Par divu ātrumu Latviju, pilsētu un lauku attīstības perspektīvām, Latvijas augstskolu neizmatoto eksporta potenciālu Neatkarīgās intervija ar domnīcas Certus pētniecisko direktoru, Latvijas Universitātes (LU) asociēto profesoru Dauni Aueru.
Neatkarīgā: - Nesen prezentējāt Certus pētījumu par demogrāfiju un ekonomikas attīstību reģionālajā griezumā, apstiprinot jau labu laiku redzamo lauku iztukšošanos un Rīgas, Pierīgas izaugsmes tendenci. Varam runāt par divu ātrumu Latviju?
Daunis Auers: - Jā, varam runāt par divu ātrumu Latviju, bet līdzīgi ir arī divu ātrumu Zviedrija, Lielbritānija, Vācija, Francija... Galvaspilsētu daudz straujāka attīstība, salīdzinot ar lauku reģioniem, ir pilnīgi normāla parādība. Bez Londonas Lielbritānijas IKP būtu vienā līmenī ar Portugāli. Jo lielākas pilsētas, jo lielāki reģioni, jo ātrāk notiek attīstība, tur ir kopā augstskolas, pētnieki, uzņēmumi, darbaspēks. Honkongas-Šeņžeņas-Guandžou aglomerācija Ķīnā pēc teritorijas ir tikpat liela kā Rīgas aglomerācija - 7,5-8 tūkstoši kvadrātkilometru, bet tajā dzīvo ap 120 miljonu iedzīvotāju, kamēr Rīgas aglomerācijā 1,2 miljoni! Tā intensitāte, cilvēku un intelektuālais kapitāls tur ir milzīgs. Protams, var runāt par dzīves apstākļiem, bet nākotne un IKP attīstība ir ļoti cieši saistīti ar pilsētām.
Latvija nav liela valsts, bet tikšana no vienas vietas uz citu prasa relatīvi ilgu laiku. Ja mums būtu ātrvilciens kā vidējais pilsētas vilciens Nīderlandē, no Rīgas līdz Cēsīm tad nokļūtu 25-30 minūtēs, un tad jau Cēsis nokļūtu Rīgas aglomerācijā. Nīderlande ir apmēram tikpat liela kā Latvija, bet satiksmes ziņā visa valsts ir labi integrēta. Mēs atpaliekam attālāku apdzīvotu vietu, pat pilsētu sabiedriskā transporta savienojumā ar Rīgu, tad arī pilsētiņas ārpus Rīgas aglomerācijas varētu attīstīties straujāk.
- Vai bez transporta sistēmas uzlabošanas ir iespējama vēl cita koriģējošā politika, lai šī divu ātrumu Latvija nebūtu tik izteikta? Vai - pārdodam lauku zemi ārzemniekiem un dzīvojam pilsētās svilpodami?
- Ir dažas pilsētas, kas ir vairāk konkurētspējīgas, piemēram, Liepāja un Ventspils, jo tur ir ļoti laba infrastruktūra, osta, darbaspēks, ražošanas tradīcijas. Grūtāk saprast, kas varētu būt pievienotā vērtība Rēzeknē un citās pilsētās. Eiropas Savienības (ES) fondi daudzviet Latvijā tērēti, investējot iedzīvotāju ērtībās, ierīkoti daudzi veloceliņi, apgaismotas ielas, sakārtota infrastruktūra, atjaunotas skolas, kultūras centri, bibliotēkas, bet, ja nav labi apmaksātas darba vietas, šīm investīcijām nebūs atdeves. Varbūt vajadzēja sākt ar konkurētspēju?
Mazpilsētu nākotnes stratēģijās bieži redzam akcentu uz tūrismu. Piemēram, Limbažos, kas attīstīšot tūrismu un pilsētu kā vietu, kur cilvēki grib dzīvot. Bet kas te tiks ražots, kā ienāks nauda? Diez vai tas tūrisms tur zels. Pamatā tūristi brauc uz Rīgu un no turienes dažkārt uz netālākām mazpilsētām uz vienu dienu, bet viņi tur nenakšņo, izņemot tūristus no Latvijas un Baltijas valstīm.
- Lai celtu reģionu konkurētspēju, bija novadu reforma. Novadu apvienošana kaut ko ir devusi un dos, tā jāturpina? Vai, ja nabagu apvieno ar nabagu, nekāda lielā izaugsme nesanāk?
- Manuprāt, joprojām pašvaldības ir par mazu, it īpaši, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos novados. 39 pašvaldībās ir mazāk nekā 4000 iedzīvotāju, un tās pat īsti neatbilst pašvaldības definīcijai likumā. Arī skolēnu skaits samazinās, bet skolas jāuztur, tāpat kā cita pamatinfrastruktūra - vieglāk to izdarīt lielākās pašvaldībās. Tāpēc piekrītu, ka skolas, jo īpaši vidusskolas, ir jākonsolidē, lai tās būtu lielākas, kvalitatīvākas, lai tur varētu koncentrēt arī naudas un arī skolotāju resursu, jo skolotāju novecošanās ir liels izaicinājums.
- Kā vienu no arī Latvijas tuvāko piecu gadu izaicinājumiem pētījumā minējāt demokrātijas krīzi pasaulē. Ko ar to domājat, un kā demokrātijas krīze varētu izpausties Latvijā?
- Tas izpaudīsies plašāk Eiropas kontekstā. Demokrātija ir viena no Eiropas pamatvērtībām, un, kad ir runa par Ukrainu, kādu nopietnāku tirdzniecības līgumu, parasti tiek ņemts vērā kaut kāds demokrātijas kritērijs. Ja pirms 20 gadiem ik gadu arvien vairāk valstis kļuva demokrātiskas un demokrātijas kvalitāte uzlabojās, tad tagad arvien vairāk valstis, tostarp ļoti ietekmīgas, kļūst autoritāras vai nekļūst demokrātiskas, kā, piemēram, Ķīna. Arī ES ir vairākas valstis, kas negatavojas kļūt liberāldemokrātiskas, drīzāk iet pretējā virzienā. Arī ASV. Tas nozīmē, ka ES jāgatavojas laikam, kad demokrātija nebūs nozīmīgākais jautājums, veidojot attiecības ar trešajām valstīm.
- Varētu mainīties arī attieksme pret Krieviju, pret noteiktajām sankcijām, nemainoties Krievijas pozīcijai Ukrainā?
- Sankcijas vēl kādu laiku turpināsies, bet pēc gadiem desmit, divdesmit, kad Krievija, visticamāk, joprojām nebūs demokrātiska, ES būs ar to jāsadzīvo. Arī ar Ķīnu, kas pēc diviem gadiem kļūs par lielāko ekonomiku pasaulē un turpinās savu ekonomisko uzrāvienu.
- Tā prognozējusi OECD, kura gan iepriekš apgalvoja, ka tas notiks jau 2016. gadā.
- Jā, bet sekoja krīze, un Ķīnā IKP slīdēja uz leju daudz ātrāk, nekā bija gaidīts, bet ASV daudz ātrāk atguvās. Bet tagad ASV strupceļš, tās nespēj pieņemt nozīmīgus lēmumus par nākotnes attīstību, investīcijām infrastruktūrā, ļoti strīdīga ir nodokļu reforma, pensiju sistēma - ja tur neko nedarīs, ASV labklājības sistēma būs uz bankrota robežas pēc gadiem pieciem sešiem, jo ir tik daudz pensionāru un labumu, kas viņiem pienākas, tostarp bezmaksas medikamenti, veselības aprūpe. Jau gadiem ekonomisti runā par to, ka ASV budžets to nevar izvilkt, bet neviens nespēj to mainīt. Ķīnā, ja pieņem kādu lēmumu, to arī īsteno.
Latvijā, piemēram, augstākās izglītības reforma arī daudzus gadus iestrēgusi. Nesen biju konferencē Šanhajas universitātē, kas strauji un mērķtiecīgi kāpj pasaules reitingā. Tā ik gadu rīko pāris konferences, ielūdzot runātājus no visas pasaules ar augstu citējamības indeksu, kuri publicējas arī viņu žurnālā, līdz ar to arī žurnāla indekss kāpj, un tad arī universitātes reitings aug. Pirms četriem pieciem gadiem tur izbūvēta ieliņa, kur ir pilns ar kafejnīcām un Ķīnas un ārvalstu studentiem, bet mēs vairākus gadus runājam par studentu pilsētiņu kreisajā krastā, un tikai tagad lēnām tā attīstās. Autoritārisms spēj pieņemt lēmumus ātri, bet demokrātiskās valstīs nereti lēmumu pieņemšana ievelkas un var kavēt arī ekonomisko attīstību. Arī Eiropā aug pieprasījums pēc līderiem, kas spēj pieņemt lēmumus ātri un stingri.
- Varbūt skolās kā otrā svešvaloda ar steigu jāmāca ķīniešu, nevis krievu vai vācu valoda?
- Ķīniešu valodas zināšanas noteikti nenāktu par sliktu, vai to vajadzētu kā otro valodu, nezinu. Eiropā angļu valoda būs aktuālākā, bet skaidrs, ka cilvēkiem ar ķīniešu valodas prasmēm paveras plašas iespējas.
- Ja ekonomiskās atšķirības starp Latviju un pārējo ES mazināsies, vai cilvēki no ekonomiski atpalikušajiem laukiem vispirms migrēs uz pilsētām, Rīgu, Pierīgu, nevis uz ārzemēm?
- Cilvēki turpinās arī emigrēt ārpus Latvijas, un to nosaka ES loģika. ES deklarē, ka esam vienota teritorija, ir brīva darbaspēka plūsma, ir mēģinājumi nodrošināt pensijas un veselības aprūpes sekošanu līdzi cilvēkiem no vienas valsts uz citu. Jauniešiem ir Erasmus programma, turklāt daļa jauniešu jau skolas gados padzīvojuši citā ES valstī. Kamēr Latvija ir ES un kamēr pastāv ES, cilvēki brauks prom. Bet, ja mūsu ekonomika turpinās augt, vairāk cilvēku arī brauks uz Latviju, pamatā uz Rīgu. Ilgtermiņā Rīga varētu kļūt par vairāk eiropisku pilsētu ar vairāk ārvalstu iedzīvotājiem.
- Sakāt, ka iedzīvotāju skaits stabilizēsies šā gadsimta 20. gados, lai arī pērn negatīvs dabiskais pieaugums bija 57 tūkstoši iedzīvotāju. Vienlaikus lēšat, ka 2022. gadā darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars Latvijā samazināsies no 68% uz 63%. Kādu redzat ainu ar strādājošajiem, labklājības sistēmu, novecojošās sabiedrības uzturēšanu?
- Diemžēl tā ir tendence visur Rietumu pasaulē, kad cilvēki vairāk neies pensijā 60+ gados, bet drīzāk 70, 80 vai pat 90, jo arī pieaug dzīves ilgums, medicīnas pakalpojumu kvalitāte. Arī Latvijā vidējais dzīves ilgums palielinās un, ja cilvēki te mazāk dzertu un smēķētu, šie rādītāji būtu vēl labāki. Ir skaidrs, ka nākotnē Latvija būs sirmāka valsts, būs vairāk jātērē visam, kas saistīts ar novecošanos - pensijām, veselības aprūpei, atlaidēm sabiedriskajā transportā, veco ļaužu mītnēm u.c. Pēc mūsu aprēķiniem, Saeimas vēlēšanās 2022. gadā vairāk nekā puse balsotāju būs pensionāri. Skaidrs, ka viņi gribētu brīvu veselības aprūpi, lielākas pensijas, un politiķi viņiem to, visticamāk, arī piedāvās. Tas nozīmē, ka būs mazāk naudas citām vajadzībām, arī attīstībai. Cerams, ka vēl būs kohēzijas fondi, bet, visticamāk, to apjoms saruks līdz ar britu izstāšanos.
- Vai ar esošo dabisko dzimstību varēsim uzturēt novecojošo sabiedrību, vai tomēr plašāk jāatver durvis darbaspēkam no trešajām valstīm vai migrācijai?
- Beidzamajos gados palielinātie bērnu un jauno ģimeņu pabalsti ir devuši pozitīvu efektu, dzimstība ir augusi, bet ir kaut kāds limits. Ziemeļvalstis jau 30 gadu cīnās ar to, arī Vācijā ir bijusi negatīva dzimstība kopš 70. gadiem, lai arī tur izmantoti dažādi instrumenti, lai motivētu ģimenes radīt vairāk bērnu. Nedomāju, ka Latvija būs izņēmums, un vidējais bērnu skaits ģimenē drīz būs virs diviem. Bez migrācijas iedzīvotāju skaits vidējā un ilgtermiņā nepieaugs. Politiķiem jāpieņem grūts lēmums, vai viņi ir gatavi kaut kādai migrācijai, un, ja jā, kā tā izskatīsies. Vai tā būs «gudrā migrācija», kad aicinās speciālistus noteiktās nozarēs, kuru trūkst, piemēram, kā IT nozarē pašlaik. Tai vajadzīgi apmēram 3000 jaunu profesionāļu ik gadu, lai apmierinātu visu lielo IT uzņēmumu vajadzības, bet realitātē tirgū ienāk 650-700. Šo speciālistu piesaisti ļoti eleganti varētu apvienot ar augstākās izglītības eksportu.
- Par to ir runāts jau daudz, bet vai bez runāšanas, bez šiem NA demogrāfijas ultimātiem kaut kas vairāk tiek darīts, domājot ilgtermiņā?
- Beidzamajos gados nav redzēti šāda veida ilgtermiņa lēmumi. Bet, ja valdību darba ilgums kopš 1993. gada mums ir nedaudz vairāk kā gads, ja valdības nav stabilas, ir grūti no tām gaidīt ilgtspējīgus lēmumus. Te ir sistēmiska problēma.
- Pirms gada Certus publicēja pētījumu par apmēram 5,5 tūkstošiem ārvalstu studentiem Latvijā, kas dodot 73 miljonus eiro pienesumu Latvijas tautsaimniecībai un nodrošinot 1500 darba vietu. Kāds te ir izaugsmes potenciāls, ņemot vērā gan mācībspēku kapacitāti, gan valsts politiku? Interesanti, ka, piemēram, šovasar valdība neatbalstīja mākslas studiju virziena atvēršanu Turībā, lai gan tā bija domāta kā eksporta programma pamatā ārvalstu studentiem. Esot jākonsolidē studiju programmas, iepriekš bija arī bažas par mācībspēku kvalifikācijas nepietiekamību.
- Potenciāls noteikti ir. Iepriekšējā mācību gadā ārvalstu studentu skaits sasniedza 6300, un šogad tas varētu būt ap 7000. Vēl ir ap 2000 apmaiņas studentu, un kopumā šobrīd Latvijā varētu būt apmēram 9000 ārvalstu studentu. Tas ir daudz, apmēram trīs Rūjienas. Viens ārvalstu students tautsaimniecībā ienes vairāk nekā 12 000 eiro gadā. Arī augstskolām ir brīvas vietas, pirms desmit gadiem tajās studēja divreiz vairāk studentu. Daudzas fakultātes Latvijas augstskolās ir patukšas, pasniedzēji arī gatavi lielākai slodzei. Jautājums, kā pārdot Latviju. Viena joprojām nesakārtota lieta ir eksistējošie divi portāli ar atšķirīgu, pat pretrunīgu informāciju - studyinlatvia.eu un studyinlatvia.lv - tas mulsina. Galvenais faktors izvēlei studēt Latvijā ir mūsu esamība ES.
Vajadzētu daudz dziļāku sadarbību starp augstskolām un Ārlietu ministriju. Studentiem, kas brauc no trešajām valstīm, jāpiesakās Šengenas vīzai un uzturēšanās vīzai Latvijā. Ārlietu ministrija varētu paplašināt cilvēku skaitu, kas pavasarī veic potenciālo studentu intervijas, lai izsniegtu vīzas. Pašlaik intervijas ir ilgi jāgaida, tās notiek tikai klātienē, lielās valstīs, piemēram, Indijā, daudziem jābrauc ļoti tālu līdz galvaspilsētai. Ļoti noderīgi būtu īslaicīgi konsulāti dažādos reģionos uz šo interviju laiku reflektantiem.
- Valsts vai ĀM uztver augstskolu cīņu par ārvalstu studentiem kā tikai pašu augstskolu interesi?
- Jautājums par kapacitāti un naudu, papildu naudas resursiem. Skaidrs, ka valsts budžets kopumā iegūtu no papildu ārvalstu studentu piesaistīšanas, bet, ja ĀM neredz pieaugumu savā budžetā, tad tai ir mazāks stimuls to darīt. Bet tur būtu jāskatās plašāk, uz kopīgo labumu.
- Mēs kritizējam savu augstākās izglītības kvalitāti, arī augstskolu reitings neliecina par ļoti augstu konkurētspēju Eiropā, bet ārvalstu studenti brauc.
- Manuprāt, Latvijas augstskolas reitingā atrodas tur, kur tām jāatrodas atbilstoši to finansējumam. Vislabākās pasaules augstskolas arī ir tās turīgākās, Oksforda un Kembridža arī ir bagātākās universitātes Eiropā, arī Hārvarda, Jēla. Jo lielāks budžets, jo labākus mācībspēkus var piesaistīt, ar lielāku atalgojumu, vilinošu infrastruktūru studijām, izklaidei. Ļoti atzinīgi vērtējama studentu pilsētiņas attīstīšana, jo arī infrastruktūra piesaista ārvalstu studentus un arī ietekmē to, ka mazāk Latvijas studentu brauc uz otrās, trešās šķiras augstskolām Anglijā vai Īrijā, bet studē Latvijā, kur bieži vien izglītība ir daudz labāka nekā kādā viduvējā britu augstskolā.
Jāsaprot, ka augstāko izglītību nevar uzlabot bez finansējuma, bez nopietnām investīcijām infrastruktūrā un arī nopietnām algām pasniedzējiem, pētniecībai, zinātnei. Profesora algas Latvijas Universitātē un Tartu universitātē pirms 15 gadiem bija ļoti līdzīgas, tagad Tartu algas ir divreiz lielākas un slodze ir krietni mazāka, jo Tartu ir mazāk studentu - tur ir tikai valsts finansētas studiju vietas. Mums ir problēmas ar talantīgiem doktorantiem. Pirms pāris gadiem rakstīt doktordarbu pie manis pieteicā viens doktorants no Kanādas, kuram bija latviešu draudzene. Beigās viņš izvēlējās Tartu, jo tur viņam ne tikai nebija jāmaksā par studijām, bet vēl maksāja stipendiju un nodrošināja viņu ar modernu biroju, darba vietu, iespēju apmeklēt konferences. Mēs to nevaram piedāvāt. Mums politiķi bieži saka, ka nevajag runāt par naudu, bet tā nosaka visu.
- Vai te kādu efektu dotu augstskolu konsolidācija, ar kuru ministri palaužas un aplaužas augstskolu autonomijas priekšā?
- Ir lietas, kuras apvienot būtu loģiski. Piemēram, RPIVA apvienošana ar LU šķita loģiska, jo pedagoģija parasti ir daļa no plašākas klasiskās universitātes, nevis atsevišķa augstskola. Bet nez vai vajadzētu apvienotās programmas lielajās universitātēs - konkurence liek strādāt mazliet labāk.
Runājot par sīkajām augstskolām, ir jautājums par to izglītības kvalitāti.
- Vai jūsu pētījumus izmanto arī pašvaldību vai nacionālās politikas plānošanā, vai tas ir lauciņš, par ko medijiem parunāt un kur pētniekiem paspēlēties?
- Mērķis ir kaut ko ietekmēt, gribam komunicēt mūsu idejas gan sabiedrībai, gan politiķiem. Pērn mūsu ziņojums bija par nodokļu reformu, un vairāki mūsu atbalstītie jautājumi, piemēram, 0% nodoklis reinvestētajai peļņai, arī parādījās nodokļu reformā. Varam piesaistīt uzmanību kādam jautājumam, piemēram, augstākās izglītības eksportam, un komunicēt to Saeimā un izpildvarā, ir jautājumi, ko domnīcas divarpus gadu darbības laikā esam ielikuši dienaskārtībā, bet tālākais jau ir politiķu rīcības jautājums. Pilinām informāciju. Katrā ziņā, ir lielāka sapratne, ka ir aktīvi jāstrādā pie ekonomikas attīstības, jāsaprot, kas ir Latvijas konkurētspējīgās nozares, un vajag uz tām fokusēties.
