Rundāles pils direktors Imants Lancmanis savu dzīvi, sirdi un dvēseli ieguldījis, lai šī senatnīgā ēka kļūtu krāšņāka un dzīvāka. Viņā nerit «zilās asinis», tomēr inteliģence, gudrība, atsaucība un uzmanīgā izturēšanās Rundāles pils saimnieku padara par īstu aristokrātu. Šis kungs ir goda vīrs, jo atbildīgi attiecas gan pret solījumu, gan pret padomu sniegšanu.
Imants Lancmanis ir mākslas vēsturnieks, talantīgs gleznotājs, grāmatu autors un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Kā min Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, Imants Lancmanis vienmēr ir izpalīdzīgs un pretimnākošs tiem, kuri alkst papildināt savas zināšanas mākslas vēsturē.
»Vakara Ziņas« viesojās Rundāles pilī neilgi pirms tās 281. dzimšanas dienas, lai izbaudītu 18. gadsimta aristokrātijas elpu un uzzinātu pils saimnieka ieceres un plānus.
F64
Sarūpētas jaunas dāvanas pils viesiem
«281. jubilejas svētkus atzīmēsim ar jaunu medību kabineta atklāšanu un nelielu telpu, kurā būs apskatāms tik liels retums kā 18. gadsimta Francijas vanna, tādējādi pasvītrojot, ka šajā laikmetā aristokrāti centās ievērot higiēnu. Tiks atklāta arī dekoratīvi lietišķās mākslas izstāde «No gotikas līdz jūgendstilam». Vēl divās telpās apmeklētāji varēs apskatīt ampīra un bīdermeiera stilus.
Kad atnācām uz pili, tā bija tukša un nekas nebija saglabājies. Mēs mēģinājām to atjaunot, lai izskatās, it kā hercogs un hercogiene ir izgājuši vien uz pāris minūtēm.
Pēc Otrā pasaules kara pils Baltajā zālē uz parketa tika iekārtota graudu noliktava. Mums visu izdevās sakopt un savest kārtībā, līdz ar to tagad te viss izskatās kā hercoga laikā.
Hercogam Pēterim bija brīnišķīgas gleznas, saglabājusies pat viena Rembranta glezna. Savukārt pulksteņi un mēbeles tagad ir vairāk nekā hercoga laikā. Esam centušies maksimāli iedzīvināt katras telpas funkciju. Ja tas ir buduārs, tad šajā telpā ievietojām atbilstošas mēbeles,» aizrautīgi par savu darbu stāsta Imants Lancmanis.
Luijs XIV mazgājās vairāk nekā vienreiz gadā
Līdz ar jaunās vannas telpas iekārtošanu pilī tās saimnieks kliedē vienu no stereotipiem, kas saistīts ar baroka laikmetu un laiku, kad nebija pieejamas mūsdienu ērtības. «Cilvēki bieži jautā, kā tad toreiz bija, kad nebija kanalizācijas un ūdensvadu? Ir aplams priekšstats, ka visi nemazgājās un bija ļoti netīri. Telpā, kurā uzstādīta 18. gadsimta franču vanna un citi higiēnas priekšmeti, apmeklētāji uzzinās, ka jau kopš viduslaikiem cilvēki centās būt tīrīgi. Tomēr jāatceras, nav viegli mazgāties, ja nav tekoša ūdens. Mēs parādīsim ne tikai vannu, bet arī tehnikas sasniegumu, kā toreiz tika sasildīts ūdens. Vannā atradās maza iekapsulēta ogļu krāsniņa ar divām vertikālām caurulēm, kas bija iegremdētas ūdenī.
Protams, tolaik arī smaržas bija viena no iespējām, kā novērst smaku. Ja pilī bija naktspodi, tad ar vislielāko centību un mazgāšanu vienmēr saglabājās neliela smaka. Ja dāmai bija skaista izšūta kleita, bet ķīmiskās tīrītavas nav, tad agri vai vēlu apģērbs sāka nelabi ost. Smarža nāk līdzi laikmetam, kā atspoguļojums cilvēku iespējām.
Arī pēckara laikā daudzās vietās nebija kanalizācijas. Mēs ar sievu [Ieva Lancmane mūžībā aizgāja 2004. gadā] pirms restaurācijas dzīvojām pils pirmā stāva telpā, kur tagad ir restorāns, bet toreiz te bija krāsns apkure, ūdens jānes no akas un tualete atradās parkā. Mēs taču varējām šādos apstākļos izdzīvot. Arī šobrīd Latvijas laukos joprojām ir sastopami šādi dzīves apstākļi. Tiem, kuriem ir mūsdienu higiēnas iespējas, nevajadzētu tīksmināties par to, cik visi agrāk bija netīrīgi un pretīgi. Mēs cenšamies izkliedēt šo mītu un speciāli strādājam ar gidiem, lai viņi nestāstītu, ka Luijs XIV mazgājās vienreiz gadā, bet kā cilvēki ir cīnījušies pret netīrību līdz brīdim, kad nāca brīnišķīgais laikmets ar tekošu ūdeni. Luijam patiesībā bija speciāls vannas paviljons. Mana māsa Lauma Lancmane veidoja prezentāciju par šo tēmu, atklājot, ka, sākot no viduslaikiem, ļaudis ļoti centās būt tīri un sekot līdzi savai higiēnai.»
2018. gadā atstās pils vadītāja amatu
Pavisam drīz līdzšinējais pils saimnieks atstās amatu, ko tik ilgus gadus pildījis ar lielu sirds mīlestību, atdodot pilij visu dzīvi. «2018. gada 31. decembrī esmu paredzējis pamest šo amatu, tomēr tas nenozīmē, ka nodarbes, kas saistītas ar Rundāles pili, atstāšu pilnībā. Man ir daudz plānu saistībā ar muzeju, ko es gribu realizēt, kad vairs nebūšu direktors. Ir ļoti daudz materiālu par baznīcām un muižām, par kurām vēlos uzrakstīt zinātniskos darbus. Izraujoties no ikdienas rutīnas, varēšu veltīt tam vairāk laika, kas manos gados ir jāizmanto racionālāk. Man būs jāveic ļoti smags darbs, lai kopā ar kolēģiem uzrakstītu vēl divas grāmatas Rundāles pils triloģijai. Pirmajā daļā, kas jau ir izdota, tiek aprakstīta pils vēsture, otrajā tiks atspoguļota restaurācija, bet trešajā inventarizācija. Sākumā, kad vēro kādu no pils telpām, pirmais iespaids ir ļoti summārs. Mēs gribam pirmo reizi aprakstīt ornamentālos elementus, gleznas, mēbeles un citus priekšmetus, dokumentēt metodiskā veidā un sniegt pilnu informāciju par Rundāles pils iekārtojumu un interjeru. Piemēram, pētot Versaļas pils publikācijas, cilvēki nevar par to iegūt informāciju. Lai nu Dievs dod, ka uzrakstīt triloģiju pagūstu līdz laikam, kad atstāšu direktora amatu. Gribam izdarīt lielu pakalpojumu mākslas vēsturē un dokumentēt informāciju, lai citi pētnieki ar to var strādāt,» ar saviem nākotnes plāniem iepazīstina Lancmanis.
Ieprogrammējis sarūgtinājumu un vilšanos
Kopš 1972. gada Imants Lancmanis ir Rundāles pils muzeja direktora vietnieks, bet kopš 1976. gada Rundāles pils muzeja direktors. Vai tiešām pēc tik daudziem gadiem, kuru laikā Lancmanis pils iekārtošanā un uzturēšanā ieguldījis sirdi un dvēseli, viņam nav bail mīļās pils atslēgas nodot cita saimnieka rokās? «Es zinu, kā ir, kad citās vietās nomainās vadība, un tās vienmēr ir problēmas gaumes vai paaudžu ziņā. Esmu sev ieprogrammējis vilšanos un zināmu sarūgtinājumu, ja tā var teikt. Bet tajā pašā laikā pilī viss ir izdarīts perfekti, un es ceru, ka līdz nākamā gada beigām to varēšu vēl uzlabot. Domāju, ka Rundāles pili radikāli sagraut nevar pat tad, ja kāds to ļoti gribētu.
Cenšos šobrīd atjaunināt muzeja kolektīvu, pieņemot jaunus cilvēkus, protams, sevi es nevaru nomainīt, tādēļ tiks rīkots konkurss, un nav zināms, kas tajā uzvarēs. Šobrīd Eiropā par pils direktoriem kļūst cilvēki, kas pēc savas ievirzes ir nevis attiecīgās nozares speciālisti, bet valsts pārvaldes iestāžu menedžeri. Netiek prasīts, lai direktors būtu speciālists un mākslas vēsturnieks, bet gan - lai viņš spētu izsist pietiekami daudz naudas iestādei, kuru pārstāv, un piedalītos pieņemšanās. Eiropā piļu direktori drīzāk pilda sabiedrisko attiecību speciālistu funkcijas. Uzskatu, ka šī pieeja nav pareiza, jo pils direktoram ir jābūt nozares speciālistam. Maldīgi arī domāt, ka Lancmanim patīk tikai piļu lietas un viņš neko nesaprot no biznesa. Ja runājam par biznesu, tad jāteic, ka mēs nevēlamies miljonu apmeklētāju, jo esam apmierināti ar esošo stāvokli, kad ir 300 000 apmeklētāju. 1981. gadā, kad tika atklāta Baltā zāle, mums bija 300 000 liels apmeklējums un cilvēki lauzās iekšā pa durvīm. Versaļas pili gadā apmeklē vismaz desmit miljoni cilvēku, tomēr apmeklētāji nevar pilnībā izbaudīt ekspozīciju, jo jāpriecājas pat par to, ka pēc stundām ilgas gaidīšanas un stāvēšanas rindā ir izdevies iekļūt pilī. Ir pieņemts, jo vairāk, jo labāk, tomēr ir arī zināmas robežas. Kad pils saimniekiem rūp tikai un vienīgi kvantitāte, tad cilvēki nevar izbaudīt šo apmeklējumu. Galvenā ir kvalitāte, tādēļ mēs vienmēr sakām, brauciet uz Rundāles pili ziemā, jo tad būsiet vienīgie un varēsiet vērot pa pils logu, kā noriet saule,» atklāj pils saimnieks.
Atrisina izsoļu nama pieļauto kļūdu - 12 000 eiro vērtībā
Imants Lancmanis ir īsts goda vīrs, nevienu reizi vien viņš to ir pierādījis ar saviem darbiem. Ne visi uzņemas atbildību par neizpildītiem solījumiem, kur nu vēl par sniegtajiem padomiem, tomēr šis kungs ir izņēmums, veiksmīgi atrisinot pārpratumu ar 12 000 eiro vērto sudraba kannu. «Tas bija viens traks gadījums! Es biju uzrakstījis ieteikumu Bauskas domei nopirkt atjaunotajam rātsnamam 17. gadsimta Bauskas meistara sudraba kannu. Kad kanna tika atsūtīta, izrādījās, ka izsoļu nams nebija korekts un kanna patiesībā ir kāda Vācijas meistara darbs. Es kannu atpirku. Bet, ja es nebūtu šo situāciju novērsis, tad nevarētu naktīs mierīgi gulēt. Protams, tas bija trieciens manā budžetā. Tagad esmu daudz piesardzīgāks, dodot padomus cilvēkiem. Bieži vien šādos gadījumos cilvēks ieķīlā savu vārdu tiešā vai netiešā veidā. Viss beidzās laimīgi, jo sudraba kannu nopirku un uzdāvināju to muzejam Ziemassvētkos pie eglītes. Tagad sudraba kannu var apskatīt Deko izstādē pils pirmajā stāvā. Uzņemties atbildību par solījumiem un padomiem ir ļoti svarīgi, jo rīkoties godīgi nozīmē būt saskaņā ar sevi un sirdsapziņu. Un tas nosaka, vai cilvēks ir laimīgs vai nelaimīgs. Es nekad neesmu varējis saprast cilvēkus, kas ir kļuvuši korumpēti. Nevaru saprast vienu ļoti elementāru lietu, kā var cilvēks skatīties uz sevi spogulī un priecāties par to, ja viņam pretī no spoguļa veras cilvēks, kas tik lēti gatavs nomest zemē savu godu un sabradāt to naudas dēļ. Vai tiešām var priecāties par mašīnu vai citām lietām, ja tās ir iegūtas negodīgi?»
Pie molberta kaklasaitē un baltā kreklā
Lancmanis sabiedrībā nekad nav parādījies nevīžīgā tēlā, svinīgos un svarīgos pasākumos vienmēr ar kaklasaiti. Arī ikdienas gaitās vienmēr ir elegants un saposts. Viņa stils nekad nav pārāk uzbāzīgs, bet pārdomāts un rūpīgs. «Apģērbu kombinācijai šobrīd nekādu īpašu uzmanību nepievēršu. Kādreiz, kad mācījos Mākslas akadēmijā, atceros, ka nevēlējos uzsvērt to bezrūpīgo bohēmisko mākslinieku stilu un nēsāju vesti ar baltu kreklu un kaklasaiti. Baltajā kreklā arī gleznoju, lai parādītu, ka māksliniekam nevajag obligāti notašķīties ar krāsām. Mākslinieki 60. gados jo īpaši tašķījās ar krāsām, kas man mazliet krita uz nerviem, un es devos pretējā virzienā. Tas toreiz bija mans stiliņš, kas, iespējams, veidoja manu turpmāko tēlu, bet neteiktu, ka tas man būtu kaut kas svarīgs. Gluži otrādi, man ir tāds princips, ka 1. maijā es nolieku kaklasaiti un 1. oktobrī to atkal uzlieku. Mājās mīlu ļoti vaļīgā un brīvā apģērbā staigāt, vienkārši uzskatu, ka kaklasaite un uzvalks pieder pie maniem amata pienākumiem. Tajā pašā laikā, manuprāt, ir ļoti liela kļūda, ka mūsdienās vīrieši atsakās no kaklasaitēm un uzskata, ka arī uz ļoti svinīgiem pasākumiem drīkst iet ar vaļēju kreklu, kas liekas pavisam neadekvāts stils. Šķiet smieklīgi, ka nopietns biznesmenis kopē bohēmiska filmu režisora stilu, kurš pirms 20 gadiem atļāvās Kannu kinofestivālā parādīties nevis smokingā, bet ar vaļēju kreklu. Kāpēc vīriešiem vajag atteikties no īpašā greznumprieka? Kad zinu, ka visi uz svinīgu pieņemšanu dosies ar vaļējiem krekliem, speciāli uzlieku kaklasaiti, lai nedarītu tā kā visi,» vīriešu stila lietas raksturo Lancmanis.
Paralēlās pasaules
Pierasts, ka filmās un sabiedrībā tiek uzskatīts, ka prinči un princeses, kuros rit tā sauktās aristokrātu zilās asinis, ieņem lepnas pozas un vīpsnā par apkārtējiem. Tomēr, kā izrādās, mūsdienās aristokrāti var būt krietni pieticīgāki nekā cilvēki, kas nenāk no karaliskas ģimenes. «Kad 20. gadsimtā parādījās tādi jēdzieni kā demokrātiska sabiedrība un humānisms, aristokrāti saņēma triecienu, jo nezināja, kā sevi vairs pozicionēt. Viņi izvēlējās to grūtāko ceļu un privilēģiju vietā drīzāk uzsvēra savus pienākumus pret apkārtējo sabiedrību. Mūsdienu aristokrātu uzskati ir pilnīgi pretēji tiem uzskatiem, kas valdīja 18. gadsimtā, kad «zilo asiņu» īpašnieki savas privilēģijas izbaudīja, nepastāvot demokrātijas principiem. Tolaik, redzot dzimtcilvēkus, kas mokās viņu dēļ, aristokrāti neizjuta sirdsapziņas pārmetumus, jo uzskatīja, ka šie ļaudis ir lopu vērtībā. Savukārt 20. gadsimts lika aristokrātiem saprast, ka ir arī cita pasaule un pastāv humānisma jēdziens. Viņi pielāgojās demokrātijas principiem un saglabāja to labo, kas ģenētiski iedzimts, jo no paaudzes paaudzē viņi bija izglītoti cilvēki. Nesaku, ka visi aristokrāti ir eņģeļi, bet tie, kurus esmu iepazinis, mani ir pārsteiguši, jo uzsver savus pienākumus, nevis privilēģijas. Interesanti, ko šā laika aristokrāti uzskata par mūsdienīgu un elegantu. Piemēram, princis Ernsts Johans Bīrons no Vācijas vienmēr nēsā kaklasaiti, un viņam ir interesanti krekli, kādus veikalā nemaz nevar iegādāties. Aristokrātu vidū ir smalkuma kods, ko ir ļoti grūti saskatīt cilvēkiem no malas. Kāda Latvijas diplomāte reiz stāstīja, ka viesojusies Francijā kādā pasākumā, kurā bijuši tikai aristokrāti. Viņai bijis interesanti vērot, kā apkārtējie ir ģērbušies. Pavirši uzmetot aci, likās, ka visi ir ļoti vienkārši ģērbušies, bet, uzmanīgāk aplūkojot tērpu audumu un šuvumu, varēja pamanīt nianses un cenu gradācijas, kuras redz tikai īpaši cilvēki. Dāmas nekad nenēsās kurpes, kas ir pārāk mūsdienīgas, bet tajā pašā laikā tām jābūt skaistām, elegantām un kāju izceļošām. Atceros, ka 1973. gadā Parīzē biju kādā veikalā, kur tirgoja elegantas dāmu kurpes no ļoti smalkas ādas, ar plānu zoli un uz vidēji augstiem papēžiem. Uzreiz varēja sajust, ka paralēli pastāv divas pasaules.».
