Mēs, 130. Latviešu strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrība, uzskatām, ka Saeimas vairākums 26. oktobrī ir pieņēmis likumu, kurš nepelnīti diskriminē mūsu biedrus.
Likumizstrādāšanas praksē pieņemts, ka, gatavojot likumprojektus, piesaista un uzklausa ieinteresētās puses kaut vai pieklājības pēc. Ļoti žēl, ka šoreiz mūs neuzklausīja un nesadzirdēja - tāda pieeja neliecina par darba kvalitāti un objektivitāti.
Mēs iebilstam pret to, ka Otrā pasaules kara dalībnieka nozīme un izpratne likumprojektā tiek nepamatoti sašaurināta. Mēs pastāvam uz to, lai likumprojektā jāiekļauj tiesības saņemt Otrā pasaules kara dalībnieka statusu bijušie padomju partizāni un Latvijas pilsoņi, Otrā pasaules kara veterāni, kuri pilsonību saņēmuši Latvijas neatkarības gados un naturalizācijas kārtībā. Faktiski, likums ir izveidots vienai šaurai, atlasītai grupai. Atgādinām, ka cīņā pret vācu fašistiem Latvijas partizānu kustībā bija iesaistīti ap 20 tūkstoši cilvēku, kas, riskējot ar savu dzīvību, veicināja hitleriskās Vācijas sakāvi. Diemžēl līdz šodienai palikuši dzīvi vien daži desmiti. Vai viņi ir pelnījuši šādu diskrimināciju no mūsdienu paaudžu puses?
Tāpat mēs uzskatām, ka nedrīkst pazemot tos, kuri cīnījās par Latvijas atbrīvošanu un pēckara gados savu dzīvi saistīja ar neatkarīgo Latviju (lielākā daļa ir Krievijas latvieši, kas atgriezās senču dzimtenē).
Ar nožēlu jāatzīst, ka likumprojekts ir pārāk politizēts un tā izstrādē tika ņemtas vērā tikai vienas politiskās orientācijas pārstāvju organizācijas. Mūsuprāt, likumā dažkārt izpaužas kara zaudētāja pazemojums un revanšisma piegarša, kas nesaskan ar idejas autora - bijušā Valsts Prezidenta Andra Bērziņa ieceri un iniciatīvu, proti, saliedēt sabiedrību.
No likuma ir arī pazudis jautājums par materiālo atbalstu veterāniem, bet palikuši vien birokrātiski nosacījumi, kurus visticamāk lielākā daļa pāri deviņdesmit gadus vecie un dažādu veselības un sadzīves problēmu skartie veterāni diez vai varēs izpildīt. Acīmredzot, finansējums, kuru varētu atvēlēt veterānu atbalstam, ir novirzīts birokrātijai, jo uz pieciem gadiem Iekšlietu ministrijai likuma realizācijai ir paredzēti vairāk nekā 300 tūkstoši eiro, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei — vairāk nekā pusmiljons.
Ja reiz ir ierunājusies sirdsapziņa un nožēla par nokavēto, un ir vēlēšanās palīdzēt bijušajiem zaldātiem, tad varbūt būtu pareizāk tos tūkstošus eiro, kas paredzēti birokrātijai, materiālās palīdzības veidā ziedot kara veterāniem. Mūsuprāt, ir divas galvenās organizācijas jeb biedrības, kurās aptverti un apvienoti Otrā pasaules kara dalībnieki. Tās ir Latvijas nacionālo karavīru biedrība (bijušie leģionāri) un 130. Latviešu strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrība. Šajā gadījumā pietiktu pat ar 10-15% no tā, kas paredzēts birokrātijai. Tas būtu vienkāršāk, ātrāk, taisnīgāk un saprotamāk.
Mēs, veterāni, vērtējot minēto likumprojektu, gribam atzīmēt, ka tas ir neglābjami nokavēts un zaudējis savu nozīmi. Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, to veterānu skaits, kuri var pretendēt uz Statusu vai Otrā pasaules kara dalībnieka nosaukumu, ar katru dienu sarūk. To kopējais skaits ir daži simti, ne tūkstoši, - un tas nav viens procents no bijušajiem karavīriem. Jāņem vērā, ka ievērojams skaits kara veterānu savas veselības stāvokļa dēļ nebūs spējīgi piedalīties paredzētajās izdarībās. Vai vērts vispār pieņemt šādu likumu?
