Mani pēdējo dienu vērojumi liecina, ka publiskajā telpā aktualizējusies latviskuma tēma, jautājums, kādā valodā mēs šeit, Latvijā, runājam. Nemāku spriest, vai tā ir sakritība, vai jau atkal kāds stratēģisks plāns, ar kura palīdzību kāds mēģina raustīt tos vai citus diedziņus, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Varbūt vienkārši labvēlīga mēness fāze?
Protams, ka, no vienas puses, visu varētu novelt uz Izglītības ministrijas plāniem un krievvalodīgo pensionāru vēlmi apgūt ābeces zinības dzimtajā valodā. Te nu, protams, troļļi un brīvprātīgie pjosiki vankšķ uz nebēdu, savos komentāros izturoties tā, ka nevar saprast, vai tiešām aizkulisēs jau sastādīta kāda Augusta Kirhenšteina vārdā nosauktā valdība un tā gaida vien, kad to oficiāli nominēs palīdzības lūgšanai no dižās kaimiņvalsts. Bet par to lai rūpējas Drošības policija.
No otras puses, aizvien vairāk neapmierināti kļūst latvieši. Vakar man uzrakstīja kāda jauna sieviete. Viena no tām, ko vismaz oficiāli mēs te gaidām ar atplestām rokām. (Atgriezies dzimtenē, mīļo mās, un pārējais kampaņveidīgais blabla.) Viņas vārdu neminu apzināti, jo viņa meklē darbu. Teksts šāds: «Pēc 15 gadu prombūtnes esmu atgriezusies Latvijā un esmu darba meklējumos. Katrā otrajā sludinājumā man prasa krievu valodas zināšanas. To es pārvaldu, bet komunicēt atsakos principāli, jo šeit ir mana dzimtene un es vēlos runāt dzimtajā valodā. Zvanīju uz valodas centru, un viņi mierīgi atbild - jā, darba devējs var man pieprasīt runāt jebkurā valodā, arī krievu. Jautāju, kāpēc bankās ir bukleti divās valodās. Jā, privātajās bankās tas esot atļauts. Bet kāda jēga tad no Valsts valodas centra? Kas maksā, tas tik un tā var visu. Strādājot Zviedrijā, komunicēju tikai zviedru valodā. Starptautiski uzņēmumi, kuros darbs saistīts ar komandējumiem, kontaktiem ārpus valsts robežām, protams, prasa konkrētu valodu zināšanas, un es to saprotu. Bet kāpēc, strādājot Latvijā šeit dibinātā uzņēmumā, man jārunā krievu valodā?»
Tas tiešām ir labs jautājums par krievu valodas un arī angļu valodas spiedienu, ko spiesti pārciest darba meklētāji, jo tā vien šķiet, ka pat to profesiju pārstāvjiem, kas muti nedrīkst atvērt saskaņā ar savas nodarbošanās specifiku, drīz vien tiks pieprasītas piecu valodu zināšanas. Vecais joks par apkopēju ar maģistra grādu un triju valodu prasmēm jau sen ir realitāte. Gan tāpēc, ka izglītotiem cilvēkiem darba tirgus neko vairāk nepiedāvā, gan tāpēc, ka arī iestāžu un firmu amatpersonas savās prasībās aizgājušas tik tālu, ka tur nobāl visi psihiatriskās klīnikas Napoleoni, kopā ņemti.
Un uz šā visa fona mēs esam beidzot pamanījuši, ka 2030. gadā iestāsies maksimālas ziepes - Latvijā būs palikuši pensionāri vien. Nebūs vairs, kas budžetam nodokļus maksā un līdz ar to arī pašu pensiju. Smieklīgākais ir tas, ka pensiju nebūs arī mūsu mīļajiem politiķiem, kas droši vien cer uz pieklājīgām vecumdienām, nesaprotot, ka arī no viņu aldziņām izrietošās pensijas nekādus penthausu uzturēšanas izdevumus apmaksāt neļaus. Mani interesē, kāds būs nākamais solis šajā kampaņā?
Pat viszvērinātākajam welcomistam nupat ir pilnīgi skaidrs, nekādi sīriešu kara bēgļi te mūsu vietā nestrādās. Ar visām savām ciešanām viņi ir krietni turīgāki nekā mēs un atbraukuši uz Eiropu baudīt civilizācijas radītos labumus, nevis strādāt par mūsu atkritumu savācējiem. Skatīties Ķīnas virzienā, protams, var, bet, ak, nabaga latvieši, ar mūsu balssaitēm runāt caur degunu «pa ķīniskam» būs nesalīdzināmi grūtāk nekā krieviski, angliski un franciski, kopā ņemot.
Manuprāt, izeja no šīs situācijas nebūs iespējama tikmēr, kamēr sirgsim ar dalītās mīlestības sindromu. Kāds mīl Latviju, bet nemīl valsti. Kāds nīst Latviju, valsti un latviešus, bet mīl te dzīvot. Kāds mīl valsti, bet acīm redzami nemīl tās iedzīvotājus. Vēl kāds mīl tikai pats sevi un visu pārējo uzskata par čakarējamu un slaucamu govi. Patiesībā šajā situācijā viņi visi nemīl arī paši sevi, jo mūsdienu pasaulē nav iedomājama situācija, kad viens indivīds sēdēs melnkoka tornī, ignorējot pārējo pasauli un sabiedrību. To varbūt var uz kādu brīdi, bet tad tornis gāžas vai arī tiek sagrauts. Mūsu sabiedrības vienīgais glābiņš ir savstarpēja cieņa, uzticēšanās un godīgums.
