Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs intervijā Neatkarīgajai iestājas par skolotājiem un vērtē kārtējo izglītības reformu.
- Tiek deklarēts, ka šī izglītības satura reforma balstīsies «kompetenču pieejā». Bet vai tad ir kas jauns? Vai tad līdz šim skolas ignorēja prasmes un prakses?
- Tas absolūti nav nekas jauns. Tas ir tas, ko vienmēr sauca par vispārējām prasmēm, par vispārējiem rīcības veidiem. Piemēram, mēs, attīstot ģimnāziju, vienmēr noteicām uzdevumu - sasniegt tādu līmeni, lai skolēniem vienmēr būtu skaidrs un saprotams, ka viņi apgūst rīcības veidu. Ne tik vien, kā risina kādu uzdevumu…
- Ņemsim vērā, ka jūsu skola šajā procesā ir zināms izņēmums. Jums ir pašiem sava rīcības programma Radošais universs, jūs paši gatavojat mācību līdzekļus u. tml. Bet es vēlos dzirdēt jūsu padomu pārējiem.
- Jā, ciktāl tas skar mūs, mēs ar to darbojamies 20 gadu… Esam apjēguši šīs vispārējās iespējas, vispārējos paņēmienus, vispārējās prasmes. Tāpēc, ka tās nepastāv viena priekšmeta ietvaros. Vai tad mūsu prasme veidot kādu loģisku ķēdi, sniegt kādu vispārēju, kopēju secinājumu par mūsu analītisko darbību ir saistāma ar kādu vienu priekšmetu? Pastāv taču pārpriekšmetiskas prasmes, iespējas, veidi. Un, ar to rēķinoties, paša bērna apmācības stils tiek veidots pavisam citādi.
Proti - viņam ir svarīgi sasaistīt dažādas jomas, dažādas lietas. Man šķiet, ka izglītībā tas ir ļoti globāli… Lūk - pasaulē ir kas globāls, bet - arī skolā ir kas globāls. Globāls mērķis, globāls panākums ir tieši tas, ka skolnieks spēj savietot pilnīgi dažādas jomas, dažādus faktus, dažādas savas prasmes vienā veselumā. Jo arī viņš pats ir šāds veselums - būtne.
Bieži vien domā (vai - daudzi uzskata), ka - lai gūtu kādus panākumus un pareizi pasniegtu mācību vielu - viss ir jāsadala, jāsadrumstalo. Sanāk, ka bērnam ir kādas sadrumstalotas priekšmetu jomas. Sevišķi nelabi tas ir 10-11 gadu vecumā. Tāpēc, ka bērns tomēr uztver bildi kopumā, domā kopainas ietvarā… Viņa uztvere nav fragmenti.
- Daudzi zinātnieki, ne krievi, franči un citi, apgalvo, ka līdz 12 gadu vecumam bērns šo veselumu vislabāk apjēdz, apgūst savā dzimtajā valodā.
- Dzimtā valoda - tas ir viņa esības veids.
- Acīmredzot ir iespējams fizikā pastiprināti viest latviešu valodas elementus, bet, ja, teiksim, dabas mācībā zem sēnēm jāmeklē Raiņa citāti, man tas liekas kaut kas neīsts, samākslots…
- Tas, ko jūs minējāt, tiešām ir samākslots. Visam jābūt absolūti reālam un bērna attīstības dabai atbilstošam. Izglītībā samākslotībai nav jābūt. Tādēļ, ka bērns neattīstās vakuumā.
Jūs minējāt dzimto valodu. Jā, līdz 12 gadiem ir ļoti svarīgi, lai dzimtā valoda veicinātu intelektuālo attīstību. Taču daudzvalodīgā pastāvēšanas telpā, pilsētā, kur daudz valodu, nav iespējams un nebūtu arī pareizi viņu kaut kādā veidā izolēt un ierobežot. Bērnam visu laiku jājūt mijiedarbe, dažādu valodu saskare. Tāpēc, ka tas atbilst viņa dzīvei šajā vietā, šajā valstī. Mācību procesā tas veicina arī bērna intelektuālo attīstību. Veicina domāšanas elastīguma attīstību, kad bērns, cilvēks viegli un mierīgi pārslēdzas no vienas valodas uz citu.
- Taču kāda triju bērnu mamma Izglītībā un Kultūrā raksta, ka šī reforma konstruē globālā darba tirgus dalībnieku. Jo viņa nesaskata tajā vērtību pamatu. Vai tā ir? Lai gan - arī šajā ziņā jūsu skola nav īstais piemērs vispārējam raksturojumam.
- Tur jau tā lieta, ka es te nevaru saukt kā piemēru mūsu ģimnāziju. Taču pats galvenais - man šķiet, ka šajā «kompetenču pieejā» (vai - saturā caur kompetencēm) ir viens labs zelta grauds. Pats galvenais un svarīgākais, vērtība numur viens. Tā ir brīvība. Ja vien ar to pareizi apieties. Ir ļoti svarīgi, lai skolotājs prastu ar to rīkoties, lai viņš būtu profesionālis. Brīvība nozīmē to, ka bērnam, skolēnam ir tiesības un iespējas izvēlēties dažādus materiālus (tiem jābūt sagatavotiem), viņš ir tiesīgs izvēlēties savas atbildes formu… Savukārt skolotājs konstruē, izdomā, veido mācību darbu tā, lai izpausties varētu katrs. Vienā klasē ir ļoti dažādi bērni. Ļoti dažādi. Un - ir jārada tādi apstākļi, lai viņi visi spētu izpausties. Bērnam jājūt šis brīvības un zināmas neatkarības (no kaut kādām stingrām prasībām) gars. Lūk, tas man šajā reformā patīk.
- Bet kā tad ir ar gatavību šai brīvībai? Vai ir atbilstošā līmenī sagatavotas metodikas, mācību līdzekļi un - galu galā - vai domāts par šai pieejai, šai atdevei adekvātu, pienācīgu skolotāju darba apmaksu?
- Jā, līdzko sākas realizācija, tā, kā vienmēr, sākas problēmas. Tāpēc, ka nav šīs te, teiksim, paralēlās darbības. Nu nav kam radīt šīs jaunās mācību grāmatas! Jo pie mums viss principā atdots privātajiem. Proti - komersantiem. Izdevniecība Y vai izdevniecība X atrod savus resursus, pasūta konkrētas mācību grāmatas konkrētiem autoriem, bet - nav īpašas, teiksim, vides, kurā pastāvētu konkurence. Tāda, lai mācību grāmatu, mācību līdzekļu, mācību materiālu radīšanai varētu piesaistīt gudrākos un progresīvākos cilvēkus.
Valsts ar to nenodarbojas. Lai arī manā skatījumā valstij vajadzētu būt noteiktu pakalpojumu pasūtītājai. Tā, kas nepieciešams stundai, radīšana nav nodrošināta. Proti - nav nodrošināts to cilvēku darbs, kuriem piemīt nestandarta domāšana un kuri patiešām spēj to likt lietā mācību materiālu radīšanā…
Skolotājam, ja viņš grib kvalitāti, ja viņš vēlas būt savā darbā veiksmīgs, šodien diemžēl jātērē milzum daudz laika tam, lai radītu savam skolēnam darba lapu. Ja viņš grib, viņš cenšas, lai visi būtu nodarbināti un katrs varētu stundā izpausties. Un tad viņš gatavo nevis vienu darba lapu, bet trīs variantus. Kā minimums. Tāpēc, ka bērni ir ļoti dažādi, un viņu spējas izpaužas dažādi.
Taču - šodien skolotāja darba apmaksā ietilpst viss. Vai viņš veido tās darba lapas vai neveido - viņš saņem tikpat. Saprotat? Tāpēc es arī saku, ka šo pakalpojumu pasūtītājai jābūt valstij. Piemēram, jau cik gadu runājam, ka mūsu prioritāte ir latviešu valoda. Taču lepoties ar to, ka esam radījuši kādus patiesi mūsdienīgus, dažādiem vecumiem piemērotus un to vajadzībām atbilstošus tekstus, kurus izmantot latviešu valodas apguvei domātos mācību līdzekļos, joprojām nespējam.
- Ko teiksiet par profesores Zentas Anspokas apgalvojumu, ka «vairākumam skolotāju ir tikai intuitīvs vai daļēji teorētiski pamatots priekšstats par to, kāds ir mūsdienu skolēns - viņa psiholoģiskais, sociālais un pedagoģiskais portrets - un kā ar viņu strādāt».
- Skolotāju vairākumam ir lielisks, pilnīgi adekvāts priekšstats par skolēniem un to, kā viņi izpaužas. Skolotāji ik dienu redz, ka skolēni ir pārsteidzoši dažādi. Viņi nāk no ļoti dažādām ģimenēm, dažādiem sociāliem slāņiem. Bērni jau no pirmās klases saduras ar ļoti dažādām problēmām. Skolotāji to visu redz, un vairākumam tas top viņu darbības lauks. Jo viņi redz skolēnus, kuriem vajadzīga neatliekama, steidzama speciālistu palīdzība. Bet vecāki diemžēl to redzēt negrib. Proti - šodien vecāki var izvēlēties - klausīt kādām rekomendācijām vai nē. Bez vecāku atļaujas skolotājs nevar lūgt palīdzību pat psihologam. Pie psihologa jāvēršas kādam no vecākiem.
Ar mūsdienu bērniem saistās milzums problēmu. Skolotāju vairākums tās lieliski redz un lieliski spēj novērtēt. Taču - skolotāju vairākums diemžēl nespēj atlicināt laiku speciālām nodarbībām ar šiem bērniem. Viņam nav laika speciāli sagatavot stundas, kuras atbilstu šiem ļoti dažādajiem bērniem. Tas netiek apmaksāts. Tas netiek finansēts. Un skolotājs kļūst savas mazās aldziņas ķīlnieks. To apstākļu ķīlnieks, kādus viņam ar šiem ļoti dažādajiem skolēniem sagādā dzīve.
Tālāk. Skolotājs ir jāmāca darboties ar šīm dažādajām vajadzībām. Kurš spēj iemācīt skolotāju to darīt? Anspokas kundze vai kāds cits augstskolas speciālists, kurš tieši saistīts ar jaunu skolotāju sagatavošanu? Šiem speciālistiem taču arī būtu kaut kādā mērā jāatbild par to, kā viņi māca jauno skolotāju darboties ar šiem dažādajiem bērniem un viņu dažādajām vajadzībām. Taču šodien mēs nevaram lepoties ar to, ka šis jaunais speciālists nāk uz skolu. Bet, ja atnāk, - tas jau ir liels pluss. Taču slikti, ka pēc diviem trim mēnešiem viņš aiziet. Jo viņš neprot, viņš absolūti neprot strādāt ar šiem mūsdienu bērniem un viņu dažādajām vajadzībām.
Un te, lūk, rodas jautājums - kurš tad nezina vai zina, kādi ir šie bērni? Es neaizstāvu skolotājus. Skolotājiem arī, protams, ir nopietni jādomā par pilnveidošanos, par savu zināšanu atjaunotni, par jaunas informācijas gūšanu… Skolotājam jātop tam visam motivētam. Ja viņš mācās, ja viņš spēj strādāt ar bērniem pa jaunam, tad viņam droši vien jāzina, ka tas tiks novērtēts arī viņa algas apmērā.
- Vai esat iepazīstināts ar kādiem profesionāliem, zinātniskiem pētījumiem, kuri garantē, ka, teiksim, bērnudārza bērns pirms došanās uz skolu jau ir sasniedzis tādu otrās valodas zināšanu līmeni, lai spētu skolā mācīties valsts valodā kā līdzvērtīgs?
- Tādu pētījumu nav. Skolēns, bērns nevar atbildēt par to, kāda eksistences sistēma, sabiedriskā sistēma, dzīves sistēma ir izveidojusies vietā, kur viņš dzimis un kur dzīvo. Viņš nevar piedalīties šajos politiskajos procesos, šajos politiskajos ķīviņos... Un - paskatieties pats, kādās vietās mīt mūsu skolēni. Diemžēl guļamrajonos ir vietas, kur latviešu valoda atpaliek. Ģimenē - krievu valoda.
- Ja runa ir par krievu ģimeni, man tas liekas tikai normāli.
- Jā, bet, rēķinoties ar mūsu vidi, uz to jāraugās ļoti nopietni. Uz pirmo klasi bērns atnāk ar savu dzimto valodu un to, ka pirmsskolas programmā sācis mācīties latviešu valodu. Spēlēdamies, pozitīvi, bez atzīmēm… Skolā bērnam dažos gados jāiemācas komunicēt šajā, viņam otrajā, valodā. Lai tas notiktu, ir jāiegulda milzīgs profesionālu skolotāju darbs. Bet mēs runājam par to, ka katastrofāli trūkst labu materiālu, kurus skolotāji varētu izmantot arī pirmsskolas apmācībā. Saprotiet - nav izvēles.
Esmu dziļi pārliecināts par to, ka otrajai valodai, sākot ar pirmo mācību dienu skolā, ir jābūt klāt visur, kur bērns mācās. Proti - otrajā valodā parādās kādi uzdevumi, kādas darbības… Mazuļiem stundā var nomainīties četri, pieci, seši darbības veidi. Viņi nevar monotoni ņemties ar vienu un to pašu.
Te, līdzās dzimtajai valodai, vienmēr ir klāt otra valoda. Vienmēr. Un bērns, ticis skolā, jau nonāk tādā vidē, kur mācībās pastāvīgi koeksistē divas valodas. Un atkal - te ir ļoti svarīgi, cik profesionāli prot rīkoties skolotājs. Skolotājs nemāca bērnam, ka kāds viņam tulkos vai kaut kādā veidā dublēs šo otru valodu. Proti - mācības visu laiku rit divās valodās. Tā ir konstante. Un tad skolēna attieksme pret to ir citāda. Viņš iemācās izmantot šīs abas valodas, pildot uzdevumus, un viņam top gluži dabiski pēc devītās klases mācīties latviešu valodā. Turklāt - nevar taču viņam aizliegt lietot tās valodas, kuras viņš zina. Viņš saprot - jā, es mācos latviešu valodā, man tas ir normāli, bet - neviens man kā skolēnam neliedz gūt informāciju citā valodā. Mana dzimtā valoda nekur nepazudīs, tā vienmēr būs mana.
- Bet valodu apguves izcilībai veltītā konferencē NATO eksperts Jānis Sārts izteicās, ka cilvēks varbūt izcili zina valodu, bet, līdzko jāsacer nopietns dokuments, rodas grūtības. Proti - izcili runā, bet domā šajā valodā pašvaki.
- Ja mācību process bērnam tiek veidots divās valodās, tad bez domāšanas mācīties būs neiespējami. Pats pareizi konstruētais uzdevums to iemācīs. Cita lieta, ka mūsdienu skolā joprojām ir ļoti maz nestandarta uzdevumu. Ļoti maz projektēšanas uzdevumu, kad jāpanāk kāds reāls, taustāms rezultāts. Ar ko ir labs projekts? Te es vienmēr piesaucu Džonu Djuī, kurš teica, ka iemācīt var tikai, kaut ko darot. Tādēļ projektiem vienmēr jābūt ieaustiem mācību procesā. Tos nedrīkst izlikt ārpus tā kā kaut kādu papildinājumu. Tiem jābūt apmācošiem.
- Cik lielā mērā tie 20%, kas paredzēti mācībām dzimtajā valodā, garantē nacionāli kulturālās identitātes saglabāšanu?
- Man nepatīk rēķināt procentos. Pasēdēsim tagad abi un izveidosim mācību plānu, kurā būs šie 80% un šie 20%. Taču - kādā valodā tiek pasniegta latviešu valoda? Latviešu! Kādā valodā tiek pasniegta dzimtā valoda un literatūra? Dzimtajā! Angļu valoda? Pieļauju, ka angliski. Otra svešvaloda? Savā - franču vai vācu valodā. Saprotiet, krietna daļa mācību plāna jau nespēlē šīs procentu spēlītes. Tālāk - ņemsim atlikušos priekšmetus. Bērns visu laiku, līdz septītajai klasei, ir mācījies divās valodās un viņa mācību telpā, vidē vienmēr ir līdzās pastāvējušas divas valodas, tās bijušas viņa mācību valodas, tās nekonkurēja, tās papildināja viena otru. Un, ja bērns ir iemācījies tajās veikt visdažādākos nestandarta projektu uzdevumus, tad es pieļauju, ka viņš vienlīdz labi tiks galā ar uzdevumiem gan dzimtajā, gan otrajā, latviešu, valodā. Bet, ja, pildot uzdevumu latviešu valodā, rodas kādas grūtības, skolotājs nevar viņam aizliegt izmantot kādu informāciju dzimtajā valodā. Nevar! Kāpēc? Tāpēc, ka skolotājs ir ieinteresēts, lai bērns iemācās veikt šos daudzveidīgos uzdevumus.
Tālāk. Mūsdienu tehnoloģijas, kuras bērni lieliski izmanto, veicina to, lai informācija būtu pieejama atklātā telpā un to var izmantot kādu uzdevumu veikšanā. Šodien vairs nav tā, ka kaut kāda mācību informācija top cilvēkam pārsteidzošs atklājums. Tāpēc mainās arī pieejas. Šodien uzdevums jākonstruē citādi. Izmantojot to mūsdienīgo informāciju, kas pieejama bērnam. Diemžēl šīs jaunās tehnoloģijas mācību procesā pagaidām tiek izmantotas ļoti maz. Nepietiek līdzekļu, trūkst nesēju skolās u. tml. Taču - mācību process mainās. Vai nu mēs to gribam, vai negribam. Mūsdienu domāšana transformējas, un, protams, mainās arī mūsu bērnu iespējas.
- Tātad šīs reformas un arī mazākumtautību vidusskolu pārejas uz mācībām valsts valodā kvalitātes pamats ir laikmetam adekvāts, augsts skolotāju profesionālisms un pienācīgs paša skolotāja statuss?
- Skolotājs, kurš patiešām spēj profesionāli strādāt ar bērniem divās valodās, ir garants tam, ka viņa skolēns spēs mācīties nākamajā līmenī (vai - pēc vidusskolas - universitātē, institūtā) latviešu valodā. Labi būtu, ja vēl arī angļu… Skolotājs patiešām ir šis garants. Kam ir problēmas? Zināmai daļai skolotāju, kuri nav spējuši, kuriem nav sanācis. Viņi ir jau gados. Viņu latviešu valoda nav spīdoša. Profesionālu skolotāju, kuri spēj darboties divās (labi būtu - trijās) valodās, nepietiek. Tur tā problēma.
- Bet arī jūsu nosauktie var būt lieliski sava priekšmeta skolotāji…
- Jā. Pilnīgi pareizi. Taču mēs ar jums te nevaram izrakstīt kādas receptes. Kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd katra skola tiks un tiek galā ar savu stāvokli bez citu palīdzības. Diemžēl katram iznāk tā, kā viņš māk… Diemžēl darba tirgū nav šo speciālistu, nav šo skolotāju, kuri spētu atjaunināt kolektīvus un aizstāt tos, kuri jau pensijā. Saprotiet, mēs šodien varam teikt mūsu cienījamajiem pensionāriem vienīgi Paldies! par to, ka viņi strādā, ka nav tukšu vietu. Diemžēl daudzi šodien saskaras ar to, ka viņus aizstāt (nav svarīgi, vai skolotājs nolēmis doties pensijā, kļūt par māmiņu - dekrēts - vai braukt uz Angliju) nav ar ko.
Problēma, nav tā, ka bērni nespēj. Problēma ir - skolotāji un ne sevišķi mūsdienīgais mūsu, teiksim, mācību līdzekļu bāzes stāvoklis. Tie taču netiek atjaunināti. Mēs runājām par IT tehnoloģijām. Nu tad dodiet mums šos jaunos materiālus! Protams, tam vajadzīgs finansējums. Mēs it kā definējam prioritātes, taču vienlaikus saglabājas vēlme uzdot vēlamo par esošo. Tāpēc - absolūtas deklarācijas! Deklarējam, bet sasniegt - nespējam! Kāpēc? Tāpēc, ka nav nodrošinājuma. Nav piepildījuma. Ak, skolotājs strādā… nu, labi, nu tad lai viņš arī strādā… Tā uzskata mūsu cienījamā sabiedrība.
