Andrejs Ždans: Uzņēmējs jūtas nedroši mainīgo prasību dēļ
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Bismarks teicis, ka cilvēkiem nav jāzina divas lietas: kā taisa desas un kā taisa politiku. Šoreiz – par desām. Izrādās, desu taisīšana ir ļoti atkarīga no politikas. Saimnieciskās, tirgus politikas. Ikviena uzņēmuma stabilitāte Latvijā ir nosacīta. Un, lai cik dīvaini liktos, tas īpaši skar uzņēmumus ar nacionālo kapitālu, par kura aizsardzību savās deklarācijās dievojas bezmaz katra valdība.

Viens no lielākajiem gaļas produktu ražotājiem Latvijā Forevers ir uzņēmums ar 100% vietējo kapitālu. 98% produkcijas tas pārdod Latvijā (arī savos 85 veikalos, šogad to būs vairāk par simtu). Uzņēmums veiksmīgi darbojas jau vairāk nekā 20 gadu.

Forevers ir starp tiem vidējiem un mazajiem Latvijas un Eiropas uzņēmumiem, kuri pēdējos trijos gados apliecinājuši visstraujāko ekonomisko izaugsmi. Es nopriecājos, kad mani iepazīstināja ar Forevers valdes locekli Andreju Ždanu. Nodomāju - beidzot parunāsim par kaut ko pozitīvu. Taču pamatā mēs runājām par problēmām.

- Ja jau jūs esat tik simtprocentīgi vietējie, tad acīmredzot jūsu bizness te ir aizsargāts kā neviens cits. Vara rūpējas, lai jūs te justos stabili.

- Es aizsargāts nejūtos. Pamatjautājums ir tieši zināma nenoteiktība un nedrošība saistībā ar to, kas notiek vai notiks. Šo situāciju rada gan valsts institūciju darbs, gan to vai citu likumu un noteikumu interpretācija, gan arī pēdējā laika notikumi, kurus redzam…

Mainās konjunktūra, un, ko vakar drīkstēja, šodien, izrādās, nedrīkst… Mēs pastāvam nerimtos atbildes meklējumos uz jautājumu: kas pareizi, kas nepareizi, ko drīkst, ko nedrīkst. Praktiski ikviens uzņēmējs atrodas šādā situācijā. Taču - ja pastāv nenoteiktība, tad rodas augsne problēmām, dažādiem skandāliem. Tajā skaitā arī mūsu nozarē. Jo lielāka putra normatīvo aktu interpretācijā, jo kontroles orgāni dabū lielākas iespējas tikt apbalvoti par attiecīgu interpretāciju. Mūsu kontroles orgānu spējas interpretēt likumus, normatīvos aktus un daudzas citas lietas principā rada augsni reiderismam. Proti - pastāv riski, ar kuriem mums vai nu jācīnās, vai jārēķinās, vai arī jārīkojas kā citādi.

Pastāv virkne momentu likumdošanā, kuri šobrīd netiek pildīti. Kuri nevar tikt izpildīti principā. Proti - rodas situācija, kura mūs noliek izvēles priekšā: ja mēs rīkojamies absolūti pareizi, tad zaudējam naudu, bet, ja darbojamies kā visi, tad pakļaujam uzņēmumu pārmērīgam riskam.

- Kādi konkrēti «likumdošanas momenti» rada šo situāciju?

- Piemēram, Ministru kabineta noteikumi nr. 172 šodien nepildās totālā masā. Tie ir noteikumi, kuri regulē bērnu, skolēnu ēdināšanu. Tur teikts, ka produktos nedrīkst būt Е250, proti - nātrija nitrīta. Taču desas ķīmija ir tāda, ka tad, ja jūs redzat uz letes desu vai cīsiņu rozā krāsā ar šilti, ka tur nav epiedevu, tad tie ir meli. Tas ir māns, šmaukšana. Turklāt - nav iespējams atšķirt, vai evielas tikušas pievienotas ražošanas procesā vai veidojušās ķīmisko procesu rezultātā, vai bijušas izejvielās. Forevers laboratorijas pētījumi liecina, ka daudzos tirgū iegādātos gaļas produktos ir evielas. Lai gan uz iepakojuma rakstīts: «Nesatur E.»

Un ir aplam uzskatīt, ka visas līdzīgas vielas ir bīstamas. Daudzas vielas, kuras lietojam ikdienā, ir apzīmētas ar burtu E. Piemēram, askorbīnskābe (C vitamīns) tiek apzīmēta E300, taču tas nenozīmē, ka tā ir bīstama veselībai. Eiropas Savienībā pastāv stingra likumdošana, kas nosaka, kuras no evielām ļauts izmantot ražošanas procesos, kuras - nē. Tajā skaitā tiek noteiktas galējās normas tam, kādās atbilstošās piedevas pieļaujamas pārtikas produktos.

Nodalīt epiedevas - tas nav dabiski… Turklāt - šis jautājums netiek kontrolēts. Proti - kontrolējošā institūcija par to sāks interesēties vien tad, kad radīsies kārtējais skandāls. Tad lidos galvas, būs upuri…

Lietuvieši jau ir izgājuši šo posmu, viņiem jau bijušas tiesas… Tādēļ Lietuvas lauksaimniecības ministrija izstrādāja pietiekami skaidrus un saprotamus noteikumus, kuri šos jautājumus regulē. Mēs vērsāmies mūsu ministrijā, rādījām lietuviešu pieredzi, bet mums teica, ka viņus tas neinteresē. Jo - viņus viss apmierina.

- Bet tas nozīmē, ka vara ir apgādājusi sevi ar iespēju, kad vien iegribas, paķert jūs pie vienas vietas. Vai ir vēl kādi līdzīgi «momenti»?

- Ir vēl MK noteikumi nr. 461. Proti - tā saucamā zaļā karotīte. To sauc par nacionālās kvalitātes shēmu, taču - mēs pētījām šo lietu. Ar kvalitāti tai nav nekāda sakara. Praktiska labuma tai nav. Patērētājam šajā stāstā nav vērtības. To izdomājuši ierēdņi ierēdņiem. «Karotīte» - tas ir kārtējais aizplīvurotais reveranss zemnieku priekšā.

Jo vairāk - ja sāksim koncentrēties uz pārtikas nacionālās kvalitātes shēmu tādā līmenī, kādā tā ir patlaban, tad varam zaudēt konkurētspēju arī savā, mājas tirgū. Mūsu shēmai trūkst globāla redzējuma un starptautiskas nozīmes, starptautiskas atpazīstamības. Var teikt, ka - tā vietā, lai attīstītu Eiropas līmenī konkurētspējīgus uzņēmumus, ar dažādiem viltīgiem gājieniem tiek radīta nekonkurences vide.

- Jūs runājat par konkurētspēju. Kādā kvalitātē tā te mums pastāv? Vai esat piedzīvojuši rupjus «uzbraucienus», piedāvājumus pārpirkt firmu…

- Tas viss ir bijis. Gaļas pārstrādes nozarē konkurence ir skarba. Īpaši pēc Krievijas embargo. Forevers stratēģija konkurences cīņā - sniegt optimālu cenas un kvalitātes attiecību. Tālab uzņēmums samazina izdevumus, samazina starpnieku skaitu un attīsta savu tirdzniecības tīklu, kas ļauj pārdot produkciju par zemākām cenām.

- Kāds jūsu konkurencē ir nelegālo ražotāju īpatsvars?

- Mēs esam rosinājuši šo nelegālās tirdzniecības problēmu izskatīt. Nekādas reakcijas ne no Latvijas pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF), ne no ministrijas puses nav bijis. Taču - būtu jāatmet pieļāvumi, ka pārtikas ražošanā var pastāvēt kāds īpaši saudzējams segments. It nekādas atkāpes saistībā ar pārtikas kvalitāti un drošību nav pieļaujamas!

Taču izrādās, ka cilvēkiem tiek dotas atļaujas un viņi nezin kur ražo produkciju, kuru antisanitāros apstākļos bez kases aparātiem pārdod. Būtībā tā ir pagrīdes tirdzniecība, kura savā ziņā tiek oficiāli atbalstīta. Pirmkārt - pastāv saindēšanās riski. Un tie kaut kādā veidā var skart mūs visus, visu nozari. Es uzskatu, ka Latvijā nav pietiekama kontroles mehānisma, lai pārliecinātos, vai apritē ir tikai sertificēti un uzticami ražotāji, kuri darbojas saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Diemžēl nepilnīga ir arī produkcijas realizācijas uzraudzība.

Otrkārt - lielais šādu darboņu daudzums noēd kādu daļu no mūsu tirgus.

- Kāpēc nolēmāt izstāties no Latvijas pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF)?

- Neviena mūsu iniciatīva neguva tur it nekādu atsaucību. Mēs gribējām ar LPUF starpniecību risināt nozares un uzņēmējdarbības vides attīstības jautājumus. Piemēram - patērētāju aizsardzība, pastāvošo regulējumu pilnīgošana, kontroles mehānismi, veselīga konkurence u.c. Tās taču nav savtīgas viena komersanta intereses, tā ir aktualitāte, kura saistīta ar visas ekonomikas un visas sabiedrības interesēm.

Taču faktiski pastāvēja tikai atrakstīšanās. Proti - ir asociācija, kurai mēs maksājam naudu, kurai jārīkojas mūsu interesēs, bet kura absolūti ignorē ikvienu mūsu pieprasījumu. Dabiski, LPUF bezdarbība rosina jautāt - kādēļ mums turpināt sponsorēt organizāciju, kuras uzturēšanai nepilnu divu gadu laikā esam samaksājuši 9000 eiro?

- Kāpēc jūs tik maz eksportējat?

- Šobrīd mēs neredzam iespējas pārdot ārpus Latvijas. Krievijas tirgus ir slēgts, vecās Eiropas valstis - pašpietiekamas. Ķīna? Ko mēs lielās līnijās spējam piedāvāt Ķīnai? Neko! Mēs ieguldām līdzekļus mūsu uzņēmuma attīstībā šeit, Latvijā. Lai noturētos virs ūdens, mums ir nemitīgi jāaug.

- Bet vai jūs apmierina, teiksim, nodokļu sistēma? Vai tā veicina jūsu biznesu?

- Es turos pie uzskata, ka vispār nav nekādas nozīmes, cik maksāt nodokļos. Ir divi pamatjautājumi - cik atliek pēc tam, kad tu esi nomaksājis nodokļus, un - ko tu saņem par saviem nodokļiem. Viss. Cik maksāt - tam nav nozīmes. Svarīgi, kas paliek cilvēkam.

- Londonas birža atzina Forevers par vienu no visstraujāk augošajiem Eiropas uzņēmumiem. Otro gadu pēc kārtas Forevers tiek iekļauts Londonas fondu biržas gadagrāmatā 1000 uzņēmumi, kas iedvesmo Eiropu. Bet - vai jūs saņemat līdzekļus no Eiropas fondiem?

- Šis mums ir ļoti svarīgs jautājums. Martā pabeigsim celtniecības projektu, kurā jau esam ieguldījuši vairāk nekā miljonu. Tikai projektēšanā. Projektēja Austrijas kompānija ATP, kura specializējas pārtikas ražotņu projektēšanā. Latvijā šāda pārtikas uzņēmumu projektēšanas prakse nav pietiekama. Protams, Austrijā tas maksāja krietni dārgāk, nekā būtu maksājis šeit. Mēs jau sākām gatavoties šī projekta realizācijai un atklājām, ka Eiropas naudas aktīva izmantošana valsts un pašvaldību celtniecības projektos sadārdzinājusi celtniecības izmaksas par 35-50%. Tātad - mūsu projekts pēkšņi kļuva dārgāks par 35-50%.

Pirmkārt, vērtējot projektus, kurus īsteno valsts un pašvaldības institūcijas, redzams, ka vairumā gadījumu tās ir sabiedriskas nozīmes ēkas, no kurām ilgtermiņa perspektīvā valsts ekonomika atdevi, visticamāk, negūs. Būs tikai izdevumi šo objektu uzturēšanai. Otrkārt, valsts institūcijām pienāktos būt daudz motivētākām, lai ES nauda nonāktu pie ražotājiem, kuri ilgtermiņa perspektīvā vairos valsts budžeta ienākumus gan ar nodokļu nomaksu, gan darbinieku skaitu u.tml.

Šis projekts ir mūsu stratēģiski pārdomāts lēmums, ar kuru Forevers grib nostiprināt savas pozīcijas tirgū un nodrošināt Latvijā ražoto gaļas produktu dominēšanu. Patlaban mūsu ražošanas platība ir 8250 kvadrātmetru, bet jaunajā ražotnē tā sasniegs 14 000 kvadrātmetru. Tas ļaus mums palielināt ražošanas apjomu par 50%. Ja uzņēmēji neieguldīs līdzekļus attīstībā un nepiesaistīs jaunus investorus, mēs Latvijā varam nonākt strupceļā, kurš nesola tālāku izaugsmi un iedzīvotāju labklājības pieaugumu.

- Bet - kā tad ar to Eiropas naudu? Jūs to saņemat vai ne?

- Eiropas fondus mēs šobrīd saņemt nevaram. Vairāku iemeslu dēļ. Agrāk mēs tos apguvām lielā skaitā. Noteikumi bija lieliski, vienkārši, saprotami. Viennozīmīgi - ja tu tos pildi, viss ir kārtībā. Šobrīd tie ir politizēti. Kā skaidro ministrija: jautājums nav ekonomisks, tas ir politisks… Un mēs konstatējām vairākus riskus, kā arī nepamatotus ierobežojumus, kuri ilgtermiņa projektu ietvaros traucē privātajam sektoram apgūt Eiropas fondu naudu.

Piemēram, lai saņemtu Eiropas fondu naudu, mums jāpalielina vietējo izejvielu izmantošanas apjoms. Bet mēs šobrīd esam spiesti samazināt vietējo izejvielu apjomu. Jo - tas ir deficīts. Augošs deficīts. Tas - pirmkārt.

Otrkārt - šodien kārtējo reizi top aktuāls kvalitātes standartizācijas jautājums. Latvijas izejvielas nav kalibrētas. Dažādās fermās tās ir dažādas. Ražošanai tas nav pieņemami. Tas ietekmē kvalitāti, tas ietekmē ekonomiku. Proti - mēs gribam stabilizēt kvalitāti, nodrošināt kvalitāti. Taču - ar Latvijas piegādēm mēs to nespējam. Jo, lai standartizētu mūsu ražoto produkciju, mums ir jāstandartizē piegādes. Mums visvienkāršāk būtu - atteikties no Latvijas cūkgaļas un pārslēgties vai nu uz Vācija,s vai Beļģijas gaļu. Tad mums būtu produkts ar stabilu kvalitāti. Tādēļ - gan tehnoloģijas, gan kvalitātes aspektā - mēs šodien esam spiesti samazināt Latvijas izejvielu iepirkumu.

Turklāt - uzņēmums vēlētos no vietējiem piegādātājiem sagaidīt citu piegādājamās produkcijas kvalitāti un augstāku darba produktivitāti. Mēs esam ieinteresēti sadarbībā ar vietējiem ražotājiem, mums ar viņiem vienkāršāk sastrādāties nekā, piemēram, ar beļģu piegādātājiem. Bet šodien diemžēl vietējās cūkgaļas mums ir tikai 20%. Ideāli būtu - 100%. Taču, lai tā būtu, vietējiem ražotājiem jātop konkurētspējīgākiem samērā ar saviem Rietumu kolēģiem. Tas - pirmkārt.

Otrkārt - vietējo izejvielu vienkārši nepietiek.

Kas sanāk? Gaļas nozare darbojas ar nepietiekamu izejvielu bāzi, kura ne kvalitātes, ne apjomu ziņā nespēj nodrošināt pārstrādes uzņēmumus. Taču - šīs izejvielas tiek pārdotas par cenām, kas neatbilst situācijai Eiropas tirgū kopumā. Gaļas nozare ir spiesta eksportēt izejvielas. Nevis gala produktu. Tostarp vietējais ražotājs nespēj izmantot vietējās izejvielas un iepērk tās Rietumos, bet pārtikas gala produktu Latvija iepērk Igaunijā vai Lietuvā. Tā ir reāla situācija. Proti - gaļas pārstrādei tiek nodarīts kaitējums no abām pusēm. Bet - neviens par to nerunā. Kāpēc - nezinu.

- Es tomēr nesaprotu, kā tas, ko jūs tagad sakāt, saistīts ar Eiropas fondu pieejamību? Vai tad jūs radījāt šo situāciju? Vai tad jūs panācāt, ka ar vietējām izejvielām ne to apjoma, ne kvalitātes ziņā nav iespējams nodrošināt vietējos pārstrādātājus? Es te, ne pārāk vispārinot, saskatu risku, precīzāk - kārtējo recidīvu, kurš var nolikt zem sitiena uzņēmumu ar nacionālo kapitālu. Ir bijuši gadījumi - Krājbanka, airBaltic, cukura rūpniecība… Kāda velna pēc vara liek biznesam bezjēdzīgus, neizdevīgus, nepārvaramus šķēršļus?

- Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Taču es varu pieņemt, ka ministrijai zemnieki ir svarīgāki nekā pārstrāde. Mēs, pirms pārslēgties uz vācu, beļģu cūkgaļu, tikāmies ar mūsu fermeriem, mēģinājām vienoties, lai viņi audzē mums nepieciešamo kvantumu atbilstoši tirgus cenām un mums vajadzīgajā kvalitātē. Viņi teica, ka tas viņus galīgi neinteresē. Latvijas tirgū ir deficīts. Un šī deficīta dēļ viņi var pārdot savu preci par būtiski augstāku cenu, nekā tā ir reālajā tirgū. Vietējiem fermeriem ir iespēja pārdot savu produkciju par krietni augstāku cenu nekā tā, kas pastāv reālos Eiropas tirgos. Mēs viņus neinteresējam.

Otrs - ja uzņēmums atrodas pilsētā, tam ir citi nosacījumi. Tas Eiropas fondus saņemt nevar. Neviens nespēj paskaidrot - kāpēc?

- Es no visai daudziem lauksaimniekiem, vairāk vai mazāk - lielražotājiem, esmu dzirdējis, ka viņiem ir problēmas ar kadriem. Viņi bažījas par to, ka viņu nozarei sagatavoto kadru paaudžu nomaiņa var izrādīties neapmierinoša. Kā jums?

- Jā - arī mēs ar to ne tik vien kā vienkārši saskaramies. Profesionāli apmācītie mums ir tikai no padomju laikiem. Mums ir darbinieku kategorija, kuriem mācību iestāžu Latvijā vairs vienkārši nav. Nav skolu, kuras gatavotu noteikta profila speciālistus. To vienkārši nav. Tāpēc arī saku - vai nu tie ir padomju laika speciālisti 47-50 gadu vecumā, vai arī jaunieši, kurus esam apmācījuši paši.