Izkāpt no provinciālisma ēnas

F64
  • F64
1 / 1

«Latvijā PSRS gars ir vairāk dzīvs, tas ir visapkārt, arī Rīgas centrā. Bet pats galvenais – tas ir cilvēku sarunās,» intervijā (www.la.lv) teic Artemijs Troickis, savulaik populārs mūzikas kritiķis, tagad – intelektuālis, lektors un Putina režīma nesaudzīgs analizētājs, 2014. gadā pārcēlies dzīvot uz Igauniju, jo lielkrievu šovinisma un tumsonības piepildītais Krievijas gaiss neļāva viņam elpot. Troicka izteicieni par Latviju nav glaimojoši, bet par tiem nav vērts apvainoties: par patiesību vajag domāt, nevis spļaudīties, ka tā rūgta. Taču Troicka atzinumi nav ļauni: tie ir sāpīgi. Gan viņam, gan mums. Troickim – tāpēc, ka viņš joprojām mīl Latviju, mums – ... jā, tāpēc, ka mēs arī mīlam. Vismaz daļa no mums, vismaz tāpēc, ka dzimteni pieņemts mīlēt...

Troickis uzskata, ka igauņi lepojas ar savu valsti, kaut arī ir kritiski noskaņoti pret politiķiem, turpretim latvieši - arī būdami kritiski pret valdību un tās politiku, tomēr nejūt lepnumu nedz par sevi, nedz par savu valsti. «Kad runāju ar saviem latviešu draugiem, dzirdu tikai vaimanas, cik slikta ir valdība, cik nespējīgas amatpersonas, ka viss ir salaists grīstē vai nokavēts,» Troickis piebilst. Sovjetisms tā deģeneratīvākajās izpausmēs pamanāms tieši savas valsts noliegumā - tāda, manuprāt, ir Troicka galvenā doma. Tiktāl viņam var piekrist: Latvijā ir gana stilīgi ņirgāties par savu valsti, aizmirstot (vai nezinot), ka tā ir vienīgais, kas mums pieder. Piekrītot Troickim, jāatgādina, ka valsts nav vienādojama ar ierēdņiem vai deputātiem, kuri kļūdaini domā, ka savos krēslos ir mūžīgi. Valsts ir politiski veidota organizācija, kas konkrētā apdzīvotā teritorijā nodrošina sabiedrības vadīšanu, balstoties uz tiesisku varu. Amatpersonas ies un mainīsies, un aplami būs teikt, ka, lūk, valsts man nodarīja pāri. Nē, tie būs ierēdņi, varneši, kuri nelietīgi izmantos varu, lai izdabātu paši sev, ne jums. Lai izmantotu valsti sev, ne jums.

Taču ne tikai savas valsts noliegums ir sovjetisma pazīme. Manuprāt, šo pazīmju lokā ietilpst arī pakļaušanās, mīkstmiesība, provinciālisms, varaskāre un paškritikas trūkums. Kā citādi lai raksturo to nevarību, kas valda varā? Kā citādi lai apraksta pret nevarīgo varu pretstatīto šļauganumu, kam patiesībā vajadzētu būt tautas pretstāvei un prasībām? Vara savā nevarībā, izmantojot vien valsts autoritāti, dzemdina kroplus likumus, pret kuriem mēs neviens neiestājamies, sak, ko gan mēs spējam izdarīt pret varu? Tad jau labāk pakļauties tai. Būs mierīgāk, klusāk un ērtāk, sak, atbrīvojies, ja tevi spiež un spaida, neiespringsti pretestībā.

Ja nu galīgi apnikusi virtuves rūgumpoda loma, var saorganizēt kādu politisko partiju. Tad būs apmierināta varaskāre, kuru nenomāks paškritikas trūkums. Kurš sevi cienošs cilvēks gan šodien neveido pats savu partiju? Un kurš sevi augstu vērtējošs politiķis nemēģina savu paputējušo politisko spēku izgreznot ar cerību spalvām? Daudzas Saeimā iekļūt gribošās politiskās kopas nav neko daudz izcilākas par iepriekšējās sabiedriskās formācijas vienīgo politveidojumu, kas pačibēja kaunā, negodā un Gulbju ezera sēru skaņās. Bet negribas jau atzīties, ka neko vairāk par «komunisma uzvaru visā pasaulē» sasolīt nevar...

Vienīgais, kas attālina no sovjetisma, ir spēja pacelt savu valsti ar pārliecību, ka tā ir kaut kas īpašs un unikāls. Un šo neatkārtojamo mēs savā valstī vienmēr varam atrast - nevis provinciāli lūkoties uz citām valstīm, kurās «noteikti ir labāk». «Tādu noskaņojumu es jau sen nejūtu Krievijā, tur cilvēki vairs īsti nezina, ar ko viņiem lepoties. Idioti, protams, var lepoties ar to, ka Krievija nozagusi Ukrainai Krimu, bet ar ko vēl? Ar naftu un gāzi?» jautā Troickis. Mums Latvijā ir ar ko lepoties. Mums ir mūsu vēsture ar izciliem, patriotiskiem cilvēkiem, mūsu kultūra un sports, māksla un mūzika, daba un neskartība, valoda un tautasdziesmas. Es nekad negribētu dzīvot situācijā, kad vienīgais, ar ko ir vēlme lepoties, ir piedalīšanās zvērīgā, bezjēdzīgā pasaules karā, kas pēc tam izvērtās gadu desmitus ilgā svešu valstu okupācijā. Tāpēc tik skaudri žēl to nabaga ļautiņu, kas joprojām piekopj asiņainā 9. maija kultu - viņiem nav nekā cita, ar ko lepoties...

Mums ir. Vienīgi - mums beidzot jāizkāpj ārā no postsovjetiskā provinciālisma ēnas, kas pieprasa savas valsts noliegumu.

Latvijā Vairāk >

Kaut kas traks!