Visa Latvija vienās bedrēs, īpaši jau grants ceļi laukos. Kas vainīgs un ko darīt, par to Neatkarīgās intervija ar bijušo premjeru, biedrības Latvijas Ceļu būvētājs (LCB) priekšsēdētāju Andri Bērziņu.
- Jebkura diskusija, ja vien tā notiek pietiekami ilgi, noved pie Einara Repšes piesaukšanas... Viņš savulaik likvidēja autoceļu fondu. Kur problēma? Kāpēc tad šo ilgo gadu laikā nav atjaunots autoceļu fonds kā speciālais budžets? Vai tad, ja šāds fonds būtu, bedres no autoceļiem pazustu?
- Nebija jau nemaz tik skaisti arī ar to autoceļu fondu.
Mēs kā biedrība un es kā tās vadītājs pēdējos piecus gadus esam neatlaidīgi mēģinājuši autoceļu problēmu aktualizēt. Tas nav tikai tāpēc, ka tās ir nozares intereses un ceļiniekiem vajadzīgs darbs. Tas ir arī tāpēc, ka ceļinieki ir savas valsts patrioti, kas apzinās, ka ceļi ir valsts asinsrite. Ja šī asinsrite ir traucēta, tad rodas sastrēgumi, mazspēja, insulti un infarkti. Ceļinieki pēc savas būtības ir ļoti konkrēti cilvēki - ja ir kāda problēma, tiek meklēts un atrasts risinājums, tiek būvēts, sakārtots un iets uz priekšu. Un viņi ir neizpratnē par to, kas notiek pēdējo 12-13 gadu garumā, kopš tiem laikiem, kad premjers Repše un finanšu ministrs Valdis Dombrovskis likvidēja autoceļu fondu. Es varu saprast Dombrovski, kurš varēja labi justies, jo visus «iezīmētos» līdzekļus varēja samest vienā katlā. Viņš ar mazu kausiņu varēja pamaisīt katlu un tam, kurš lūdz sirsnīgāk, ieliet divas porcijas bļodiņā, tam, kurš lūdz mazāk sirsnīgi, tikai pusbļodiņu.
Ar to es negribu teikt, ka vajadzētu obligāti atjaunot autoceļu fondu. Dieva dēļ, autoceļu fonds nav pašmērķis. Bet tas, kā pietrūkst jau pusotru dekādi, ir skaidrība par to, kas būs vismaz vidējā termiņā - gadus piecus, septiņus uz priekšu. Ja nozare nevar zināt, kas būs pēc pieciem vai septiņiem gadiem, cik būs naudas, kādi būs pasūtījumi, tad nevar normāli attīstīties. Pirmkārt, nevar bankā paņemt nekādus kredītus, jo arī bankas skatās, kas notiek nozarēs un kāda ir valdības politika. Tas, kas pašlaik notiek, nav saucams gluži par stagnāciju, bet tāda kā mīņāšanās uz vietas notiek. Vismaz Eiropas fondu apjoms ir zināms septiņus gadus uz priekšu. Pie tā pīrāga, kas bijis no Eiropas, ir bijušas uzbērtas ķimenītes no valsts budžeta naudas, taču resursi nozarei varēja būt daudz lielāki. Tie cilvēki, kas strādā autoceļos, ir valstiski domājoši, viņi nav gadījuma rakstura cilvēki, tur ir arī paaudžu pārmantojamība - pat trešajā un pat ceturtajā paaudzē cilvēki strādā ar ceļiem un tiltiem.
Valdības nāk un iet un imitē darbību, stāsta visu ko. Kad valdība stāsta, tur tiek bērti skaitļi, un cilvēks, kas klausās, kļūst apjucis visos tajos skaitļos, apgalvojumos un solījumos. Viņš dzird par miljoniem un tūkstošiem kilometru, par to, kā bija, kā nebija, kā kaut kas būs. Bet neviena valdība 15 gadu laikā nekad nav pateikusi: «Mēs atjaunosim jebkuram normālam cilvēkam saprotamu, skaidru un gaišu autoceļu attīstības modeli, saistīsim šo modeli ar ekonomikas attīstību, ar visu sociālo attīstību un darīsim to un to konkrētu.» Vajadzētu apjaust, ka uz valsts un pašvaldību ceļiem kopējais neizdarīto darbu apjoms tuvojas valsts budžetam - tie ir kādi desmit miljardi eiro. Tas jau vien ir rādītājs, tā ir tā katastrofas svītra, un tālāk jau vairs nav kur iet. Pagaidām Eiropas nauda mūs ir glābusi, taču Eiropa ir krāpta un tai ir melots. 2013. gadā apstiprināja nacionālo attīstības plānu, kurā bija moži rakstīts, ka, re, kur ir mūsu plāns, kurā ir iekšā iedzīvotāju mobilitāte kā prioritāte, ir ceļu sakārtošanas programmas. Taču šādām programmām visas iepriekšējās valdības ir uzspļāvušas un nekas nav izdarīts. 2020. gadā būs mīnus 586 miljoni no tā, ko valdība 2013. gadā solīja investēt no 2014. līdz 2020. gadam. Tagad valdība, lai izliktos Eiropas acīs labāka, ir pagarinājusi programmu līdz 2023. gadam. Bet līdz 2020. gadam, kad būs jāatskaitās, ielikti mazi skaitļi, lai nevarētu pārmest, ka kaut kas nav izpildīts. 2021., 2022. un 2023. gadā ielikti «ģeniāli» skaitļi, par kuriem ir skaidrs, ka tie arī netiks izpildīti. Tā tiek «mālēts muļķis» cerībā, ka nākamajā attīstības periodā no Eiropas atkal dabūs naudu. Man gan ir lielas bažas, vai nākamajā plānošanas periodā vispār dabūsim kaut kādu naudu.
- Tas, ko redz vienkāršs braucējs, ir nevis plānošanas periodi, bet tas, ka ceļi ir bedrēs un grants ceļos var noslīkt...
- Tas tāpēc, ka notiek darba imitācija. Darba imitācija bija arī tas, ka valsts uzņēmumam Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) tika dots monopols un tas kā monopols arī darbojas. Šim uzņēmumam ir iedots deleģējums, tam nav jāiet caur tirgu, lai dabūtu naudu, tas var diktēt cenas. Tas tika formulēts tā, ka LAU parādīs, kā jāstrādā. Mēs redzam rezultātus pieciem gadiem, kopš LAU dots deleģējums - konstatējam, ka LAU prot nokaisīt ceļus, prot pirkt jaunu tehniku, prot patīrīt sniegu uz ielām, bet ceļu malas ir ar apaugumu, grāvji ceļu malās ir aizauguši, grants nav vesta virsū, ceļi ir pārvērtušies par lielām, garām vannām cauri laukiem, mežiem un pļavām.
Mēs esam pasūtījuši lielajām auditorfirmām pētījumu par ceļu stāvokli ieteikumus, ko darīt. Skatīsimies, kādi būs rezultāti.
- Pirms trim gadiem jūs varēja sastapt Saeimas namā Jēkaba ielā, staigājam pa Saeimas kabinetiem. Ko jūs tur lobējāt, un kas izdevās?
- Tas bija pirms Saeimas vēlēšanām. Mēs piedāvājām politiskajām partijām noslēgt vienošanos par saprātīgu autoceļu programmu. Parakstījās visas Saeimā pašlaik esošās politiskās partijas, izņemot Nacionālo apvienību. Nacionāļi neparakstījās, nesakot ne jā, ne nē, ne melns, ne balts. Pārējie parakstījās. Šīs aktivitātes neveicām vieni paši, bet kopā ar pārvadātājiem un Latvijas Pašvaldību savienību. Tur bija ierakstīts punkts, ka puses apņemas, apstiprinot 2015. gada budžetu, apstiprināt arī autoceļu būves menedžmenta programmu. Taču šis solījums no partiju puses nav izpildīts. Mēs tagad domājam, ko darīt - vai piedāvāt partijām vēlreiz to pašu parakstīt tagad pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām? Man tomēr šķiet, ka tas laiks, kad varēja imitēt darbību, ir fiziski pagājis. Mēs redzam, kādi ir ceļi, un to redz iedzīvotāji. Nav jābrīnās, ka cilvēki brauc projām no Latvijas. Viņi brauc uz valstīm, kur ir ceļi, kur 365 dienas gadā var aizvest bērnus uz skolu, kur viņš var vecmammu aizvest uz slimnīcu, ja vajag, kur viņš pats var ātri nonākt darbā. Ja padomājam stratēģiski un negribam, lai visa attīstība koncentrējas tikai 10-15 apdzīvotās vietās, tad par ceļiem ir jādomā kā par pamata infrastruktūru. Daudzās zemēs grūtos laikos ir būvējuši ceļus - tā darīja ASV, tā darīja arī Kārlis Ulmanis. Šķiet, tā ir tik elementāra, saprotama lieta, ka man jau ir kauns atkal un atkal par to runāt. Visi māj ar galvu, visi visu saprot. Un tik un tā valdība ir absolūti arogantā pozīcijā pret ceļiem. Katru gadu Latvijas tautsaimniecība zaudē apmēram 880 miljonus eiro tikai uz sliktu ceļu rēķina. Kā pie šāda skaitļa nonākts? Pa sliktiem ceļiem ir jāpārvietojas lēnāk, ar mazāku pārnesumu, kas savukārt ir lielāks degvielas patēriņš. Tas ir arī laiks, kas maksā naudu, un tie ir automobiļu ekspluatācijas izdevumi, jo mašīnas bojājas. Satiksmes ministri šo tēmu ir nesuši uz Ministru kabinetu runāt, bet valdības 15 gadu laikā neko jēdzīgu nav izlēmušas. Pašlaik kaut kāda kustība notiek. Es tā redzu, ka pašreizējais premjers negrib iet priekšgājēju pēdās un tikai pieņemt zināšanai, ka problēma pastāv, ka viņš grib pieņemt kādu lēmumu, bet to lēmumu ir grūti dabūt. Mums jau nevajag tikai vienu lēmumu par vienu gadu. Situācija ir tāda, ka esam vienīgā nozare, kura šā plānošanas perioda Eiropas naudu sāka reāli apgūt 2014. gadā un sakarā ar to, ka valdība nepildīja savus plānus par attīstībai paredzētiem līdzekļiem, autoceļu nozare apsteidzoši sāka apgūt Eiropas struktūrfondu naudu. 2019. gadā Eiropas naudas mums vairs nebūs, vai arī būs palikuši kādi galiņi, bet 2020. gadā vispār vairs naudas nebūs. Paliekam ar to naudu, kas ir valsts budžetā. Autoceļiem tiek tikai 16 procenti no tā, ko autobraucēji samaksā budžetā kā autoceļu ekspluatācijas nodokli un akcīzes nodokli degvielai. Tas nozīmē, ka nozarei draud nopietns bankrots. Ja nekas netiks darīts, pēc trim, četriem gadiem līdzekļu būs trīs vai četras reizes mazāk un līdz ar to arī nozarē nodarbināto un nozares uzņēmēju būs četras reizes mazāk. Līdz tam nu ir nonākts.
- Bet par naudas trūkumu sūdzas ne tikai ceļu nozare. Naudas pietrūkst veselībai un izglītībai, un vēl visam kam. Ja valdība atvēl naudu šīm nozarēm, tad tā var teikt, ka ceļiem nepietika.
- Diemžēl autoceļi neiet pie vēlēšanu urnām un nebalso. Tie klusi pacieš visu to, ko cilvēki ar tiem dara.
- Bet autobraucēji arī ir vēlētāji...
- Autobraucēji balso ar koferiem - sakrauj koferus un lido uz Londonu. Es jau nesaku, ka jāņem citām nozarēm nost un visa nauda jāatdod autoceļiem. Valdībai ir savas prioritātes, un ceļi nav pirmie sarakstā. Bet tās problēmas, kas pašlaik radušās izglītības un veselības sistēmā, kur jāslēdz skolas un jākonsolidē slimnīcas, lielā mērā ir radušās no tā, ka ir slikti ceļi. Ir, protams, arī citi iemesli, bet sliktie ceļi ir viens no iemesliem. Ja cilvēks nevar aizbraukt uz darbu 15 kilometrus divās stundās, jo bedru dēļ nevar pabraukt, tad skaidrs, ka viņš brauks projām - atstās savus vecīšus neizbraucamajā mežmalā un pats dosies projām - vai nu uz pilsētu, vai pavisam projām no valsts.
Nav jau arī tā, ka pilnīgi viss būtu slikti, ir arī labas lietas. Galvenie ceļi ir puslīdz kārtībā un pašlaik jau vairs nav sliktāki kā Lietuvā. Bet reģionālie ceļi ir atstāti novārtā - tur pēdējos 15 gadus nekādi resursi nav likti iekšā. Par to nāksies maksāt. Maksāt ar to, ka samazinājies iedzīvotāju skaits, trūkst darbaspēka, samazināsies nodokļu ieņēmumi. Nevar līdzsvarot reģionu attīstību, ja nav ceļa, pa kuru pie tā reģiona piebraukt.
Mēs klauvējam pie politiķu durvīm un sakām: «Paklau, zēni, nu nevar tā turpināt! Kaut kas jādara, lai ceļi sakopjas!» Nupat šoziem, pirms sākās sals, 1300 kilometri ceļu tika slēgti. Ministrs nāca un sacīja, ka tik un tik naudas atvēlēts no budžeta, ka veselus 300 kilometrus saremontēs. Tas nozīmē, ka saremontēs kaut kādus 300 kilometrus, visgrūtākos fragmentus, bet 1300 mīnus 300 ir 1000 kilometri, kas nākamajās lietavās nebūs izbraucami. Šāda runāšana kļūst par ciparu bārstīšanu - 300 un 1300 kilometri izklausās pārliecinoši, ja tu nezini, ka vispār jau ir 21 tūkstotis kilometru autoceļu, kas jāuztur kārtībā.
- Vai ar autoceļu būves standartiem viss ir kārtībā? Vai nav tā, ka kādu zemu standartu dēļ ceļš jālabo jau diezgan drīz pēc tā uzbūvēšanas?
- Tas ir jautājums pasūtītājiem; tas nav jautājums mums, ceļu būvniekiem. Mēs redzam, ka ir publicēts projekts konkursā. Mēs šajā konkursā piedalāmies, un tad tam, kurš vinnē konkursu un veic darbu, stingri un precīzi liek izpildīt to, kas teikts projektā. Kā pasūtītājs ir projektu pasūtījis, tā mēs to izpildām. Ļoti būtiski ir celta uz augšu kvalitātes latiņa gan prasību, gan kontroles ziņā - ir daudz pārbaužu. Protams, pasūtītājs grib «par mazu naudu lielu baudu». Bet uz ceļiem par mazu naudu gūt lielu baudu nav iespējams.
- Celtniecībā ilgus gadus ir valdījusi prakse, ka konkursā vinnē tā firma, kas piedāvā zemāko cenu - tātad, iespējams, tā, kura maksā maz apakšuzņēmējiem, kuri savukārt maksā strādniekiem algas aploksnēs, ietaupa ar lētiem, nekvalitatīviem materiāliem.
- Ceļu nozarē, vismaz tiem uzņēmumiem, kas apvienojušies mūsu biedrībā, ir ļoti dārga sava reputācija. Mēs jau kādus piecus gadus esam īpašās attiecībās ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), mēs esam VID «baltajā sarakstā», kurā VID iekļauj mūs nevis tāpēc, ka mums skanīgi nosaukumi, bet tāpēc, ka redz, ka nodokļi tiek godīgi maksāti. Pēdējo piecu gadu laikā mums nav bijis problēmu ar VID. Varbūt kāds maksājums ir aizķēries, bet ir samaksāts. Arī ar apakšuzņēmējiem nav problēmu. Gods kam gods, tagad ir iedibināta sistēma, ka nevar projektos piedalīties uzņēmumi, kam nav pieredzes, kadru un tehnikas vai kam ir nodokļu parādi. Te nav problēmas. Var, protams, gadīties, ka ceļš sāk «kūkumoties», bet tādi gadījumi ir reti, un pastāv piecu gadu garantija - šajā laikā būvētājiem par savu naudu jānovērš kļūmes. Ir arī notikusi atteikšanās no vislētākā piedāvājuma principa projektēšanā.
- Cilvēki mēdz šķendēties, ka vasarā uz relatīvi nesen būvētiem ceļiem tiek frēzēta nost virskārta un klāts virsū jauns asfalts, bet tajā pašā laikā citur cits ceļš ir vienās bedrēs un tur nekas netiek darīts. Kāpēc tiek «skrāpēts» nost diezgan jauns asfalts?
- Ja ceļš ir būvēts par Eiropas naudu, valsts pienākums ir ik septiņus gadus par savu naudu nofrēzēt virskārtu un uzklāt jaunu. Tā ir metode, kā uzturēt ceļu labā tehniskā stāvoklī. Ceļu lielākais ienaidnieks ir ūdens - ūdens iedarbībā rodas sīkas plaisiņas. Vislabākais, ko var darīt, ir jau laikus noņemt virskārtu un uzklāt jaunu. Bet te ir pavisam satraucoša lieta - ja līdz 2020. gadam nenotiks būtisks pavērsiens autoceļu finansēšanā, nepietiks naudas arī par Eiropas naudu būvēto ceļu uzturēšanai. Kaut kāds risinājums valdībai jāpieņem!
