Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā

Bērnu stāvoklis ir neapskaužams

© Publicitātes foto

Latvija izplēn! Vesels bars ziķeru iedzīvojas uz citu rēķina un sludina fiktīvas lietas, ka mums ir viena no taisnīgākajām un drošākajām pensiju sistēmām pasaulē. Tie ir visļaunākie meli, jo nekāda pensiju kapitāla uzkrāšana nenotiek un tas nekad nav uzkrāts, jau no seniem laikiem vienīgā neapstrīdamā vērtība ikvienai novecojošajai paaudzei ir pašu izaudzinātie bērni, kuri pārtikušas vecumdienas nodrošināja saviem vecākiem.

Latvijā nav neviena pensionāra, kurš iztiek no uzkrātā pensiju kapitāla, tāda uzkrātā kapitāla vienkārši nav un nekad nebūs pat ja noticēsiet, ka vecumdienās pārtiksiet ar svešā zeķē krātu naudu, ko smuki sauc par pareizo pensiju līmeni. Meli! Ciniski meli! Pensija ir, bija un būs vienīgi no mūsu bērnu nodokļos samaksātās naudas, drošāk ir ieguldīt bērnos ne bankā.

Daudzi no mums lielāko mūža daļu strādāja par krievu rubļiem, pensiju krāja krievu rubļos, nelielu daļu repšos un latos, bet no sūri, grūti krātajiem rubļiem nesaņemam ne kapeiku, patiesībā saņemam tikai to, ko nodokļos iemaksā ar krievu rubļiem izaudzinātie bērni, tā ir vienīgā un patiesā vērtība. Banku lobiji muļķo, politiķi notic, varbūt politiķus nopērk un tie ar fiktīviem blēņu stāstiem tautai iesmērē, ka drošība ir pensiju fondos. Viss ir tip top. Kad mūsu bērni ies pensijā „labie” fondi sen būs sabrukuši, naudai būs cita pirktspēja.

Vai tā ir labākā pensiju sistēma pasaulē, ka desmit bērnu māte vai tēvs pensijā saņem 100 EUR/mēnesī, kaut viņu bērni kopā ik mēnesi nodokļos iemaksā virs 5000 EUR? To taču redz un saprot jaunie nodokļu maksātāji, ka valdošais režīms viņus krāpj, ka jaunajiem, nodokļu un parādu smagums, liedz būt laimīgiem pārtikušā ģimenē šodien, ka tas noliedz ģimeni vispār. Noteikti nav bīstami maksāt pārāk mazus nodokļus, bet bīstami nodzīvot paaudzi neizaudzinot nevienu nodokļu maksātāju. Bīstami ir valsti iztukšot no nodokļu maksātājiem. Ja mums ir prasība pēc pārticības, tad vienīgā pareizā rīcība ir darīt visu, lai izaugtu pēc iespējas vairāk Latvijas slavas un bagātības vairotāju, nevis spiest maksāt vairāk nejēdzīgus nodokļus atlikušajiem trūkumā, izmisumā un postā iedzītajiem. Ne mūsu mazbērni ir vainīgi pie tā, ka ievēlējām tādus ziķerus, kuri liek maksāt pārāk nesamērīgus nodokļus. Kad vecākā paaudze vēlēšanās kļūdījās bērni tikai dzima un bija bez balss tiesībām un esošo stāvokli nekādi nevarēja ietekmēt, bet mēs atbildību prasām no tiem un paši esam nemierā ar to ko sējām, to pļaujam, jo vēl tagad nesaprotam, ka pensiju uzkrāt var tikai bērnos. Vairāk nekā pārliecinoši to rāda statistika un LU grafiskais attēls pētījumā par iedzīvotāju samazināšanos gadsimta garumā. Grafika sākumā ir statistika, bet turpmāk zinātniski aprēķini.

Publicitātes foto

Ja tā ir prognoze, tad šausmīga, ja tas ir Latvijas iznīcināšanas plāns, tad noziegums. Nesen satiku ģimeni, kurā iztikai dienā atliek vienpadsmit centi. Padomājiet, ar tādu naudu tikai reizi trijās dienās var apmeklēt publisko tualeti, tas ir skarbi, tomēr vidēji stāvoklis ir labāks, jo no bērna pabalsta tualeti var apmeklēt jau reizi dienā, bet no uzkrājuma augstos svētkos tualetē atļauts divas reizes. Visi tie, kuri saka, ka naudas ir tik cik ir, bez tiesas un izmeklēšanas jāliek trakomājā vai cietumā. Nauda ir, to nevajag izšķērdēt pa labi un pa kreisi. Nu nav jāpēta ielu apgaismojums par trīssimts tūkstošiem, lai pateiktu: naudas ir tik cik ir. Valsts nesabruks arī tad, ja atstāsim trīsreiz mazāk ierēdņu ar viņu bezjēdzīgajiem pētījumiem ar kuru vara nodrošina sev kundzisku dzīvi.

Juku laikos, kurus svētīja Gorbačovs, ne visās pārmaiņu stadijās notiekošo spēja prognozēt un pārvarēt ģimene ar bērniem. Ne ģimene bija pie vainas, ka bruka ražošana, ka bruka finansu sistēma, ka daudziem zuda jelkāda izdzīvošanas iespēja, bet dažam manta apskaužami likumīgi „ gāzās” virsū, bija gadījumi, ka šie cilvēki nespēja ar bagātību lavīnu tikt galā un tagad guļ kapos. Aplūkojiet 1994.gada ienākumu diagrammu dažādiem sociālajiem slāņiem „juku laikos.”

Publicitātes foto

Redzam, ka piecu bērnu ģimene no vidējiem ienākumiem valstī varēja atļauties tikai 46 santīmus dienā katram ģimenes loceklim, bet, ja bija tikai minimālā alga, tad piecu bērnu ģimenē iztika vairs tikai 23 santīmiem dienā uz personu. Tiku redzējis ar ķēdi saslēgtu ledusskapi, lai tas neizsīkst, kamēr vecāki sūri gādāja, ko tur ielikt. Man ir vēstule, kurā māte raksta, ka bērni ēd atlikušos lopbarības raušus brūkošā kolhoza fermā. Vai tādos apstākļos daudzbērnu ģimenes spēja samaksāt par visu mēnesim nepieciešamo? Vai daudzbērnu ģimenes varēja iztikt bez parādiem? Protams, viss notika ar matemātisku precizitāti, un bērni parādus sāka krāt jau no divu gadu vecuma. Sasniedzot astoņpadsmit gadus viņi ir pilngadīgie deklarētie ģimenes locekļi šajā dzīvoklī, kuriem jau no pirmās algas uz kakla ir parādu piedzinēji. Šādu parādu piedziņas praksi ļoti veiksmīgi uzbūvēja valsts vara un prasmīgi realizē arī Saskaņa Rīgā, un izliek ne bērnus, bet jau dzīvoklī deklarētos. Vai šie daudzbērnu ģimeņu jaunieši ir vainīgi par pašvaldības un valsts necienīgo, nevīžīgo izturēšanos pret šīm daudzbērnu ģimenēm, to vecākiem un bērniem līdz pilngadībai? Vai vecāki, kuri dzīvi nodzīvojuši ar tik ievērojamu pievienoto vērtību un izaudzinājuši nodokļu maksātājus ir parādā sabiedrībai par to, ka bija tik nepareizos apstākļos jāaudzina nodokļu maksātāji? Kā atgriezties dzimtenē daudziem lielo ģimeņu bērniem, ja trūkums, izmisums un parādu jūgs viņus izraidīja trimdā? Bez parādu amnestijas daudzbērnu ģimenēs augušos un trimdā izraidītos nodokļu maksātājus atpakaļ neatsaukt. Mēs visi, visa sabiedrība tikai iegūtu, ja valsts savā simtgadē izsludinātu parādu amnestiju visiem daudzbērnu ģimeņu locekļiem un tie varētu atgriezties tēvzemē vairot tās slavu un bagātību, ar pilnu krūti maksāt nodokļus un pildīt pensiju fondus. Ja ne ar parādu amnestiju, tad ar vienkāršotu maksātnespējas procesu valsts gan var sevi izglābt. Pašlaik, ja esi tik trūcīgs, ka nespēj samaksāt maksātnespējas administratoram, nemaz nevari iziet maksātnespējas procesu, ja esi parādā kaut 5 EUR, tad nevari kvalificēties trūcīgā statusam un saņemt pat bezmaksas piekļuvi ārstam. Labāk lai izput viens parādu piedzinējs, nevis Latvija dēļ zaudētās paaudzes.

Paskatīsimies trešo grafiku, lai saprastu, ka naudas ir tik, cik ir (kaut tā teikt ir noziegums). Redzam, ka visos ienākumu un izmaksu parametros 23 gados pieaugums ir gandrīz desmitkāršojies, bet bērna pabalsts tikai 1,9 reizes un stipri atpaliek no inflācijas, tādēļ faktiski ir krities. Par šādu noziegumu kādam tomēr būtu nopietni jāatbild. Vai tas ir prātam aptverams, bērna pabalsts ir tikai 11,38 EUR/mēnesī, bet kaķim vajag 30 līdz 40 EUR/mēnesī. Tātad 1/3 daļa no kaķim nepieciešamā. Tikai 2017.gadā ceturtajam bērnam valsts atvēl suņa uztura minimumu 50 EUR. Bērna pabalsts nekādos apstākļos nedrīkst būt mazāks par 1/4 daļu no minimālās algas un tam 2017.gadā jābūt 95 EUR/mēnesī.

Pat slaucamu govi zemniekam valsts atbalsta dāsnāk nekā bērnu zemnieka ģimenē.

Valsts katru ieslodzīto stimulē 55 reizes dāsnāk kā ģimenes bērna pabalstam.

Pēc vispieticīgākā aprēķina tikai nodokļos vidēji ikviens darba mūžā samaksā ap 250 000 EUR. Valsts bērna atbalstam līdz 15 gadu vecumam izmaksā ap 2000 EUR. Uz katru nodokļos iegūto EUR no nodokļu maksātāja viņa izaudzināšanā valsts iztērē tikai 0,008 EUR, bet pārējo, iztrūkstošo daļu, sedz daudzbērnu ģimeņu vecāki, kuriem par dzīvesveidu ar pievienoto vērtību, milzīgo darba un līdzekļu ieguldījumu sabiedrības labā, pie pensijas nepiemaksā ne centu, nevērtē ne minūti pie darba stāža. Cik pareizi tas ir? Pat daudzbērnu ģimenes goda statusu tie zaudē, ja ģimenē ir mazāk par trim nepilngadīgajiem bērniem. Pareizi būtu daudzbērnu statuss vismaz, kamēr jaunākais bērns kļūst pilngadīgs, bet piecu un vairāk bērnu ģimenēs daudzbērnu ģimenes statuss vecākiem jāsaglabā visa mūža garumā. Tas pat naudu neprasa, tikai cieņu un attieksmi.

Kā gan šie vecāki, bez daudzbērnu statusa, var ieaudzināt mazbērnos ģimenes un dzimtas kultūras tradīcijas, to, ka nodzīvot dzīvi ar pievienoto vērtību ir forši un stilīgi. Un atkal uzskatāms grafiks parāda kā paaudzes laikā pieauga labklājība, pievērsiet uzmanību pēdējai pozīcijai. Kur mēs ejam? Kā tas var beigties? Kad?

Publicitātes foto

Nesen runājos ar kādu sešdesmit gadus vecu vienpadsmit bērnu māti un apprasījos par viņas pensiju, bet izrādās, ka pensiju nodaļas ierēdne ir atteikusi viņai pensiju, jo sešdesmit gados, dēļ sliktās demogrāfiskās situācijas, nevar iet pensijā. Dzirdot šādu argumentāciju, es tūlīt zvanīju pensiju nodaļas darbiniecei un lūdzu paskaidrojumus par vienpadsmit bērnu mātes maldināšanu, bet, labi algotā ierēdne man paskaidroja, ka māte taču neprasīja priekšlaicīgu pensiju, bet prasīja tikai pensiju, kura ikvienam pienākas sasniedzot 62,5 gadus. Kaut izrādās, ka daudzbērnu vecākiem pensijas vecums iestājas no 57 gadiem, ierēdne savā cinismā un nepatikā pret daudzbērnu ģimenes māti izturējās noziedzīgi, ļauni un pavirši. Neticu, ka šis atteikums bija pārpratums, tā bija ikdienas nostāja daudzbērnu ģimeņu vajadzības ievērošanā. Bieži dzirdēts, ka cilvēks bez bērniem taču nav vainīgs par savu likteni, bet, kur te daudzbērnu ģimeņu vaina un kādēļ daudzbērnu ģimeņu vecākus sabiedrība tik bargi soda morāli un materiāli.

Iesakiet, dodiet padomu ko darīt, kā risināt katastrofu, lai Latvija neizplēn uz trūcīgas ģimenes vārgajiem pleciem. Lūdzu, sniedziet ziņas par sevi, par sev zināmām lielajām ģimenēm, par apstākļiem kā dzīvo daudzbērnu ģimenes un šo ģimeņu pensionāri.

Lūdzam ziedojuma atbalstu Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrībai, Rīga, Hāpsalas iela 18-2, reģ. Nr. 40008228015, konts: LV13HABA0551038998730

LDĢB priekšsēdētājs, septiņu bērnu tēvs

Imants Keišs