Ceturtdienas, 31. augusta rītā par aicinājumu «saglabāt esošo kārtību, kas attiecas uz skolas gaitu uzsākšanas vecumu, kad bērni skolas gaitas uzsāk no septiņu gadu vecuma vai retos gadījumos pat astoņu gadu vecumā» portālā manabalss.lv bija parakstījušies vairāk nekā 2000 Latvijas pilsoņu.
Parakstu vākšana ir sākta, reaģējot uz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieceri panākt grozījumus Vispārējās izglītības likumā, lai noteiktu, ka bērniem skolas gaitas sāktos jau sešu gadu vecumā. Izglītības un zinātnes ministrija cer sešgadniekus sadzīt skolas solos jau 2018. gada 1. septembrī.
Šādas reformas mērķis ir ļoti pragmatisks. Latvijā strauji samazinās ne tikai kopējais iedzīvotāju, bet arī darbaspējīgo cilvēku skaits. Ekonomikas ministrijas sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm (2016. gada jūnijs, 94. lpp.) ir sausi konstatēts: «Saskaņā ar demogrāfijas prognozēm iedzīvotāju skaits Latvijā līdz 2022. gadam var samazināties par vairāk nekā 60 tūkst., pie tam darbaspējas vecumā iedzīvotāju skaits samazināsies straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits. Galvenais iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesls gan vidējā, gan ilgtermiņā būs iedzīvotāju novecošanās, kā rezultātā palielināsies starpība starp dzimstības un mirstības rādītājiem. Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, darbaspēka trūkums nākotnē var kļūt par nozīmīgu šķērsli izaugsmei.»
Tātad tieši darbaspēka trūkums nākotnē kļūs par nozīmīgu šķērsli izaugsmei. Savukārt pilngadību sasniegušie vidusskolnieki tā vietā, lai mestos darba tirgū, nosvinējuši 18. dzimšanas dienu, vēl vienu gadu deldē bikses 12. klases solos. Ja darba devējiem briest grūti laiki, tad pat sešgadniekiem jānāk palīgā! Īstenojot pāreju uz apmācību no sešu gadu vecuma, ir iespējams nedaudz palielināt teorētisko darbaspēka pieejamību.
Šādi izskatās IZM iecerētā reforma no darba devēju interešu un no ekonomiskās izaugsmes skatupunkta. Kā reforma izskatās no vecāku interešu skatupunkta (par bērnu reālajām interesēm izglītības sistēmā domā tikai daži īpatņi nevalstiskajās organizācijās)?
Pēdējo desmit gadu laikā Rīgā bija vērojama izteikta tendence sūtīt bērnus uz pirmo klasi no astoņu gadu vecuma. Rīgas centra skolās bija pirmās klases, kurās lielāko daļu pirmklasnieku veidoja jau astoņu gadu vecumu sasnieguši bērni, bet septiņgadīgie bija minoritāte.
Iemesls šādai tendencei ir ļoti pragmatisks. Ja abi vecāki vai viens Latvijā palikušais vecāks strādā, tad ir daudz izdevīgāk, ja bērnus ilgāku laiku pieskata kāds cits vai tiek atrasta iespēja to laist bērnudārzā vēl septiņu gadu vecumā. Privātie pieskatītāji var pielāgoties vecāku darba laikam, bet lielākajā daļā bērnudārzu bērnu var ievietot jau pēc 7 rīta un izņemt līdz 19 vakarā. Turklāt privātiem pieskatītajiem un bērnudārziem nav garo brīvlaiku. Praktiski visās Rīgas centra skolās tik izdevīgus grafikus pat pirmajā klasē nepiedāvā. Otrkārt. Vidējam septiņgadīgajam, uzsākot mācības pirmajā klasē, ir nepieciešama lielāka vecāku palīdzība nekā uzsākot mācības no astoņu gadu vecuma. Ja pirmajā klasē ir 25 bērni, no kuriem puse ir astoņus gadus veci, tad laiks, ko skolotāja(s) var veltīt vienam bērnam, nav liels. Turklāt astoņus gadus vecie bērni klases darbus izpildīs daudz ātrāk un labāk, saņemot uzslavas, bet vidējie septiņus gadus vecie bērni vairākus gadus būs starp lūzeriem un atpalicējiem. Vidējam septiņgadīgajam, sākot skolas gaitas, ir vajadzīga daudz lielāka vecāku uzmanība un laiks nekā astoņus gadus vecam bērnam. Šādi ir objektīvi apstākļi, kādēļ vismaz Rīgā ir vērojama tendence nevis paātrināt laiku, kad bērns sāks iet pirmajā klasē, bet paildzināt to.
Tāpēc IZM un Ekonomikas ministrijas vēlme maksimāli izdabāt Latvijas darba devējiem saduras ar pilnīgi pretējām strādājošo vecāku interesēm.
Tā vietā, lai būvētu abstraktus plānus un kalkulētu procesus tikai Excel tabulās, valdības ekspertiem būtu lietderīgi šad un tad nolaisties arī uz grēcīgās Latvijas zemes. Ja nākotnes darbaspēka problēmas ir tik svarīgas, tad būtu jāsāk nevis ar strauju sešgadnieku bīdīšanu uz skolu, bet vispirms sākumskolas ir jāpārveido par draudzīgākām strādājošajiem vecākiem.
Realitātē notiek pilnīgi pretējais. Pēdējo piecu gadu laikā Rīgas skolās nemitīgi mainījās pagarinātās grupas sistēmas. Vienu brīdi paziņoja, ka pagarinātās grupas vispār atcels, tad tās paslepus darbojās par samaksu, tad paziņoja, ka tās būs, bet tikai pirmklasniekiem utt. Turklāt katrā skolā bija sava kārtība.
IZM var sacerēt dažādus projektus un lobēt izmaiņas likumos, bet, neuzlabojot sākumskolas apstākļus skolēnu strādājošajiem vecākiem, tendences būs pilnīgi pretējas valdības atbalstītajai politikai.
