Ašeradens: Latvijas iedzīvotāji par OIK vairs nevar maksāt
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Saruna ar Ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu par iespējamām tiesvedībām saistībā ar atļauju anulēšanu vairākiem uzņēmumiem, kuri ražo elektroenerģiju OIK sistēmas ietvaros. Ministrs atzīst, ka OIK sistēmas ieviešana bija fundamentāla makroekonomiska kļūda, kuru diemžēl ir grūti labot, ja ievērojam tiesiskās paļāvības principus. Vienlaikus viņš neizslēdz kriminālprocesus pret šīs sistēmas izstrādātājiem.

- Ekonomikas ministrija OIK iepirkuma ietvaros ir anulējusi vairākas atļaujas, kas ļaus novērst iespējamo OIK izmaksu pieaugumu turpmākajos desmit gados par vairāk nekā 300 miljoniem eiro. Tajā pašā laikā ar uzņēmēju Māri Martinsonu saistītā uzņēmuma Rīgas enerģija advokāti stāsta, ka ministrijas lēmumu pamatojumi ir rakstīti juridiski neprofesionāli un tiesā tos būs iespējams viegli apstrīdēt. Ja viņiem tas izdosies, valstij būs jāmaksā miljoniem eiro soda naudās. Kas šos lēmumus izstrādāja?

- Ministrijā ir juristi, kas tos sagatavoja. Tas ir ministrijas lēmums.

- Naudas summas, kas tiek pieminētas saistībā ar šo lēmumu pieņemšanu un atļauju anulēšanu, ir milzīgas. Mēs runājam par simtiem miljonu eiro. Elektroenerģijas patērētājiem tie ir ietaupītie līdzekļi, savukārt ražotājiem negūtie ienākumi. Ja viņiem izdosies pierādīt, ka Ekonomikas ministrijas lēmumi ir juridiski nekorekti un viņiem izdosies tos apstrīdēt tiesā, tad soda naudās valsts būs spiesta samaksāt, iespējams, vēl lielākas summas. Kāpēc lēmumu pamatojuma izstrādei netika piesaistītas spēcīgas starptautiski atzītas juridiskas firmas? Vai ministrijas juridiskā kapacitāte ir pietiekama?

- Domāju, ka tā tāda ir. Skaidrs, ka būs tiesvedības. Tajā brīdī, kad piešķir kaut ko labu, visi ir stāvā sajūsmā, bet tajā brīdī, kad mēģinām ko ierobežot, visi spurojas pretī. Gribu tomēr uzsvērt, ka pirmais solis bija tāds, ka mēs saskaņojām šo OIK sistēmā ielikto valsts atbalstu ar Eiropas Komisiju, kuras stingra norāde bija - mums jāveido tā sauktais pārkompensācijas mehānisms. Respektīvi, tiem uzņēmējiem, kas ir saņēmuši par daudz ienākumu, turpmāk būtu jāsaņem mazāk, jo kapitāla atdeves norma ir noteikta deviņu procentu apmērā visā projektu darbības perioda laikā. Daļai uzņēmēju mēs ienākumu apmērus jau samazinājām un ietaupījām trīs miljonus eiro. Lietas būtība ir diezgan vienkārša. Uzņēmējiem izsniegtās atļaujas bija jāizmanto līdz noteiktam laikam. Ja tas netika izdarīts… Punkts. Viss. Atļauja ir anulēta. Ministrija ir sagatavojusies arī tiesvedībām, un domāju, ka nepieciešamības gadījumā tās pozīciju varētu pārstāvēt arī plašāki juridiski spēki. Savukārt šajā brīdī ministrijai pašai bija jātiek skaidrībā.

- Ņemot vērā iespaidīgās summas, tomēr nav skaidrs, kāpēc plašāki juridiski spēki netika piesaistīti uzreiz. Slēdzot līgumu ar kādu pieredzējušu un spēcīgu juridisku firmu, tur varētu iekļaut punktus, kas paredz vismaz daļēji sadalīt finansiālo atbildību. Tagad jūs esat uzņēmies politisku atbildību, taču jau rudenī ir Saeimas vēlēšanas un ekonomikas ministrs pēc tam varat arī vairs nebūt. Kas tad uzņemsies atbildību par miljonus eiro lielajiem zaudējumiem, ko valstij var nest tiesvedība?

- Jebkurai ministrijai ir pietiekami jaudīga juristu komanda, kas strādā ar šiem jautājumiem, un ministrija var tikt galā ar saviem spēkiem. Mums Juridiskajā departamentā ir deviņi cilvēki, kuru uzdevums ir pārstāvēt valsts pozīciju. Katrai lietai ir arī vismaz četru acu princips. Tā kā tie nebija vienpersoniski sagatavoti dokumenti.

- Jūs pieminējāt Eiropas Komisiju, ar kuru saskaņoti lēmumi par OIK, kas tiek kvalificēts kā valsts atbalsts. Deputāts Ivars Zariņš preses konferencē norādīja, ka šāda saskaņojuma sākotnēji nebija un tāpēc šo tiesiskās paļāvības principu nevar minēt kā argumentu tam, ka pret OIK sistēmu neko nevarot darīt.

- Tā ir juridiska ekvilibristika. Stājoties pie saviem amata pienākumiem, man bija skaidrs, ka OIK sistēma ir klasificējama kā valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem un par to nevar būt nekādu šaubu. Protams, bija pārsteigums, ka iepriekšējās valdības to nebija saskaņojušas ar ES. Saskaņošana uzreiz tika noteikta par vienu no ministrijas prioritātēm. Saskaņojumu mēs panācām. Tika atzīts, ka valsts atbalsts bijis likumīgs, un tika ieviests arī pārkompensācijas modelis, kas noteica, ka projektu peļņa to darbības laikā nevar pārsniegt 9% no pašu ieguldītā kapitāla. Visiem, kas ir pelnījuši, valsts uzlika par pienākumu izlīdzināt peļņas masu uz to laiku, kamēr atļauja ir izsniegta. Pašlaik pārrēķinu esam veikuši vairāk nekā 200 elektroenerģijas ražošanas stacijām, panākot aptuveni trīs miljonu eiro samazinājumu, un turpinām to darīt. Uzņēmēji, protams, nav priecīgi. Saistībā ar šo jautājumu ir ierosinātas 16 tiesvedības, tomēr mēs rīkojamies stingrā saskaņā ar ES vadlīnijām. Jāatgādina, ka Latvijas valsts ir izsniegusi vairāk nekā 1000 atļauju, no kurām 400 ir realizētas. Tas, ka Latvijas valstij saskaņā ar ES normām šis valsts atbalsts bija jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju un tas netika izdarīts uzreiz - tā ir taisnība. Tomēr tagad viss ir saskaņots, un saskaņojums nosaka, ka valsts atbalsts visā tā sniegšanas laikā ir bijis likumīgs.

- Vai nebūtu nepieciešams nopietns politisks izvērtējums tai situācijai, kurā saistībā ar OIK ieviešanu esam nokļuvuši. Valsts atbalsts elektroenerģijas ražotājiem pienāksies vēl ilgi, un līdz 2037. gadam tam tiks iztērēti vairāki miljardi eiro.

- Es OIK ieviešanu vērtēju kā fundamentālu makroekonomisku kļūdu. Par to nav šaubu, tomēr mēs neesam unikāla valsts. Nav tā, ka esam vienīgie Eiropā, kas būtu sajukuši prātā. Ir daudzas citas valstis, kuras tāpat ir izvirzījušas mērķi attīstīt zaļās enerģijas ražošanu, tomēr darījušas to daudz efektīvāk. Ir dažādi izsoļu un iepirkšanas mehānismi, kas sniedz iespēju iegādāties šo enerģiju lētāk. Latvijas problēma ir tā, ka 2006.-2009. gadā Ministru kabineta noteikumi pieļāva to, ka atļaujas tiek izsniegtas neierobežotā skaitā, un nākamās valdības vien ir mēģinājušas to pūķi savaldīt. Jau 2012. gadā OIK subsīdijas sasniedza aptuveni 200 miljonu, un ir skaidrs, ka tik milzīgas summas iedzīvotāji vairs nevar maksāt. Ir divas lietas, kas mums ir jāizdara. Pirmkārt. Ministrija ir rezervējusi naudu un izsludinājusi iepirkumu pētījumam, kurā tiktu izvērtēta šī sistēma un sniegtas rekomendācijas, ko darīt tālāk. Otrkārt. Ir skaidrs, ka OIK sistēma ir morāli bankrotējusi un iedzīvotāji nav gatavi to akceptēt. Šā iemesla dēļ es aicinātu premjeru un politiķus izveidot augsta līmeņa darba grupu, kura gan izvērtētu vēsturi, kā esam līdz OIK sistēmai nonākuši, gan mēģinātu atrast izeju, kā no situācijas izkļūt. Sabiedrība no mums gaida aktīvu rīcību, un pašlaik valdības līmenī būtu jāsēžas pie sarunu galda un jādomā, ko darīt tālāk.

- Vai situācijas risinājums būtu rodams ekspertu vai politikas veidotāju līmenī? Politiskā līmenī pēdējā laikā viss parasti pārvēršas par pļāpāšanu un beidzas ar čiku.

- Gan ekspertu, gan politiskajā līmenī. Vispirms jānoskaidro, vai ierēdņi nav pārkāpuši likumu? Esam uzsākuši ierēdņu juridiskās darbības izvērtējumu. To darīs trešās puses auditori un juristi. Ja kāds būs pārkāpis likumu, tad viņam būs jāatbild. Tad ir jānovērš visu veidu pārkāpumi un mahinācijas OIK sistēmā. Ir bijušas arī rupjas krāpšanās, piemēram, Rīgas enerģijas gadījumā. Šīs lietas tagad ir atdotas izmeklēšanā Valsts policijā, un, cik man zināms, procesi iet uz priekšu. Es aicinātu arī citus cilvēkus, ja ir skaidri zināms, ka ir bijuši pārkāpumi, vērsties policijā un prokuratūrā, par to ziņojot. Uz priekšu! Otrkārt, būtu nepieciešams starptautisko ekspertu izvērtējums par to, kurā brīdī Latvija rupji kļūdījās, un ieteikumi par to, ko tagad darīt tālāk. Pašlaik ir divas acīm redzamas lietas. Pirmais - zaļos kilovatus mēs nopērkam par daudz dārgāku cenu. Otrais - sistēma ir faktiski neierobežota, kas ir novedis pie tās konkurētnespējas. Cilvēkiem, kas to ir izveidojuši, būtu par to jāatbild.

- Vai tas nozīmē, ka ir iespējami kriminālprocesi pret šo lēmumu pieņēmējiem?

- Ja mēs konstatēsim, ka tiem ir pamats, tad mēs šīs lietas nodosim policijai. Nepieciešams arī juridisks audits. Ministrijā ir daudz dokumentu, kas tiek dažādi vērtēti.

- Kādas ir jūsu attiecības ar Martinsonu? Cik bieži tiekaties?

- Man nav bijusi izdevība viņu satikt. Pazīstu tikai tik daudz, cik esmu redzējis televizorā. Kopš esmu politikā un uzņēmējdarbībā, man nav bijis izdevības ar viņu tikties.

- Vai jūs nebaida, ka pirms vēlēšanām šajā Rimšēviča - Martinsona, Sprūda lietā neuzpeldēs dažādi politiski jūtīgi kompromati? Jautāju jums kā Vienotības priekšsēdētājam.

- Pašlaik ir neparasti daudz lietu, kas sabiedrībai liek viļņoties, un vēlēšanu rezultātus prognozēt kļūst arvien grūtāk. Latvija nonāk arvien labilākā stāvoklī. Mums ir nerezidentu banku lieta. Latvijas Bankas lieta, tā pati OIK lieta. Skolu lieta, ar kuru, es ceru, mēs vieglāk tiksim cauri, taču lielo jautājumu ir ļoti daudz. Tas, ko vēl varu teikt. Man bija iespēja būt kopā ar Latvijas Valsts prezidentu tad, kad viņš tikās ar Dienvidkorejas prezidentu, un atsauksmes bija tiešām brīnišķīgas. Bija sarunas par iespējamu Dienvidkorejas sadarbību ar mūsu valsti, un visiem patika mūsu garais, slaidais prezidents. Otrajā dienā sākās, es negribu teikt, elle, bet ļoti sarežģīta situācija, kad parādījās ziņa, ka caur ABLV banku ir gājis finansējums Ziemeļkorejas atomprogrammai, mēs nonācām neapskaužamā situācijā.

- Ja būtu Saeimā, vai jūs būtu atbalstījis Rimšēviča demisijas pieprasījumu?

- Nešaubīgi. Jo Latvija ātrāk skaidri pozicionēs jautājumus, kas saistīti ar naudas atmazgāšanu un nerezidentu apkalpošanu, jo labāk. Tas ir svarīgi tautsaimniecības izaugsmei. Nerezidentu banku pienesums ekonomikai ir mazs - labi ja viens procents no IKP. Tajā pašā laikā reputācijas risks ir tik milzīgs, ka tas var ietekmēt visu tautsaimniecības sistēmu kopumā. Tāpēc es iestājos par to, ka mums jāpieņem ļoti skaidri lēmumi gan attiecībā uz LB prezidentu, gan arī uz nerezidentu kompāniju apkalpošanu Latvijas komercbankās.

- Par Latviju kā vietu, kur notiek naudas atmazgāšana, runā jau sen. Kāpēc šo problēmu politiskā elite, pie kuras jūs jau ilgu laiku piederat, saskata tikai tagad? Kāpēc nereaģējāt agrāk?

- Varbūt tas vienu brīdi bija Latvijas sapnis, ka, apkalpojot šādas kompānijas, mēs spēsim gūt lielu labumu, kļūstot par mazo Šveici vai Luksemburgu, tomēr, stājoties OECD, no šī sapņa bija jāatsakās. Tā bija viena no nostādnēm, ka Latvijai būtiski jāsamazina nerezidentu noguldījumu un čaulas kompāniju klātbūtne. Vismaz tik tālu, lai tie nepārsniegtu 50 procentu. Sākotnēji nerezidentu noguldījumu bija vairāk un tie sasniedza pat aptuveni 60 procentu, tomēr ar katru gadu tos ir izdevies samazināt.

- Jūs esat ne vien ekonomikas ministrs, bet arī Vienotības vadītājs? Kādi ir Vienotības plāni attiecībā uz nākamajām Saeimas vēlēšanām?

- Partiju politiskā fragmentācija ir liela un tā īsti nav pieņemama ne mums, ne vēlētājiem. Tas, ko esam darījuši mēs - esam aicinājuši demokrātiskās centra partijas uz šīm vēlēšanām apvienoties.

- Kuras?

- Mēs uzrunājām JKP un saņēmām pieklājīgu atteikumu un skaidrojumu, ka viņi vēlēšanās kā opozīcijas partija startēs paši, tomēr mēs neizslēdzam iespēju nākotnē sadarboties. Diezgan negaidīti ir pavērsieni saistībā ar partiju Kustība PAR. Līdz šim mums ir bijusi aktīva atvērto durvju politika. Esam aicinājuši viņus darboties kopā. Tomēr viņi ir pieņēmuši lēmumu, ka vēlēšanās startēs atsevišķi. Es domāju, ka sadarbība būtu bijusi efektīvāka. Pēdējais. Es esmu ļoti priecīgs par to, ka mums ir stabili reģionālie partneri, un šeit es, protams, minēšu Kuldīgas partiju un Tukuma partiju. Tāpat es ļoti augstu novērtēju valmieriešu lēmumu. Tā ir pilsēta, kurā es redzu spožu ekonomisko izaugsmi. Tā ir dinamiska pilsēta, un arī partija ļoti dinamiska. Mēs turpinām sarunas arī ar Latgales partiju, un pagaidām tie signāli ir diezgan pozitīvi, tāpēc es ceru, ka tuvākajā laikā arī viņi pieņems lēmumu par sadarbību ar Vienotību. Mēs aicināsim savā sarakstā arī cilvēkus no sabiedrības. Tie varētu būt cilvēki ar savu viedokli, kuri vēlas iesaistīties politikā.

- Ko nozīmē cilvēki no sabiedrības?

- Kādreiz bija tāda kustība kā lietussargi, un tad lietussargi pievienojās Vienotībai un kļuva par daļu no tās. Mums varētu pievienoties cilvēki, kas pārstāv noteiktas sabiedriskas organizācijas, taču nav politikā. Viņi varētu deleģēt kādu cilvēku pārstāvniecībai Saeimā.

- Kādu jūs vēlētos redzēt optimālo vai vēlamo nākotnes koalīciju, ja tādu nāksies veidot?

- Ņemot vērā Latvijas politiskās realitātes, mēs nemitīgi analizējam datus, kas mainās gan uz priekšu un atpakaļ. Es gribētu teikt, ka labākais risinājums Latvijas nākotnes virzībai… Man grūti iedomāties citu labāku modeli. Citu koalīcijas modeli. Vadoties pēc reitingiem, ko mēs redzam, es neredzu citu. Latvijas nākotnei es joprojām redzu divus milzīgus riskus. Pirmais, mēs varam izdarīt strauju pagriezienu un doties Krievijas virzienā, nonākot postpadomju telpā, kas joprojām eksistē. Tāpēc mani biedē latvisko partiju kašķi un strīdēšanās. Otrs risks, kas ir mazāk biedējošs nekā pirmais, ir apstāties attīstībā. Gribu atgādināt, ka ES Latvija parasti ir tajā valstu grupā, kurā ir Bulgārija un Rumānija, nevis vadošās valstis.

- Vai jūs būsiet Vienotības kandidāts Ministru prezidenta amatam?

- Partija vēl par to nav lēmusi.

- Vai situācija, kad partijas līderis ir viens cilvēks, savukārt premjerministra kandidāts kāds pavisam cits, nav pretrunīga un dažreiz pat traucējoša.

- Manuprāt, ir diezgan loģiski, ka partija par valdības vadītāju izvirza savu vadītāju. Tā ir pieņemts Rietumeiropas politiskajā vidē. Jāatgādina gan arī tas, ka Vienotība ir apvienība, kurai ir vairāki politiskie partneri, un lēmums par saraksta kandidātu Ministru prezidenta amatam būs jāpieņem kopīgi.

- Ja Vienotība un to atbalstošās partijas nolems deleģēt jūs Ministru prezidenta amatam…

- Es esmu tam gatavs.