīņa pret boļševikiem bija ļoti īsa.
- Visu kopsavelkot - tas ir brīnums, ka Latvijas valsts tomēr ir nodibināta.
- Tas tiešām ir brīnums. Un tomēr bija cilvēki, kas ticēja šim brīnumam. Pirmā Latviju atzina Vācija - 18. novembra Latviju, savukārt pirms tam Latvijas pagaidu nacionālo padomi, kas tika izveidota Valkā, pirmā atzina Lielbritānija. Taču de iure Latvija tika atzīta tikai 1921. gada 26. janvārī. Viena no pirmajām, kas Latviju atzina de iure, bija Krievija. Kamēr vēl Rietumiem bija cerības, ka Krievijā var gāzt sarkano varu, tie negribēja atzīt Latviju, jo impērijas laikā Latvija taču bija tās sastāvā. Taču 1920. gada beigās tika sakauts Kolčaks, un Rietumi saprata, ka vecā vara vairs nav atjaunojama, un tikai tad tika atzīta Latvijas valsts.
