Daudziem Latvijas lauksaimniekiem elektroenerģijas rēķini šī gada janvārī bijuši par 40–80% jeb par 50 līdz 600 eiro lielāki nekā pērn. Iemesls – šogad ieviestais obligātās iepirkumu komponentes (OIK) fiksētais maksājums par jaudu. Neatkarīgā vēlējās dzirdēt pašu lauksaimnieku viedokli. Tādēļ uzrunāja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) ģenerāldirektoru Gunti VILNĪTI un tomātu audzētāju, atjaunojamās enerģijas ražotāju SIA Latgales dārzeņu loģistika (Kārsavas novads, Mežvidi) līdzīpašnieku un valdes locekli Edgaru ROMANOVSKI.
- Kungi - par ko ir stāsts?
Guntis Vilnītis: - Kāpēc Latvijas uzņēmējiem, mājsaimniecībām elektroenerģijas gala cenas - uzsveru - gala cenas ir tādas, kādas tās ir? Tā kā es pārstāvu LOSP, ražojošos lauksaimniekus, runāšu tikai un vienīgi par lauksaimniekiem, par mazo un vidējo uzņēmumu daļu, bet par mājsaimniecībām, kur arī ir problēmas, nerunāšu.
Vēl vakar pētīju Eurostat oficiālos datus. Ja skatāmies pārvades un sadales izmaksas, tad esam trešajā vadošajā pozīcijā, proti - mums ir trešās augstākās sadales un pārvades izmaksas Eiropā. Plus OIK, kur esam vadošajā septītajā pozīcijā. Līdz ar to - biržas cena plus sadales un pārvades izmaksas, plus OIK un PVN - tā ir maksa, ko katrs uzņēmējs redz savā rēķinā katru mēnesi.
Nepieņemami ir tas, ka, veicot šo OIK reformu, kā to dēvē ekonomikas ministrs, tika vienlaikus veikta arī OIK piemērošanas diferenciācija dažādām patērētāju grupām. Mērķis bija cēls un vajadzīgs - samazināt gala cenu rūpnieciskajiem patērētājiem. Taču - diferenciācijas rezultātā lielie rūpnieciskie patērētāji ieguva vēl lielākas atlaides, bet maziem, vidējiem uzņēmējiem, lauksaimniekiem OIK sadaļa ar pirmo janvāri palielinājās.
Ja skatāmies rēķinus par decembri, tad OIK bija divas pozīcijas. Viena - dabasgāzes koģenerācija, otra - atjaunojamie energoresursi vai zaļā OIK komponente. Sākot ar 1. janvāri, mēs saņēmām rēķinus, kuros ir trīs OIK pozīcijas. Klāt nākusi OIK par pieslēgto jaudu, kas izteikta ampēros. Kā skaidroja ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, šie ampēru maksājumi ir par tām piecām lielajām, virs 4 MW, termoelektrocentrālēm (TEC), kuras dabasgāzes vai citā koģenerācijā ražo elektroenerģiju un siltumu.
Man personīgi un, domāju, ka lielākajai daļai lauksaimnieku nav pieņemama pozīcija, kādu ieņem EM, arī stāsts par to, ka pie elektroenerģijas sadārdzinājuma visvainīgākie ir tie lauksaimnieki, kuri ražo elektroenerģiju biogāzes, biomasas koģenerācijā.
Pamatbūtība ir citur. Dabasgāzes koģenerācija 2017. gadā veidoja 60% no OIK. Zaļā koģenerācija - tikai 40%. Ja dalām biogāzi un biomasas koģenerāciju vēl tālāk, tad vienai ir 20, otrai 12%. Akcenti tiek likti pilnīgi nepareizā virzienā. Un skumji, ka lauksaimnieki iekrīt uz šo scenāriju, kuru režisē EM… Mēs pozicionējamies pamatā uz lauksaimnieku «vainu». Taisnojamies un aizmirstam, ka galvenā problēma tomēr ir dabasgāzes koģenerācija.
Un ļoti skumji, ka šī brīža enerģētikas politika ir vērsta uz to, lai žņaugus uzliktu mazajam un vidējam biznesam. Tajā skaitā - zemniekiem, kas ir absolūti nepieņemami.
Edgars Romanovskis: - Mēs atrodamies ne divās, bet pat trijās laivās.
Gan kā lielie elektroenerģijas patērētāji (siltumnīcas), gan kā atjaunojamās enerģijas ražotāji, gan kā (tuvākā nākotnē) vidēji enerģijas patērētāji projektos, kurus Mežvidos kopā ar sadarbības partneriem pašlaik attīstām (kaņepju pārstrāde, metālapstrāde un energoefektīvu apgaismes komponentu ražošana, ogu audzēšana apsildāmos tuneļos).
Nevar noliegt, ka šobrīd mēs Mežvidos esam no šīs reformas ieguvēji. Jo Kārsavas novadā esam lielākie elektroenerģijas patērētāji. Un - jo tu vairāk patērē, jo tu patērē efektīvāk, jo tev tā kilovata izmaksa pārvadei, sadalei ir mazāka. Tā nav galīgi greiza pieeja. Tātad - te mēs uzstājamies kā lielais patērētājs. Un visu šo gadu laikā OIK komponentes budžetā esam iemaksājuši ļoti prāvu summu. Bet - tiešais ieguvums mēneša griezumā būs līdz pavasarim, kamēr enerģiju patērējam intensīvi. Tas ir viens.
Otrs - Mežvidos mēs esam arī atjaunojamās enerģijas ražotāji no biomasas. Taču visus šos gadus atbalsts pamatā ticis dabasgāzes koģenerācijai. Kā tika deklarēts - lai atbalstītu mūsu valstij vajadzīgās rezerves, lielās balansēšanas jaudas, kas ir TEC 1, TEC 2 projekts…
G.V.: - Es te gribu iejaukties. OIK ir atbalsts atjaunojamajiem energoresursiem. Kopš kura brīža dabasgāze ir atjaunojamais energoresurss?
E.R.: - Es tieši tāpēc arī mēģinu skaidrot, ka OIK komponentei pēc būtības vajadzēja būt atbalstam atjaunojamajai enerģijai, kas tiek ražota no vietējiem (atjaunojamiem) resursiem. Bet - situācija Latvijā mums ir visai unikāla. Jo nekur Eiropā, teiksim, atbalsts dabasgāzes koģenerācijai vai jebkurai citai fosilai enerģijai nav sajaukts, saputrots ar atbalstu atjaunojamai vietējai enerģijai.
- Bet jūsu pašu aprindās pastāv uzskats, ka zemnieku problēmas ar lieliem elektrības rēķiniem radušās tāpēc, ka netika ievērota iepriekš panāktā «džentlmeniskā vienošanās» par to, ka būs noteikumi, kuri ļaus saimniecībām atslēgt elektrības jaudas tad, kad tās nav nepieciešamas.
G.V.: - Šī džentlmeniskā vienošanās tika panākta 2016. gada septembrī vai oktobrī, kad pirmo reizi tika palielinātas elektrības gala cenas… Ieviešot šo ampēru maksājumu par pieslēguma jaudām. Tad ministrs Jānis Dūklavs nekavējoties uzaicināja uz sarunu gan ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, gan Latvenergo un Sadales tīklu vadošās personas. Viņi vienojās, ka lauksaimnieki un mazie uzņēmēji varēs periodā līdz deviņiem mēnešiem samazināt savas jaudas. Vēlāk šo periodu samazināja līdz sešiem mēnešiem. Tā bija tā džentlmeņu vienošanās.
Bet - kopš 2018. gada nav vairs iespējams samazināt jaudas un garantēti brīdī, kad tas nepieciešams, atjaunot tās bez būtiskām izmaksām. Tiek gan runāts, ka iespēja samazināt jaudas un - pēc tam atjaunot tās pastāvēs.
Gan LOSP, gan LTRK pirms vairākiem gadiem uzsvēra, ka ir jāizvērtē arī sadales tīklu darba efektivitāte. Cik tie efektīvi darbojas, kā administrē savas izmaksās… Tas, kā mēs šos tīklus pārvaldām, modernizējam… Domāju - tur ir ļoti liels potenciāls.
E.R.: - Runāju ar LTRK padomes priekšsēdētāju Rostovska kungu, un mēs konstatējām, ka ir izveidojusies nepieņemama situācija. Dažādu apsvērumu dēļ vairākas nozares (lielie, intensīvie energopatērētāji, energoražotāji, mazais un vidējais lauksaimnieks…), kurām būtu vienai otru jāpapildina, jādarbojas Latvijas tautsaimniecības interesēs, tiek pretnostatītas viena otrai. Kaut vai uz šīs reformas pamata.
Visā tajā lietā, kas ir saistīta ar elektrības gala cenu, ar atjaunojamās enerģijas atbalstu, ir pietiekami daudz klišeju. Viena no šīm klišejām - dārgā zaļā enerģija. Diemžēl jēdziens «zaļā enerģija» publiskajā telpā automātiski tiek attiecināts uz visu OIK. Bet, ja skatāmies no atbalsta sākuma, tad gandrīz desmit gadus lauvas tiesu atbalsta caur OIK ir saņēmusi tieši dabasgāze. Pastarpināti, caur ražotājiem un dabasgāzes stacijām. Faktiski mēs esam atbalstījuši dabasgāzes piegādātājus. Tātad - saistībā ar OIK esam septītie dārgākie Eiropā. Pat publiskās diskusijās skan - mums ir dārgākā enerģija. Te tauta, vienkāršais patērētājs tiek pamatīgi maldināti. Ja šo atbalstu dabasgāzei noņemtu, tad domāju, ka Latvija ar atbalstu patiešām atjaunojamajai enerģijai diezgan droši noslīdētu šī saraksta lejasdaļā.
Šajā sakarā pastāv vēl viena plaši izplatīta klišeja - piespied tik pogu, un enerģija no biogāzes (biomasas) pati saražojas. No praktiskā viedokļa tās ir pilnīgas muļķības. Tā ir tehnoloģiski un praktiski smaga lieta ar lielām izmaksu pozīcijām. Mēs kā lauksaimnieki šo enerģiju sūri grūti ražojam no vietējām izejvielām. Paralēli risinot gan dabas aizsardzībai, gan lokālai ekonomikai būtiskas lietas.
Atšķirībā no lielajām dabasgāzes TEC, kas saņem atbalstu arī tad, ja nav saražojušas nevienu kilovatstundu, atjaunojamās enerģijas ražotāji, izņemot lielo Fortum spēkstaciju Jelgavā, saņem atbalstu tikai par reāli saražoto un tīklā nodoto kilovatstundu. Te rodas konceptuāls jautājums - kurā virzienā ejam? Vai nu mēs sakām, ka atjaunojamās enerģijas ražošana un lauksaimnieki, kas to ražo, ir valstij vajadzīgi, vai arī sakām, ka EM nevis jāregulē šī nozare, bet plānveidīgi jāvirzās uz AER iznīcināšanu.
Ja skatīties no ekonomiskā aspekta, tad efektīvas atjaunojamās enerģijas ražošanas projektu viennozīmīgs pienesums ir reģionālās attīstības veicināšana. Tieši atjaunojamās enerģijas ražotāji, lauksaimnieki, stiprinot arī savu konkurētspēju un diversificējot riskus, caur to ir devuši ļoti lielu ierosmi reģionālās attīstības kontekstā, veicinot arī savu sadarbības partneru izaugsmi.
- Situāciju jūs raksturojāt. Kā jūs to mainītu?
G.V.: - Es gribu šajā jautājumā viest skaidrību. OIK maksā tikai par reāli kopīgā tīklā ievadītām elektroenerģijas kilovatstundām.
E.R.: - Izņemot lielās TEC, kuras saņem OIK subsīdijas par uzstādīto jaudu.
G.V.: - Bet jābūt, ka OIK maksājumi ir tikai par zaļās koģenerācijas stacijām. Tiek saņemti tikai par to.
Otrs. Tagad runā - mainīs MK221, MK262 noteikumus (tie regulē atjaunojamās enerģijas ražošanu un enerģijas ražošanu efektīvā koģenerācijā)… EM, regulatoram, vēl kādai institūcijai būs iespēja kontrolēt šīs nelikumības. Tas neiztur nekādu kritiku. Jo līdzšinējais minēto noteikumu regulējums to jau ļauj darīt. Ļauj kontrolēt. Tā ka - tā nav brīnumnūjiņa, kura tagad visu atrisinās. Tas ir tikai aizsegs, lai turpinātu atbalstīt dabasgāzes koģenerāciju.
Ko vajadzētu lauksaimnieku skatījumā darīt, lai situāciju mainītu? Šobrīd elektroenerģiju Latvijā ražo Latvenergo un atjaunojamo energoresursu staciju īpašnieki. Latvenergo elektroenerģiju ražo Daugavas HES kaskādēs un termoelektrocentrālēs. Un, kā liecina sausi Eurostat dati, ņemot vērā to, ka Latvenergo ir rekonstruējis lielāko daļu vai visas hidroelektrostacijas, Latvija var izpildīt visas Eiropas Komisijas prasības tikai ar Daugavas HES kaskādes palīdzību. Viņiem nav vajadzīga ne jūsu Mežvidu ražotne, ne kādas citas.
Taču - ja reiz Latvenergo ir ražojošs uzņēmums, tad, analogi kā tas ir lauksaimniekam, ja viņam ir graudi, ja viņam ir lopi, ja viņam vēl ir pārstrāde… tad tas ir viņa iekšējais bizness un tas, kā viņš to sakārto, ir viņa darīšana. Līdz ar to lauksaimnieku uzstādījums ir - ja Latvenergo savas ražošanas jaudas kādā brīdī ir uzbūvējis, radījis, tad pašam LE par to jāuzņemas arī atbildība un tāpēc šie OIK maksājumi par pieslēgtiem ampēriem būtu jālikvidē kā šķira. Līdz ar to iegūtu gan lauksaimnieki, gan visa sabiedrība.
Vēl viena lieta. Reiz bija EM un Latvenergo. Bet tauta vēl tā īsti nesaprot un nezina, ka Latvenergo šobrīd ir sadalīts. Ir palicis Latvenergo - ražotājs, ir Sadales tīkli, ir Augstsprieguma tīkli, ir Elektroenerģijas publiskais tirgotājs, ir Latvijas elektriskie tīkli un ir vēl Sabiedrisko pakalpojumu regulators. Visi viņi pārtiek no mūsu apmaksātajiem elektroenerģijas rēķiniem. Viņi ir ļoti ēdelīgi. Līdz ar to sabiedrība, tauta vairs nevar to panest. EM, valdībai, Saeimai jāpārskata - vai šis, kā tautā saka, astoņkājis ir joprojām nepieciešams vai arī vairs nav.
E.R.: - Jautājums ir par Latvenergo izmaksu efektivitāti. Nekrausim visu virsū tikai uzņēmējam, patērētājam. Arī Latvenergo un tā meitasuzņēmumiem jāvērtē savas darbības efektivitāte. Tas gan nenozīmē, ka būtu jāatsakās no pašlaik īstenotajiem tīkla modernizēšanas plāniem (gaisvadu nomaiņa uz kabeļiem un tml.). Tie vairāk būtu jāsaista ar reālas ražošanas attīstības vajadzībām un nodrošināšanu, sniedzot šiem ražotājiem un tātad arī nākotnes enerģijas patērētājiem lielāku atbalstu un nodrošinot lielāku pretimnākšanu.
G.V.: - Ieskatījos šīs OIK reformas rezultātos. Samazinājumu elektrības rēķinos, saskaņā ar EM datiem, nevis lauksaimnieku aprēķiniem, ir ieguvuši tikai 20% lauksaimnieku. 80% - mazs vai liels, bet pieaugums.
Skatāmies tālāk - diferenciācijas ietekme. Viņi paši atzīst, ka tikai trīs lauksaimnieciskās nozares ir no tā ieguvušas. Cūkas, putni un zivis. Tā ir intensīvā, tā nav tradicionālā lauksaimnieciskā ražošana, kas ieguvusi.
Bet - arī šeit ieguvēji nav visi. Piensaimniecība, tradicionālā lauksaimniecība, aitas, liellopi, zirgi, lauku tūrisms, vietējā pārstrāde - nav ieguvēji. Tikai tie trīs. Pārējie visi šīs reformas rezultātā ir zaudētāji. Tāpēc lauksaimnieki arī ir gatavi braukt uz Rīgu ar dakšām.
E.R.: - Man diemžēl jāmet akmentiņš arī mediju dārziņā. Par brīžiem vienpusēju un virspusēju situācijas atspoguļošanu pagājušā gada rudenī saistībā ar obligāto iepirkuma tiesību izmantošanu, nemaz nemēģinot iedziļināties, kāpēc šāda situācija radusies, kādi ir ieguvumi no zaļās koģenerācijas utt. Pat premjers tika maldināts saistībā ar tiem it kā izkrāptajiem 100 miljoniem. Kur tie izkrāpti? Tas lielā mērā tika neprofesionāli, nepamatoti, varbūt pat apzināti tīši atspoguļots, lai radītu ažiotāžu.
Bet mēs esam pilnīgi atklāti. Mēs esam par sadarbību un atklātu diskusiju gan ar Ekonomikas ministriju, gan nozares oponentiem. Bet diskusijai vajadzētu būt godīgai un atklātai, balstītai uz faktiem, nevis uz vienpusēju faktu interpretāciju un īstermiņa politisko izdevīgumu. Un mēs esam gatavi pierādīt nozares oponentiem, ka efektīva atjaunojamās enerģijas ražošana dot tikai labumu tautsaimniecībai. Kopā ar LOSP aicinājām mūsu cienīto premjeru un ekonomikas ministru, citus nozares kolēģus: lūdzu, brauciet uz Mežvidiem, brauciet uz Barkavu, brauciet uz Jēkabpili, uz Ulbroku… diskutēsim klātienē. Diemžēl neviens no ekonomikas ministriem, kopš mēs pirms astoņiem gadiem uzsākām savu projektu realizāciju, nav pieņēmis mūsu ielūgumu un atbraucis. Bet - kā tu vari spriest par nozari, par regulējumu, virzīt grozījumus, ja neesi apskatījies, kā tad tiem ražotājiem klājas? Cik viņi saņēmuši atbalstu un cik snieguši pretī - jaunradītu darba vietu, samaksāto nodokļu un citu labumu veidā?
Tā vietā kārtējo reizi tiek meklēts un atrasts grēkāzis.
- Rezumējam - OIK fiksētais maksājums par pieslēgto jaudu ir jāatceļ?
G.V.: - No tā iegūtu visi. Mums būtu gan konkurētspējīgāki uzņēmēji, gan labklājībā dzīvojošas mājsaimniecības. Es šo OIK jaudas maksājumu svītrotu no elektrības rēķiniem un nodotu elektroenerģijas ražotājam Latvenergo, kurš elektrību ražo gan TEC, gan HES, un tā ir Latvenergo kompetence nodrošināt rentablu savu saimniecisko darbību bez valsts vai elektrības patērētāju subsīdijām. Šādu rīcību lauksaimnieki gaida no EM, valdības un Saeimas. OIK patērētāju maksājums par piecu lielo TEC uzstādītajām jaudām ir 25 miljoni eiro katru turpmāko gadu. Ar šiem
25 miljoniem mēs varam kompensēt to sadārdzinājumu, kurš ir ielikts Elektroenerģijas tirgus likuma 2016. gada decembra grozījumos, jo, saskaņā ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena vārdiem pagājušā gada oktobrī, novembrī, Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdē - ja mazu, vidēju uzņēmēju pielīdzina mājsaimniecību tarifiem, tad OIK grozā neieņemtā daļa ir 16 miljoni. Te ir 25 miljoni. Lūdzu!
E.R.: - Es saku - izbeidzam! Skatām lietas pēc būtības. Izbeidzam šīs raganu medības un klišeju lietošanu, beidzam piesegt savas neizdarības ar kārtējiem grēkāžiem un savā ziņā - rīdīt nozares savā starpā. Uzsākam normālu dialogu bez sarunu partnera nonicināšanas jau pašā sarunu sākumā. Kā teicu - mēs esam par sadarbību un neapšaubāmi esam arī par atbalstu energointensīvajiem uzņēmumiem, kas rada pievienoto vērtību. Mēs esam par ražošanas attīstību kā tādu. Esam par to, lai beidzot tiktu novērtēti arī atjaunojamās enerģijas (zaļās koģenerācijas) ražošanas attīstības pozitīvie aspekti, jo tikai tā ir iespējams objektīvi pieņemt lēmumu par nozares turpmāku attīstību.
Mums ir jāatbalsta reģioni, mums ir jāatbalsta aktivitāte reģionos, arī ražošanas aktivitātes, mums ir jāatbalsta atjaunojamā enerģija un vietējo resursu izmantošana. Tāda, kas tiešām dod pievienoto vērtību.
