Salasījies virkni oficiālu un neoficiālu Latvijas izglītības sistēmai veltītu tekstu, nonācu pie atziņas, ka acīmredzot tās «produkcijā» jāsāk izšķirt izglītības sistēmas pabiras un bērni, kuri kaut kādu ārēju, ar sistēmu nesaistītu iemeslu (šis iemesls var būt arī labs skolotājs) dēļ spējuši tajā izdzīvot, gūt zināšanas, just sevi pašus kā cilvēkus un definēt savas vēlēšanās.
Lietojot vārdu «pabiras», es nekādā ziņā nedomāju aizskart bērnus, bet tikai un vienīgi izglītības sistēmas «produkciju». Ar šo vārdu es gribu uzsvērt sistēmas nespēju atrast adekvātu pieeju katram konkrētam bērnam, sniegt viņam gandarījumu par savu izaugsmes līmeni, nevis apzināti uztiept viņam stresu, noliekot latiņu, līdz kurai viņš nespēj (un, ja nebūs adekvātas skolas, nespēs) tikt.
Acīmredzot sistēmas saražoto pabiru problēma kļūst aktuāla pašai sistēmai. Taču tā domā nevis kā pārtraukt pabiru ražošanu, bet kā inficēt ar to visas skolas no vietas. Piemēram, mana sieva sūrojas, ka viņiem skolā likts (Kultūras ministrija) pieņemt iestāšanās dokumentus gan no bērniem ar aizturēm, kuri savās skolās nav kārtojuši pat eksāmenus un kuru sekmju lapa uzrāda viņu mazspēju, gan arī no nesekmīgajiem. Es nesaprotu, kāpēc skola, kura faktiski jau ir tā sauktais kompetences centrs, nevarētu pati veikt jau sākotnējo izvēli? Un - pat tad, ja, pieņemsim, ka šis bērns šīs skolas konkrētajā kompetencē ir ģeniāls, tā ir skola ar pilnu un nopietnu vidusskolas kursu. Spriežot pēc sekmēm matemātikā, fizikā, valodās, ar kurām sasapņojušies vecāki (parasti) atved bērnu uz šo skolu, viņš tajā jutīsies nevērtīgs. Speciālās izglītības pedagoga skolā nav. Tāpat arī attiecīgu mācību programmu. Žēl bērna. Vai KM ar savu diktātu grib vairot jau tā lielo bērnu pašnāvību skaitu? Turklāt esmu dzirdējis, ka IZM un KM skolās šajā ziņā valdot dubultstandarts. Bet - iespējams tas tā ir tāpēc, ka dažai skolai pedagoģiskās saprašanas un gribas to noturēt ir vairāk nekā sistēmai.
Šī pavēlēšana tiek argumentēta ar saukli: «Bērnam ir tiesības mācīties!» Bet - tas ir tikai sauklis, kamēr IZM, KM un Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) nav profesionāli atbildējuši uz virkni citu jautājumu. Piemēram, vai skolotājam ir tiesības (pienākums) objektīvi vērtēt bērna spējas un sekmes? Ko darīt ar tādām lietām kā bērna griba un spēja mācīties? Vai nolūkā attīstīt iepriekšminēto bērnu spējas un stiprināt viņu gribu, IZM, KM, IKVD līdz ar 1. septembri apgādās šādiem bērniem skolotāja palīgu? Šur tur ārzemēs tā dara. Vai valstij vispār ir politika šādu bērnu izglītošanai līmeņos, kas augstāki par obligāto? Jo - ja sistēma nebūs šim bērnam labvēlīga, ja viņš tik vien kā tiks ar pavēli iemests vispārējā vidē, kurā nespēs «vilkt», viņš slīgs depresijā, taps nervozs, degradēs gan sevi, gan skolotāju, jo skolotājs taču ir atbildīgs par to, kā bērns mācās.
Un - varbūt vēl vairāk par sistēmas vēlmi tikt vaļā no bērna, kuru tā padarījusi par «produktu», liecina sekmju lapas, kurās visas atzīmes ir četrinieki un varbūt kādi divi piecnieki. Skaidrs, ka daļa no šiem četriniekiem ir tik vien kā «slēptie» divnieki. Kam vajadzīga šī maskarāde, kam vajadzīga šāda liekulības «skola»? Lai aizmālētu acis vecākiem? Lai iespējami vieglāk būtu nogrūst bērnu un viņa problēmas no sevis citiem? Lai statistikā neatklātos konkrētas skolas mazspēja? Katrā ziņā - tā ir sistēmas īpašība.
Bet varbūt, teiksim, IKVD sākušas dominēt nevis izglītības kvalitātes, bet izglītības tirgus problēmas. Un IKVD akceptē profesora Ivara Brīvera ar rūgtumu sacīto: «Pārdosim lētu preci…» Vai varbūt arī Latvijā jāsāk piekrist amerikāņu pedagogareformatora Maikla Stronga teiktajam: «Mūsdienu izglītības sistēma ir atkritumi, un tā par labu visai cilvēcei jāiznīcina, cik iespējams, ātrāk. Es veltu visus spēkus, lai šis uzdevums tiktu atrisināts jau tuvākajos gados.» Viņš savu nostāju pamato arī ar to, ka cilvēki, kuri nav šīs sistēmas «produkti», cilvēki bez diploma kļuvuši izcili (Stīvens Džobss, Maikls Dells, Bils Geitss, Ričards Brensons,…).
Protams, šis viedoklis ir provokatīvs un subjektīvs. Es te provocēju, gribēdams, lai atsaucas nopietni speciālisti, kuri būtu ar mieru publiski un objektīvi diskutēt par sistēmas «produkciju». Mana tēze ir iepriekšminētais. Labprāt gribētu saņemt antitēzi. Vienu varu pateikt priekšā. Hitleru, redz, savulaik neuzņēma Mākslas akadēmijā un - kas no tā iznāca?
