18. maijā Rīgā notiks forums Līdere – «aktīvām, atvērtām, uz izaugsmi un attīstību vērstām sievietēm». Neatkarīgā pirms foruma sarunājās tieši ar šādām – stiprām, gudrām, uzņēmīgām sievietēm par veiksmīgas karjeras un neizdegšanas formulu, sieviešu plusiem darba tirgū un vadošos amatos. Uz sarunu aicinājām foruma rīkotāju, biznesa tehnoloģiju platformas BiSMART vadītāju, Big Media izpilddirektori Solvitu Kabakovu, kouču, psihoterapeiti, International Coaching Federation Latvijas nodaļas prezidenti Katrīnu Ošleju un Ingu Zemdegu-Grāpi, kura pēc daudziem veiksmīgas karjeras gadiem vadošos amatos Henkel, Aldarī, Euroaptiekā uzdrošinājusies spert platu soli šūšanas biznesā un vada vienu no lielākajām šūšanas fabrikām Latvijā SIA Nemo.
Neatkarīgā: - Ar kādu mērķi tapa forums Līdere, un kāpēc, jūsuprāt, par to ir tik liela interese?
Solvita Kabakova: - Primāri tāpēc, ka tajā ir ļoti kvalitatīvs un dažāds saturs. Līdz šim pasākumos, kursos, semināros sievietēm ir bijusi ļoti konkrēta tēma, piemēram, sieviete biznesā, bet te fokuss ir stipri plašāks. No intereses un ažiotāžas ap šo forumu esmu sapratusi, ka Latvijas aktīvā un uz izaugsmi vērstā sieviete ir izslāpusi pēc kvalitatīvi daudzveidīga satura un iespējas būt starp līdzīgām, veltīt sev laiku, paklausīties, pārdomāt, izvērtēt savus lēmumus un gūt iedvesmu, motivāciju iet tālāk.
- Lai arī pasākumu translēsiet internetā, neraugoties uz dalības maksu, ir liels pieprasījums būt klāt, sajust vidi.
S.K.: - Jā! Jau aprīļa sākumā beidzās biļetes, visas vietas bija aizņemtas, arī gaidīšanas sarakstu ar 180 sievietēm slēdzām maija sākumā. Kad pārējām rakstīju, ka diemžēl vietu nebūs, bet būs bezmaksas tiešraide, bieži saņēmu atbildi, ka tas jau nav tas!
Viena no ļoti būtiskām lietām ir tā, ka tur būs tikai sievietes, jo tomēr, kad telpā ir tikai sievietes, atmosfēra, sajūtas ir citas nekā tad, ja tur ir kaut vai viens vīrieties.
- Vīriešu pieteikumus neakceptējat?
S.K.: - Nē! Ir pieteikušies pāris vīrieši, kuriem zvanīju, teicu, ka nenorādījāt tās sievietes vārdu, kam dāvināt ielūgumu. Neviens vīrietis netiks ielaists! Arī lektoru vidū nav vīriešu. Tas ir sievietēm par sievietēm, kā izmantot sievišķību vai, piemēram, par to, cik daudz vai maz nosaka hormoni vai tamlīdzīgas lietas - šādas diskusijas labāk raisās tikai sieviešu sabiedrībā.
Nav tik svarīgi, kas tu šobrīd esi vai ko esi sasniegusi, svarīgāk ir, cik atvērta, aktīva un uz izaugsmi vērsta tu esi un cik ļoti gribi tur būt. Auditorijā ir bērnudārzu audzinātājas, lielu uzņēmumu vadītājas, juristes, politiķes, mākslinieces...
- Cik, jūsuprāt, viegli vai grūti Latvijā sievietei veidot karjeru?
I.Z.G.: - Tas ir ļoti dažādi, atkarībā no tā, kādā biznesā, kādā jomā. Esmu bijusi Euroaptieka valdes priekšsēdētāja - tas bija relatīvi viegli.
- Viegli?
I.Z.G.: - Relatīvi. Protams, katrai maizei ir sava garoza. Tagad esmu uzņēmēja, kura nodarbina 250 darbinieku, tas ir nežēlīgi grūti.
- Bet, kad 2014. gadā pametāt šo augsto amatu Euroaptiekā, bildāt, ka pēc 25 gadu algota darba jūtaties nogurusi. Privātais bizness, turklāt šāds, kur jāveltī daudz pūļu, lai tas būtu iespējams, nogurdina mazāk?
I.Z.G.: - Tobrīd es vēl nezināju, ka citur var būt vēl grūtāk. Bet Euroaptiekā biju sevi izsmēlusi, vairs nebija enerģijas un dedzības, kura man kā personībai ir vajadzīga! Nezinu, vai, piemēram, Henkel, viņi būtu pieļāvuši, ka cilvēks nogurst, jo profesionāla personāldaļa rūpējas par to, lai cilvēkā atkal iededzinātu vajadzīgo uguntiņu. Bet nogurums man radās vairāk no tā, ka tika apslāpēta iniciatīva. Privātais bizness ir ar milzīgu atbildību, simtreiz lielāku nekā algotā darbā. Ja vēl esi atbildīgs par daudziem cilvēkiem un trāpījis grūtā biznesā, atbildība ir vēl lielāka. Man ne prātā nenāca, ka šajā biznesā būs vēl grūtāk nekā farmācijā. Dabūju mācību nekad neteikt, ka esi šausmīgi pārstrādājusies, jo nākamais solis var būt vēl grūtāks.
- Nevarējāt iedomāties, ka šūšanas, tekstila bizness nebūs grūts, kur tomēr vajadzīgas darba rokas, kur grūti konkurēt ar zemām cenām, kādas varbūt var maksāt Ķīnā? Turklāt pārņēmāt ar zaudējumiem strādājošu apģērbu šūšanas firmu Latgalē, Krāslavā!
I.Z.G.: - Ķīnā algas jau ir tādas pašas kā mums. Tagad šuj Malaizija, Taizeme. Latvijā mums nav ko darīt, visu eksportējam. Mūsu ārvalstu klientiem ir dziļi vienalga, vai pirkt no Latvijas vai Lietuvas, Rumānijas, Bulgārijas, galvenais - zemākā cena un labākā kvalitāte. Un ir jābūt tiešām profesionālam vismaz Eiropas, ja ne pasaules līmenī. Te nav runa par trīs blūžu uzšūšanu un pārdošanu, kā dara daudzi. No vairāk nekā 2000 Latvijā esošo tekstila uzņēmumu tikai apmēram 200 gadījumos varam runāt par biznesu. Pārējos nodarbināts viens, divi cilvēki.
Apgrozījumu esam audzējuši par 70%, trīs gados tas nav maz. Esam gan cēluši cenas, gan ieguvuši jaunus klientus, tajā pašā laikā minimālās algas pēdējo gadu laikā augušas par 50%. Man šā gada minimālo algu lēciens rada papildu 190 000 eiro izmaksas, kas jāpieliek pie produkcijas cenas. Konkurence ir liela - dažus pasūtītājus tādēļ jau zaudējām. Tas, ka minimālā alga augs par 50%, pirms trīs četriem gadiem man nenāca ne prātā, tāpat kā tas, ka lielajā biznesā nepastāv gada līgumi. Ir tikai vispārējs jumta līgums, kas saka: ja piegādājat vēlāk, maksāsiet soda naudu, bet mēs varbūt veiksim pasūtījumu, varbūt ne. Un no brīža, kad pasūtītājs izlemj pasūtīt Latvijā vai Lietuvā, pasūtījumam pēc diviem trim mēnešiem jābūt gatavam, bet, ja nepasūta mums, man vairs nav laika atrast citus klientus. Sezona ir garām, bet man 250 darbiniekiem jāmaksā minimālās algas. Ielidojiens uz vairākiem simtiem tūkstošu sezonā!
- Atradāt izeju no šī minimālas algas lēciena spiediena, vai tomēr kādus darbiniekus nācās atlaist?
I.Z.G.: - Pagaidām nevienu neesam atlaiduši. Ir arī sezonālās svārstības. Mēs šujam mēteļus - ziemā vasarai, vasarā šujam ziemai! Vasarā vajag dubultu kapacitāti, un tad ņemu visus darbiniekus, skraidu viņiem apkārt, vēdinu, solu visādus labumus, lai tikai viņi nāk uz darbu un neizdomā iet ogot vai sēņot. Kad rudenī pasūtījumu mazāk, varu pavērtēt kritiskāk, vai cilvēks tiešām pilda normu, kā strādā, uzvedas, tad varbūt palaižu vaļā, kurš neatbilst kritērijiem.
Iegājām biznesā 2014. gada novembrī un trāpījām Krievijas krīzē, Krievijas rublis nokritās. Mums 50% apjoma gāja uz Krieviju - pēkšņi nav darba! Darījām visu, ko varējām. Bet, piemēram, pērn un šogad ģeopolitisku iemeslu dēļ Vācija pagriezās ar seju pret Austrumeiropu, saasinoties tās attiecībām ar Turciju. Nācās intensīvi mācīties vācu valodu, jo vācieši negrib runāt angliski.
Svārstības tirgū ir milzīgas, tajā pašā laikā man stabili jānodrošina 250 cilvēkiem darbs un alga. Šis ir liels izaicinājums.
- Pakalpojumu sfērā varbūt ir vieglāk?
Katrīna Ošleja: - Man ir ļoti paveicies ar manu jomu. Personālvadība Latvijā pamatā ir sieviešu joma, un, ja te parādās kāds vīrietis, viņš tiek lolots kā liels dārgums. Dažādās nozarēs situācija ir ļoti atšķirīga. Ir izteiktas vīriešu nozares, piemēram, būvniecība, kur sievietei ir ļoti grūti pierādīt savu kompetenci, un, lai viņas izcīnītu cieņu pret sevi, savām kompetencēm, viņām jāiespringst desmitreiz vairāk nekā vīrietim. Līdzīgi informācijas tehnoloģijās. Ir industrijas, kuras apzināti maina šo kultūras ielikto pamatu, grib vairāk nodarbināt sievietes, bet jomās, kur ir vairāk emocionālais, cilvēciskais aspekts, attieksme pret klientiem, sievietes iet pa priekšu.
Latvijā ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā - sievietes ar augstāko izglītību un sievietes vadītājas. Nevaram sūdzēties par diskrimināciju. Mūsu sievietes ārkārtīgi grib mācīties, un ne velti šī konference ir tik apmeklēta, jo viņas ir izslāpušas pilnveidoties. Arī dažādos kursos, apmācībās, kuras arī es bieži vadu, sieviešu ir ap 70%. Viņām patīk tā trakā mācīšanās, pilnveidošanās, pat ja reizēm viņas tās zināšanas profesionāli neizmanto.
- Tātad sievietei karjeras veidošanai Latvijā nav objektīvu šķēršļu?
K.O.: - Domāju, ka nē.
I.Z.G.: - Nekad ar tādiem neesmu sastapusies. Man gan viens darbinieks teica, ka nespēj mani uztvert kā vadītāju. Viņam iepriekšējais vadītājs bija vīrietis, un ar mani viņš nevarot parunāt par futbolu un tamlīdzīgām lietām.
- Tad jums kā vadītājai jāmācās ne tikai vācu valoda, bet arī jāsāk sekot līdzi futbolam!
I.Z.G.: - Pēc kāda laika gan interese obligāti parunāt par futbolu pārgāja, jo bija daudzas citas lietas, par ko runāt, un viņš atzina, ka ir baigi forši kopā strādāt. Tas ir vienkārši citādi.
Bet, tiešām, nekad neesmu sastapusi kādus šķēršļus, lai gan pēc pētījumiem zinām, ka darba samaksa tomēr vīriešiem ir augstāka - tas ir kaut kas, kas ir zem galda.
- No kurienes tas nāk, un vai, jūsuprāt, laika gaitā tas var mainīties?
K.O.: - Domāju, ka arī mūsu kultūrā ir ielikta tas, ka vīrietim taču ir jāapgādā ģimene, bet sievietei jau vīrs palīdzēs!
- Lai gan ir arī ļoti daudzas vientuļās mātes, kurām bērnu tēvi nemaz tā nepalīdz, un viņām jāuzņemas rūpes ne tikai par sevi, bet arī bērniem!
K.O.: - Tieši tā! Ir stereotipi, tie ne vienmēr balstās reālos faktos. Vai priekšstats, ka drošāk ir ņemt darbā vīrieti, jo viņš neaizies dekrētā, bērna kopšanas atvaļinājumā, ja saslims bērns, sieva skatīs.
Bet parasti uzņēmīgās biznesa sievietes ir aprīkojušās ar auklītēm, vecmāmiņām, viņas ir labas organizatores ne tikai savā darbā, bet arī ģimenes dzīvē un tiešām parāda, ka viņām var uzticēties un ka viņas var strādāt ar pilnu jaudu. Viņas spēj lietas sabalansēt.
I.Z.G.: - Vadības līmeņa sievietes tiešām ļoti maz atļaujas nebūt darbā. Neesmu darbā, ja nu vienīgi pašai jābrauc vai kāds jāved uz slimnīcu, bet vienkārša angīna, saaukstēšanās neskaitās. Bez variantiem - esmu darbā! Man kā vadītājai ir pārāk liela atbildība, lai paliktu mājās, ņemtu zilo lapu - man tāda nepastāv! Bet sestdienās, svētdienās gan reti kad strādāju - tad, sakožot zobus, ja ir ekstremāla situācija. Bet esmu sastapusi daudzus vīriešus, kuri strādā sestdienā, svētdienā, un nesaprotu, vai viņi to vēlas darīt, vai viņi vienkārši nevēlas piedalīties mājas dzīvē.
- Cik stundas jūs strādājat dienā, nedēļā?
I.Z.G.: - Vidēji 12 stundas dienā. Man ir bijusi arī 80 stundu darba nedēļa, bet tas ir tad, kad ir kaut kas īpašs. Bet vidēji 60 stundas nedēļā. Pirmais gads vienmēr ir pa 12-13 stundām, un, kad ieviesta kārtība, pēc diviem gadiem jau var vairāk atbalstīties uz komandas locekļiem un nedaudz atslābt.
- Esat apmierināta ar šādu darba slodzi?
I.Z.G.: - Mierīgi!
K.O.: - Es strādāju arī brīvdienās, bet man ir ļoti specifisks un interesants darbs, es nepārtraukti pati mācos un attīstos.
- Un darbu neuztverat kā darbu.
K.O.: - Jā, bieži vien to neuztveru kā darbu. Man tas ir kā piedzīvojums, līdz ar to man nav grūti paņemt kādu grāmatu sestdien, svētdien, kura it kā ir domāta darba lietām.
- Par kuru darbu jūs tagad runājat - psihoterapiju, koučingu?
K.O.: - Abiem. Visas šīs jomas ir saistītas ar cilvēka attīstību, personību, un man tā ir ļoti aizraujoša tēma, tāpēc darbs ir daļa no manas dzīves, manis pašas, abas jomas ļoti saplūst kopā, iespējams, šīs sfēras dēļ, kas tiešām ir aizraujoša un nozīmē pastāvīgu darbu ar sevi.
I.Z.G.: - Man svarīga tā labi padarītā darba sajūta, kas rada prieku un vēlmi strādāt vēl.
- Jūs kā laimīgie arī darba stundas neskaitāt!
K.O.: - Tomēr jūtu, ka ar vecumu vairs nevaru strādāt vēlās vakara stundās kā agrāk, un labprātāk pārlieku darāmo uz agrām rīta stundām.
I.Z.G.: - Šis jau ir indikatīvi! Es esmu pasākusi celties piecos no rīta. Agrāk septiņi man jau bija agri. Bet tad ap pieciem sešiem jau esmu nogurusi un, tā kā zinu, ka tāpat neko vairs neizdarīšu, aizeju vingrot. Nomainu vidi, aktivitāti - ideāli!
S.K.: - Man tas atkarīgs no projekta, ar ko strādāju. Jo projekts ir sirdij tīkamāks, jo garākas iestiepjas darba stundas un nav nekādu problēmu strādāt agros rītos, vēlos vakaros vai brīvdienās. Bet, kad ir kaut kādas lietas, kuras tā neuzrunā, tad skaties pulkstenī, domā - jau seši vakarā, bērni, ģimene, jāmet miers, sestdienā tomēr nestrādāšu. Par to arī runāsim forumā, ka brīdī, kad dari to, kas tev patīk, gūsti no tā baudu, vairs nav jautājuma, vai tu izdedz. Drīzāk tu izdedz tad, kad nedari to, kas tev patīk, un tad ne tik daudz vajag atpūsties, cik drīzāk atrast to, kas tevi dara laimīgu.
- Tā arī varētu būt viena no veiksmes formulām biznesā, karjerā?
K.O.: - Noteikti!
S.K.: - Jā. Atrast to, kas tev patīk. Arī sievietes kļūst egoistiskāks un viņām gribas vairāk darīt to, kas patīk, vairs nav populāri būt pārgurušai, nākt mājās bālu ģīmi un visiem stāstīt, cik piekususi esi. Tagad ir forši gūt baudu no tā, ko dari, un vēl atlicināt laiku vingrošanai, bērniem. Pirms gadiem 20 liktos, ka sieviete, kas dienas vidū aiziet vingrot, ir vienkārši izlaidīga.
- Jauniešiem tagad sāksies izglītības izvēles laiks. Raugoties no savas pieredzes, viens no ieteikumiem būtu tiešām meklēt to, kas ir aicinājums, nevis kas ir nākotnē darba tirgū perspektīvākās specialitātes?
I.Z.G.: - Tagad arvien lielāku lomu spēlē savu spēju attīstīšana, kreativitāte, pielāgošanās spēja, lai var mainīt gan uzņēmumus, gan nodarbes, lai var adaptēties.
K.O.: - Vienubrīd populāri bija studēt jurisprudenci, un vēlāk izrādījās, ka tik daudz viņi nemaz nav nepieciešami. Bet, pat ja cilvēki izvēlas ļoti nepopulāras specialitātes, bet tās viņiem iet pie sirds, viņi gūst panākumus. Man bijuši ļoti daudzi klienti, kas saka: klausīju mammai, kura teica, ka jāstājas tur, tajā brīdī man pašam nebija nekādas idejas. Un viņi aiziet to sociāli pieņemamo taku un pēc tam ļoti nožēlo, ka piepildījuši nevis savus, bet mammas sapņus. Es ieteiktu tiešām klausīties savā sirdī. Šodien liela problēma ir ideju trūkums, nesaprašana, kas patīk, ko grib - tā sirds nerunā. Tad ieteiktu izmēģināt visu ko, pastrādāt Makdonaldā, birojā...
- Pēc vidusskolas neiet uzreiz studēt, bet kādu laiku paeksperimentēt?
I.Z.G.: - Ja nav ideju, ko studēt, tad varbūt. Man abi vecāki ir arhitekti, un es arī aizgāju studēt arhitektūru, jo es nezināju, ko darīt. Neesmu nostrādājusi kā arhitekte ne dienu, bet es nenožēloju. Studijas bija attīstošas, bija liela kreativitātes komponente, kas nepieciešama arī šodien biznesā.
K.O.: - Kompetences, ko ir vērts ielikt bērnos, pirmkārt, ir svešvalodas, jo mūsu tirgus kļūst globāls. Otra lieta - komandas darbs. Jo labāks esi komandas sadarbībā, arī reizēm uzņemoties līderību, jo veiksmīgāks būsi. Arī prasme mācīties, atrast informāciju, jo jaunās tehnoloģijas tik strauji attīstās, ka nevaram tagad iemācīties kādu inženierijas lietu un paļauties, ka pēc 10 gadiem tas vēl būs aktuāli. Nebūs!
S.K.: - Es ikdienā tiekos ar ļoti daudziem cilvēkiem, rekrutējam darbā. Šodien man svarīgi redzēt cilvēka vēlmi, mirdzošās acis, gatavību iemācīties nepieciešamo. Viņš var atnākt bez konkrētas pieredzes, bet ar vēlmi visu darīt pārliecina. Liela nozīme ir tam, cik ļoti cilvēks iejūtas komandā, izjūt vērtības, cik gatavs strādāt vienā virzienā.
- Kā darba devējam, vadītājam Londonā vai ASV prestižās skolās iegūta augstākā izglītība pat var būt mazsvarīgāka nekā šīs kompetences un mirdzošās acis? Līdzīgi kā pārmaiņu laikos, kad nereti par vadītājiem kļuva nevis teicamnieki, bet komunikablākie, apsviedīgākie cilvēki, iespējams, pat ar savu devu nekaunības vai caursišanas spēju?
I.Z.G.: - Protams, pirmajā atlasē nostrādā CV, bet tad priekšroka tiem, kuriem tās acis deg, nevis Londonai vai Latvijas Universitātei.
S.K.: - Mani ne tik daudz interesē, ko cilvēks ir studējis, bet vai viņš var izdarīt līdz galam iesākto, kas parāda mērķtiecību. Bērni sievietēm manā skatījumā ir tikai pluss - šādas sievietes spēj sadalīt uzmanību, menedžēt lietas, sakārtot procesus. Šī spēja nāk sievietei ar bērniem, jo, kad tev ir vīrs, bērni, mājas, darbs un viss pārējais, tavas darbaspējas pieaug milzīgi, proti nodalīt svarīgo no nesvarīgā un ar visu tikt galā, uzņemties atbildību. Tā ir milzīga vērtība.
K.O.: - Viena daļa ir profesionālās kompetences - kas jāzina konkrētajā nozarē. Otra - personības kompetences, attieksme, vērtības - šīs mainīt vai attīstīt ir ļoti grūti un prasa vairāk laika. Ja neesmu grāmatvede, paies pusgads, ja es ikdienā ar to strādāšu, es to apgūšu. Arī programmēšanu pēc gada apgūšu. Bet vai es apgūšu īsto attieksmi pret klientu, darbu, godīgumu? Tas ir liels jautājums.
Vīra būvniecības kompānijā viens no labākajiem projektu vadītājiem, pārdevējiem bija cilvēks, kas beidzis konservatoriju, kāzās spēlējis mūziku. Viņš atnāca un vienkārši visu apguva. Sieviete, kura strādāja daudzus gadus kosmētikas biznesā, bija diezgan augsta līmeņa vadītāja, no būvniecības nozares nezināja neko, bet viņai bija īstā personība un degsme, un tagad viņa ļoti veiksmīgi strādā būvniecības jomā ar Skandināvijas tirgu.
- Tomēr arvien biežāk pie ārstiem un koučiem vēršas cilvēki ar izdegšanas sindromu, un arī OECD pētījums rāda, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm nostrādāto darba stundu skaita ziņā. Tā ir minētā nebūšanā savā vietā vai neprasme organizēt darbu, vai tomēr mūsu ekonomikas specifika vai biznesa fāze, kad jāstrādā līdz izdegšanai?
I.Z.G.: - Man ir bijusi izdegšana, bet tā nebija saistīta ar darba stundām, bet vairāk ar to, ka no manis prasīja visu, bet tiesību faktiski nebija nekādu. Mēs varam strādāt ilgāk, ja lieta patīk, bet, ja esi ierobežots spaidīgos apstākļos, trūkst elpas, cilvēks izdeg. Un, ja man vēl kā ļoti paškritiskam cilvēkam visu laiku saka: tu nevari, tu slikti dari, es vienkārši sevi noēdu.
K.O.: - Absolūtu piekrītu! Izdegšana ir saistīta primāri ar emocionālo stāvokli. Ja tu pastāvīgi saņem kritiku, nevari gūt panākumus un atzinību, agri vai vēlu rodas sajūta, ka tava dzīve paiet bezjēdzīgā laika izšķiešanā. Emocijas ir ļoti saistītas ar ķermeni, tās rada slimības, parādās neizskaidrojamas galvassāpes, kuņģa čūlas, pat vēzis bieži tiek saistīts ar emocionālo stāvokli, apslāpētām dusmām. Man ļoti daudz nāk cilvēki ar izdegšanas pazīmēm, un viņiem visiem kopīgs ir tas, ka ir ļoti smagas attiecības ar vadību, kura viņus nenovērtē, viņi jūtas nevērtīgi, pazemoti, izmantoti. Ķermenis agri vai vēlu pateiks stop! un piespiedīs iziet ārā no kaitīgas vides.
- Pašiem vadītājiem no atbildības nastas vai citām problēmām retāk ir izdegšanas sindroms?
K.O.: - Vadītājiem arī ir, jo viņi atrodas kā starp dzirnakmeņiem: no vienas puses īpašnieki spiež, no otras - darbinieki, kuriem arī ir savas prasības, citādi draud aiziet.
S.K.: - Savu artavu izdegšanā noteikti pieliek tas, ka dari ne to, kas patīk, un ne to iemeslu dēļ. Piemēram, strādāju par skolotāju, jo skola tuvu mājām un vasarā trīs mēneši brīvlaiks. Bet, ja tev nepatīk tas, ko dari, un katru dienu ej uz darbu ar domu, kā nolauzt tās stundas, tas var piebeigt.
I.Z.G.: - Latvijā būtu jāuzlabo organizāciju kultūra, emocionālā inteliģence, lai nebūtu šī izdegšana, un te tieši sievietes varētu dot labu pienesumu gan kā vadītājas, gan personāla vadītājas, gan kā darbinieces.
K.O.: - Noteikti!
