Intervija ar investīciju baņķieri, finanšu konsultanta IBS Prudentia partneri Ģirtu Rungaini.
– Kas, jūsuprāt, radī ja 11. Saeimas vēlēša nu rezultātu – vēlētāju sapņi «atbrīvoties no oligarhiem» vai polittehnoloģijas?
– Man šķiet, ka, salīdzinot ar dažām iepriekšējām vēlēšanām, šoreiz polittehnoloģijas lielu iespaidu neatstāja. Protams, bija daži elementi, piemēram, kampaņa pret Aigaru Štokenbergu. Arī Saskaņas centrs (SC) izmantoja no Maskavas atbraukušos vēlēšanu speciālistus, un mēs varējām vērot pilnīgi atšķirīgas, segmentētas ziņas dažādos kanālos: vienas bija paredzētas latviešu vēlētājam, citas – krievu, viena – pensionāram, cita – uzņēmējam. Bet apgalvot, ka tās būtu bijušas izcilas polittehnoloģijas... Mēs taču redzam, ka SC neieguva daudz vairāk vietu Saeimā, salīdzinot ar pērno gadu.
– Kādas ir redzamākās aplamības, vērtējot vēlēšanu rezultātu?
– Ir divas pilnīgi nepareizas interpretācijas attiecībā uz šīm vēlēšanām. Pirmā: tiek apgalvots, ka SC ir uzvarējis vēlēšanās. Nē, SC ir cietis sakāvi. No lablatvijas, no bitēm un, iespējams, no ZZS Saskaņas centram vajadzēja saņemt daudz vairāk balsu, bet tas, ka viņi dabūja tikai kādas 1600 balsis, ir vienkārši smieklīgi. Tas nozīmē, ka patlaban notiek krieviskā elektorāta asimilācija Latvijā, un SC to labi saprot. Otrā nepareizā interpretācija ir tā, ka cilvēku vēlēšanās bijis mazāk. Tieši otrādi! Katru gadu zaudējam aptuveni 40 000 cilvēku, kuri aizbrauc, bet nomirst par 10 000 vairāk nekā piedzimst, un tas nozīmē, ka relatīvā vēlētāju aktivitāte bija augstāka nekā citkārt, jo ir lielāks relatīvais cilvēku skaits.
– Izskatās, ka īpašas tehnoloģijas nav bijušas vajadzīgas arī Zatlera Reformu partijas panākumiem: vajadzēja tikai vienu «tehnoloģiju» – atlaist Saeimu.
– Ir skaidrs tas, ka laimes lāča balsojumi Latvijas elektorātam ir raksturīgi pēdējos 20 gadus. Vēlēšanu sistēmas īpatnību dēļ pēdējā laikā – kādas divas vēlēšanas pēc kārtas – neradās nozīmīgas jaunas partijas, bet pamatos jau bija jaušams prasījums pēc laimes lāča, jo liela daļa elektorāta meklē vainu ārpus sevis, līdz ar to arī problēmu risinājumus ārpus sevis, gaidot vienīgi laimes lāci, kas visu atrisinās. Neko jau neatrisinās, tikai pateiks to, ka istaba ir jāizslauka, jo guļot uz krāsns, neko nevar sasniegt. Bet ir skaidrs, ka elektorāts attīstās un aug. Taču procesa specifika ir tāda, ka tas momentuzņēmums tiek fiksēts ik pa četriem gadiem. Pa vidu ir arī pašvaldību vēlēšanas, bet tām tomēr ir cita dienaskārtība. Ja Saeimas vēlēšanas notiktu katru gadu, mēs redzētu, kā mainās dinamika. Un ne jau Zatlera cīņa ar oligarhiem iznīcināja trīs oligarhus, vienkārši –
sabiedrībai daudz kas bija piegriezies, un, ja iepriekšējās vēlēšanās kaut kā izdevās sabremzēt vēlētāju sašutumu, pasākumam neizbēgami agrāk vai vēlāk bija jānotiek. Zināmajiem trim kungiem šobrīd neapšaubāmi ir mazāka politiskā ietekme nekā agrāk, tomēr viņi joprojām ir ietekmes aģenti, un to it sevišķi sajutīs mazāk pieredzējušie parlamentārieši. Tas ir normāli un neizbēgami.
– Vai varat prognozēt, no kādām partijām sastāvēs pirmā valdība?
– Negribu prognozēt, bet ceru, ka netiks pieļauta Saskaņas centra nonākšana valdībā, jo tā nav partija, kas aizstāv Latvijas intereses. SC drīzāk ir Krievijas partijas Jedinaja Rossija Latvijas filiāle, kuras mērķis ir viens: atjaunot Latviju kā Krievijas sastāvdaļu. Ir lieta, ko daudzi cilvēki nekādi nevēlas saprast, viņi saka: nu, kāda Krievija, ko tā mums var izdarīt, mēs taču esam NATO, Eiropas Savienībā! Bet par to nav diskusija. Tā ir par to, ka Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, ar kuras palīdzību var panākt materializētu Krievijas ietekmi Eiropas Savienībā un NATO. Lietuvā un Igaunijā to izdarīt nav iespējams. Krievijas maksimālā programma ir tāda Latvija, kuras ekonomika un cilvēki ir atkarīgi no Krievijas, līdz ar to – viegli manipulējami un ietekmējami. Tieši caur mums Krievija sēž Eiropas Savienībā daudz ietekmīgāk nekā agrāk. Paskatīsimies, kā šodien balso eiroparlamenta deputāti – Ždanoka un Rubiks, papētīsim, kas krievus interesē Eiropas Savienībā, un mēs redzēsim, ka tur ir pilns ar Krievijas ietekmes aģentiem. Ja Latvijā ieviesīs otro valsts valodu, kas būs krievu valoda, tas būs viņu galvenais ierocis pret Latvijas derusifikāciju, kas patlaban notiek.
– Tiešām jūs tik optimistiski domājat, ka notiek derusifikācija un nevis otrādi?
– Jā, notiek. Un tā visādā veidā jāveicina. Tautas spēku nosaka tās spēja asimilēt. Un nelatviešu populācijai Latvijā lielā mērā jātiek asimilētai, tāpat kā asimilēta tiek latviešu populācija Zviedrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā un citur. Trešajā paaudzē tie ir Norvēģijas (Zviedrijas, Lielbritānijas utt.) pilsoņi ar latviešu saknēm. Tāpat jānotiek Latvijā – par spīti lielajam cittautiešu īpatsvaram un pretdarbībai, ko veic vietējie un cita veida ietekmes aģenti. SC nedrīkst nonākt pie varas, lai šī pretdarbība nekļūtu spēcīgāka. SC ir tas, kas aktīvi pretojas asimilācijas un derusifikācijas procesam, un tā ir kaitniecība pret Latvijas valsti. Pat nerunājot par meliem un revizionismu – mēģinājumiem bezkaunīgākajā veidā pārskatīt skaidri saprotamu vēsturi, noliedzot okupāciju. Tādiem cilvēkiem nav nekādu tiesību atrasties pie varas, tas būtu noziegums pret latviešu tautu un Latvijas nākotni.
– Kādas, jūsuprāt, būtu visloģiskākās kombinācijas valdības veidošanā?
– Visloģiskākā koalīcijas kombinācija būtu Vienotība kopā ar VL!TB/LNNK, kas ir pasēdējuši opozīcijā un attīstījušies, tāpēc viennozīmīgi var būt pie varas, savukārt mēģinājumi viņus zīmēt kā radikāļus un breivīkus ir vienkārši čekistu provokācija un propaganda. Protams, vislatvieši ir jauni, un viņus iespējams izprovocēt, bet tas jāskatās tieši šādā kontekstā. Tas ir kodols. Ja Zatlers un viņa partija spēj būt saprātīgi, tad viņi arī tur var atrasties. Tāpat zaļzemniekos ir veselīgi elementi. Skaidrs, ka viņiem ir sava dinamika, viņiem formāli jāatsakās no Lemberga, bet viņu, domāju, visvairāk tomēr interesē tas, lai viņa oponenti neiegūst pārsvaru tiesu cīņās. Zaļzemnieki ir pieredzējuši politiķi, viņi, būdami parlamentā, var palīdzēt pozīcijai. Protams, tas nenotiks pirmajā brīdī, bet notiks. Melnais zirdziņš pagaidām ir Zatlera partija. Zatlers gan nav naivs šajos procesos, tāpēc, ja jau viņš izdomājis mainīt Satversmi un ieviest tautas vēlēta prezidenta institūciju, viņam gan nevajadzētu lolot ilūzijas, ka viņš varētu kļūt par šādu prezidentu.
– Nu, kā tad ne? Priekšvēlēšanu pašreklāmā Zatlers piedāvājās kļūt par pirmo tautas vēlēto prezidentu.
– Viņam nav cerību. Viņš gan ir iegājis vēsturē, ka pirmais ir atlaidis Saeimu. Var teikt, ka viņš dažiem cilvēkiem ir ļoti dārgi izmaksājis, parādot pēdējo žestu. Tomēr attiecībā uz viņa spējām iziet cauri dzirnavām, kas saucas tautas vēlēts prezidents... Nu, nē. Cilvēki, kas uztaustījuši Zatlera vājās vietas, ar viņu manipulē, jo viņam nav iespējams kļūt par tautas vēlētu prezidentu. Bet tāpēc jau nevajag pārdoties šim Kremļa projektam – Saskaņas centram, darot lietas, kas ir reakcionāras. Un tas nav jautājums par krieviem. Latviešiem nav problēmu ar krieviem, kas grib līdzdarboties Latvijas attīstībā. Problēma ir ar krieviem, kas atrodas šeit, bet īstenībā dzīvo Krievijā, ar tādiem krieviem, kam vienīgā dzīves jēga ir atgriešanās Krievijas telpā. Mūsu ceļš nav uz austrumiem, bet gan uz rietumiem, uz rietumu civilizāciju, kurā mēs septiņsimt gadus tā vai citādi esam atradušies un par ko daudz sviedru un asiņu lējuši. Tāpēc uzskatu, ka Vienotībai jāiet kopā ar VLTB/LNNK.
– Bet Saskaņas centrs? Šī partija taču ieguvusi vislielāko vietu skaitu parlamentā.
– Nu, kas tā par partiju? Tās galvenais mērķis ir nokļūt pie varas un realizēt Kremļa intereses – vilkt Latviju uz austrumiem. Mēs taču redzam, ka šīs intereses ir milzīgas. Piemēram, Krievijas gāzes lobijs veiksmīgi turpina cīnīties pret sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā. Skaidrs ir tas, ka situācija ar dabasgāzi pasaulē ir mainījusies. Ar gāzi ir noticis tas, kas savulaik bija ar naftu: ieguves, piegādes un iegādes iespējas ir plaši diversificējušās, un tas attiecīgi ietekmē gāzes cenu un gāzes tirgu. Un šī attīstība Krieviju ir nolikusi neizdevīgā stāvoklī. Tāpēc Krievijas lobijs cīnās. Lietuvieši un igauņi, redzēdami, kā Latvijā tiek iedzīts ķīlis, domā, ka atrisināt šo problēmu bez Latvijas. Ja mūsu valsts nerealizēs sašķidrinātās gāzes termināļa projektu, Latvija pārmaksās 100 miljonus latu, ko saņems Krievijas gāzes piegādātāji. Starp citu, esošā ekonomikas ministra klupšanas akmens nebija vis viņa darījumi vai nodokļi (tie bija tikai reputācijas iznīcināšanas sastāvdaļa), bet gāzes terminālis, jo tur ir milzīgas intereses un konkrēti šo interešu pārstāvji Latvijā, kas tās projicē un realizē.
– Daži politikas vērotāji izvirzīja domu, ka Zatlers atlaidis parlamentu, lai varā iebīdītu Saskaņas centru, jo citādi tas nebija
iespējams.
– Tā ir provokācija. Nedz NATO, nedz ES pierobežā nav vajadzīga vāja un atkarīga Krievijas piektā kolonna. Kas tik tagad nelien ārā no šķirbām, saucot, ka SC jābūt valdībā!
– Kāpēc tad Zatlers atlaida Saeimu? Tā saucamo oligarhu dēļ? Tāpēc, ka Saeima nenobalsoja par Šlesera kratīšanu?
– Kaut arī cilvēkos ir liela daļa iracionalitātes, viņi par savām interesēm tomēr cīnās racionāli. Kad Zatlers saprata, ka netiks pārvēlēts par Valsts prezidentu, viņš pieņēma lēmumu atlaist Saeimu. Viņam bija izšķiršanās: vai ieiet vēsturē kā lūzerim, kā zoodārza prezidentam ar ne visai pārliecinošu prezidentūru vai kā uzvarētājam. Jāteic, ka Zatleram, salīdzinot ar iepriekšējiem atjaunotās brīvvalsts prezidentiem, bija mazāk ārišķību, izrādīšanās un starpvalstu tūrisma, bet vairāk saskarsmes ar tautu. No vēstures annāļu skatupunkta raugoties, viņam bija liels risks palikt atmiņā ar neveiksmīgo prezidentūras sākumu, kuru spēcīgi un nesaudzīgi uzkurināja laikraksts Diena, kā arī ar to, ka viņš ir pirmais prezidents, kas netiek pārvēlēts uz otro termiņu. Nebūsim naivi: cilvēks, kas četrus gadus kopā ar tā saucamajiem oligarhiem mēdza kopā pusdienot, pēkšņi kļūst par kaismīgu cīnītāju pret viņiem! Tā vienkārši bija racionāla situācijas analīze, kas Zatleram nesa augļus. Bet tā ņemšanās ar oligarhiem... Tajā ir ļoti daudz mītiskuma elementu. Tāpat kā burvis Merlins – tie pazūd tajā brīdī, kad mēs viņiem neticam.
– Kā vērtējat Zatlera partijas ekonomisko programmu? Konkrēti – celt pazeminātos nodokļus, pazemināt darbaspēka
nodokļus.
– Pozitīvi. Augstie darbaspēka nodokļi atstāj negatīvu ietekmi uz ekonomiku, un tā ir noziedzīga politika pret Latvijas tautu. Jābūt tādam amerikāņu new deal, tā ir jauna vienošanās starp valsti un uzņēmējiem: valsts lēcienveidīgi pazemina nodokļus un līdztekus paaugstina sodus par nodokļu nemaksāšanu. Ja Latvijā nav cilvēku, kas strādā un maksā nodokļus, ja cilvēki brauc prom, jo šeit nodokļi ir par augstu un viņi neko nevar nopelnīt, mēs taču nevaram prasīt Krievijai, lai tā aizdod naudu. Šeit ir jārada darbavietas, un tas ir Rietumu ceļš, nevis kaut kāds Austrumu bazārs.
– Pazemināto nodokļu paaugstināšana – zālēm, zīdaiņu precēm, grāmatām, apkurei... Tas, jūsuprāt, ir normāli?
– Ir jāatdod nauda tiem, kuriem nepieciešams. Jābūt sociālā atbalsta tīklam. Ja esmu maksātspējīgs, es varu par zālēm samaksāt pilnībā, arī par kompensējamajiem medikamentiem. Nav taču tā, ka 90% sabiedrības ir nabagi.
– Vai jūs sevi pieskaitāt pie vidusslāņa?
– Sevi pieskaitu pie... augšējā vidusslāņa.
– Tātad jūs būsiet spējīgs samaksāt par zālēm pilnu cenu. Parastajam – ne augšējam – vidusslānim zāles par pilnu cenu jau krietni sitīs pa kabatu. Bet vidusslānis – atšķirībā no trūcīgajiem cilvēkiem – pabalstus neprasīs.
– Nu un? Tiem, kam pabalsts vajadzīgs, tas arī jāsaņem. Ir jākompensē lielie izdevumi trūcīgajiem.
– Un kas kompensēs vidusslānim?
– Vidusslānim jādod iespējas nopelnīt vairāk.
– Kādā veidā?
– Vidusslānis var nopelnīt vairāk, ja tiek izdarītas pareizās kustības ekonomikā. Jārada darbavietas, tas radīs lielāku nodokļu summu, cilvēki vairāk pelnīs un vairāk pirks.
– Apkures rēķini arī paaugstināsies. Arī tur lūkosimies pabalstu virzienā?
– Latvijā visizdevīgākais apkures materiāls ir šķelda. Kāda velna pēc mums jāpumpē šurp svešas zemes gāze, kas turklāt ir dārga? Tas rada tikai ģeopolitiskus sarežģījumus. Katrā ziņā dzīvokļu apkurei šķeldas pietiktu. Bet gāze – tā ir lielā politika. Pēdējie divdesmit gadi mums ir pagājuši, lai izveidotu nevis konkurētspējīgu sistēmu, kas strādā uz ārējo tirgu, bet gan lai izveidotu valsts monopola un piesūkšanās vietas. Ar to cilvēku dinamiku, kāda ir Latvijā, uz iekšējo tirgu darboties mums nav perspektīvu, jo galvenais jautājums ir: ko tu radi eksportam?
– Tad jau mums nav cerību kļūt par «mazo Šveici», kas ēd savus sierus, dzer savus vīnus un par citiem neliekas ne zinis?
– Nē, tā gluži nav. Mums jāēd savs siers un jādzer savs vīns. Tas ir patriotisma un pareizi veidotas sistēmas jautājums. Skaidrs, ka lauksaimniecība un mežizstrāde, kam ir relatīvi zema pievienotā vērtība, nevar būt mūsu ekonomikas pamats. Pagaidām mūsu lauki ir nepieķēzīti, tomēr sliktas regulācijas dēļ, piemēram, Zemgalē stārķu olās ir pieaudzis DDT līmenis, jo mēs esam ļāvuši ārzemniekiem piemēslot mūsu zemi ar vielām, kas citviet Eiropā jau sen aizliegtas. Mums ir lielas iespējas attīstīt ekoloģisko lauksaimniecību. Bet mēs aizejam lētu industriālu produktu ražošanā, kas arī ir riskanti, jo mūsu klimats ir nestabils. Mūsu īstais dzinējspēks ir eksportspējīgo preču radīšana.
– Ko varam eksportēt? Mežus jau izcērtam uz nebēdu.
– Tā ir vienkāršota pieeja. Mēs varam eksportēt, piemēram, mārketinga tīkla idejas, nanopārklājumu tehnoloģijas, informācijas apstrādes un digitalizācijas idejas.
– Vai esat par šīm idejām runājis ar valdības pārstāvjiem? Šķiet, tālāk par rītdienas un parītdienas uzdevumiem viņiem grūti ko citu saskatīt.
– Mums visiem, arī tiem, kuri nebalso ar laimes lāci, tomēr vairāk vai mazāk piemīt sociālisma palieka – laimes lāča sindroms. Tā ir nepietiekama domāšana pašam par sevi, par savām iespējām un pienākumiem, gaidot, ka valdība visu atrisinās. Svarīga ir visas sabiedrības iesaiste, lai ikviens indivīds savas kompetences ietvaros un savā nozarē domājam, kā izdarīt labāk un efektīvāk. Katras nozares profesionāļiem jānāk kopā un jārada idejas – tā būs kvalitatīva politika ārpus valsts politikas un valsts pārvaldes. Taču daudzi teiks: man nav laika domāt. Jo cilvēki visu laiku atrodas vagā, grābj no vagas un bāž mutē – viņiem ir jāizdzīvo. Jā, tā ir milzīga privilēģija: domāt. Ja kādam cilvēkam ir iespēja vai izpratne, pietiekami daudz laika vai līdzekļu, viņam savas spējas un idejas ir jādod sabiedrībai, nevis jābrauc prom un jāķēzās par palicējiem un valsti. Mums ir brīnišķīga zeme un brīnišķīga tauta, un citas mums nebūs. Mums ir jārada idejas, kuras pašiem jārealizē. Esmu optimistisks par to, kas notiks ar Latviju. Vienīgais – demogrāfija. Ja latvieši paliks par minoritāti savā zemē, nacionālai valstij nebūs nākotnes.
– Diezgan tipisks ir noskaņojums, kura pamatā ir kosmopolītiskas gaudas: ko tur ar savām nacionālistu padarīšanām, dodiet mums labāk desumaizi!
– Tā ir tipiska boļševiku propaganda. Tie ir lozungi, kas darbojās pēc oktobra apvērsuma 1917. gadā. Sāka ar «zemi – zemniekiem, rūpnīcas – strādniekiem», bet beidza ar to, ka aristokrātija tika nomainīta ar partokrātiju. Kādas jums idejas?
Nekādas! Galvenais –
pabarot tautu. Bet tagad pajautājiet sev: vai mums tā ir vērtība – būt latviešiem, būt saimniekiem savā zemē? Savā zemē – Latvijā, kas ir nesalīdzināmi skaista un kļūst arvien nozīmīgāka pasaules kontekstā, jo te ir tīrs gaiss, zeme un ūdeņi? Un te mums ir tiesības runāt latviski, un mēs tiekam saprasti. Vai mēs saprotam, ka tā ir mūsu priekšrocība? Vai arī sapratīsim to tikai tad, kad būsim to visu zaudējuši? Tā ka muldēšana par desumaizēm ir demagoģija. Nacionālā apziņa un nacionālas valsts nozīme pasaulē šobrīd tikai aug. Kāpēc, piemēram, ebreji netaisās izšķīst pasaules putrā? Izšķīdina tikai tos, kuri ir vāji, tos, ar kuriem grib manipulēt un kurus grib pārvaldīt.
