Plastmasas dievekļu priekšrocības

F64
  • F64
1 / 1

Latvijā uz katrām vēlēšanām parādās jauni «baltā zirga bruņinieki», «laimes lāča dīdītāji» un tamlīdzīgi kaimiņi. Šis jauno partiju bums no sabiedrības puses tiek gan izsmiets (jaunas partijas aug kā sēnes), gan akceptēts, jo «nav jau par ko balsot».

Lai labāk uztvertu lietu kopainu, no tām ir drusku jāattālinās. Jādistancējas gan no sevis paša, gan savas apkārtnes. Jāpaskatās, kā lietas notiek citur. Piemēram, Indijā ir ļoti daudz dažādu dievekļu. Katru rītu, pirms atstāt māju, indietis nolūdzas kādam no istabas stūrī noliktajiem dieveklīšiem un tad ar atvieglotu sirdi iziet savās ikdienas darīšanās. Ja diena aizritēs pietiekami veiksmīgi, tad arī nākamajā rītā viņš pielūgs to pašu dieveklīti, taču, ja diena izrādīsies nepatikšanu pilna, tad… un te parādās indiešu reliģiskās sistēmas ārkārtīgais racionālisms… var taču palūgties citam dieveklītim, kura koka vai ar koši zeltītām krāsām nokrāsota plastmasas skulptūriņa turpat blakus novietota. Ja šādu skulptūriņu ir kādu desmit, tad vienmēr var cerēt, ka kāda būs īstā, kura šodien tieši tev pagriezusi savu laimes vaigu.

Tieši tāds pats mehānisms darbojas ar jaunajām partijām. Neveicas ar vienu, ņemam nākamo gluži kā tādu plastmasas dieveklīti. Neslīgsim lepnībā, domājot, ka tie indieši tādi tumši, atpalikuši ļautiņi, bet mēs, latvieši, esam moderni, ar kritisko domāšanu apveltīti eiropieši. Lepnība visās reliģijās tiek atzīta par vienu no lielākajiem grēkiem. Acīmredzot tam ir kāds dziļāks pamats, jo reliģiskā kultūrtradīcija nav nekas cits kā gadsimtos izkristalizējušās sabiedrības pamatgudrības un prasmes. Tātad cilvēces vēsture ir pierādījusi, ka lepnība ne pie kā laba nenoved, un šī parādība ir visādi izskaužama. Tāpēc atturēsimies domāt, ka esam par citiem gudrāki.

Cilvēks, vienalga vai viņš ir latvietis, indietis vai dānis, grib ticēt brīnumam. Viņš ir pārliecināts (jo dzīve to pierāda ik dienu), ka milzu nozīme ir veiksmei, tāpēc zemapziņas dziļumos viņš iet uz vēlēšanām, cerot uz veiksmi - iemetīšu tai urnā šo papīrīti, un dzīve kļūs saulaināka. Izglītoti cilvēki, kuriem patīk lietot vārdu salikumu - kritiskā domāšana - un kuri ir pārliecināti, ka tieši viņiem šī kritiskā domāšana piemīt (atšķirībā no citiem), šajā brīdī teiks, ka tās ir divas pavisam dažādas lietas. Daļēji viņiem būs taisnība. Bet tikai daļēji, jo šeit mēs runājam nevis par partijām vai dievekļiem, bet gan par cilvēku pielūgsmes (cerību) rašanās mehāniku. Un tā ir līdzīga gan mazizglītotam indietim (latvietim), gan profesorei, kura par kritisko domāšanu runājusi biežāk nekā citi, bet pati, tiklīdz saskaras ar publisku kritiku, uzreiz aizrunājas par sazvērestības teorijām, apmaksātu troļļu armiju, sāk meklēt pret sevi vērstās «kampaņas» pasūtītājus utt. Pamēģiniet tik viņai iebilst, ka nekādas sazvērestības un nekādu pasūtītāju nav, bet ir tikai daudzu, savstarpēji nesaistītu cilvēku sašutums par viņas aizvainojošajiem vārdiem. Dabūsiet pretī tā, ka par viņas izglītības un «kritiskās domāšanas» līmeni aizmirsīsiet.

Censties kādu pārliecināt, ka nevis man, bet tev trūkst «kritiskās domāšanas», ir pilnīgi donkihotisks gājiens, tāpēc ir gluži bezcerīgi liegt cilvēkiem cerēt, ka tad, kad kaut kur ievēlēs «manējo», vai otrādi, kad no skatuves pazudīs «tie tur», tad pagalma stūrī saaugušās nātres beidzot nokaltīs. Cilvēkiem jāļauj ticēt brīnumam, pat ja šis brīnums ir fiziski nereāls. Tāpēc, lai jau darbojas partijas, kuras vēlētājam ļauj ticēt, ka tad, kad pazudīs krievi, čekisti, pazudīs Lembergs, pazudīs Soross, pazudīs fašisti, pazudīs vecie komunisti, pazudīs «rižā», pazudīs aplami balsojošie pensionāri, pazudīs tie, kas jau bijuši pie siles, vot, tad tik dzīve mutuļos un kūsās!

Lai taču cilvēki tic un balso par šiem baltajiem zirgiem un laimes lāčiem. Mums no tā lielos vilcienos ne labāk, ne sliktāk nepaliks, jo pasaule, Latvija, sabiedrība attīstās, iet uz priekšu, gribam to mēs vai nē. No tā, kuram dieveklītim no rīta, izejot no mājas, palūgsimies, vai no tā, kuru papīrīti vēlēšanu urnā iemetīsim, lielas starpības īstenībā jau nebūs. Bet šī vienkāršā atziņa neliedz mums šos ikdienišķos rituālus turpināt veikt, jo cilvēki dziļākajā būtībā jau visur vienādi - gan Indijā, gan Latvijā, gan Dānijā. Viņi tic, vienmēr ticēs un pareizi darīs, ka ticēs, jo pasaule, Latvija, sabiedrība - tie esam mēs visi kopā.

Komentāri [7]

 
pārdomām
šī āmurgalvu ņemšanās ap lembergu ,cenšoties viņu nostumt no skatuves ,vedina domāt ,ka par viņu būs arī jābalso ,jo tikai tad kautkas var mainīties.
29.septembris, 9:16 Atbildēt
Uldis
Indietis savus dieveklīšus plauktā saliek pats, bet parijas mums bīda kāda "spalvaina roka".
28.septembris, 21:25 Atbildēt
Antiņš
Mums ir savāda domāšana. Mēs domājam, ja labējās partijas sola "verga algas" saņēmējam "debess mannu'' pirms vēlēšanām, tad šīs to izpildīs. Viņas pat gribēdamas to nevar izdarīt, jo bankas, degvielas tirgotāji un citi naudas maisi šīs uztur. Mums te viena soc-demokrātiska ir palikusi, par to arī balso, ja tev nepieder banka vai lielveikalu tīkls. Tas ir visam pamatā, ka mēs nemākam domāt. Ja ir alerģija pret SC, ka tur krievu kā biezs, tad sēdi mājās neatdod savu balsi par mazāko vai lielāko kretīnu, kas tev pēc tam ādu dīrās.
28.septembris, 17:08 Atbildēt
Skatīt visus 7 komentārus >

Latvijā Vairāk >

Kaut kas traks!