Atmest atturēšanos – paglupa ideja

F64
  • F64
1 / 1

Vēlme atsacīties no atturēšanās politiskos balsojumos man šķiet paglupa ideja. Ja politiķim ar sirdsapziņu viss kārtībā, atturēšanās ir pilnīgi normāls politikas veidošanas instruments.

Turklāt - nez vai sirdsapziņas būšanas un noskaņas ir uzlabojamas direktīvi. Taču tieksme direktīvi regulēt gluži vai pēdīgos sīkumus mūsu Saeimā pēdējā laikā, manuprāt, gūst bezmaz šizofrēniskus apjomus. Lai arī Saeimai pienāktos nevis partijiskoties (uztiept vairākuma gribu kā absolūtu visiem), bet parlamentarizēties (ikvienā gadījumā nonākt līdz valstij, sabiedrībai optimālam risinājumam). Taču - jo sliktāka bijusi parlamenta struktūru (komisiju u.tml.) darbības kvalitāte, jo vairāk plenārsēžu balsojumos var nākties tieši atturēties.

Piemēram, es uzskatu, ka nodokļu reforma ir nepieciešama. Bet, ja man par to tagad būtu jābalso, es atturētos. Tāpēc, ka, salīdzinot ar sākotnējo reformas piedāvājumu, patlaban reformas saturu arī manā uztverē pārņēmis korporatīvisms un grupu intereses. Piemēram, es uzskatu, ka izglītības satura reforma ir nepieciešama. Taču, ja tā patlaban nonāktu līdz balsošanai Saeimā, es atturētos. Tāpēc, ka oficiālajā attieksmē, manuprāt, pagaidām toni nosaka nevis vēlme šo saturu kā pienākas sistematizēt un padziļināt par labu nepārprotamai izglītības kvalitātei, bet gan primitivizēt un pašmērķīgi drumstalot. Gudriem vārdiem (kompetences u.c.) nav adekvāta seguma. Tātad - ar savu «atturos» es saku: neiebilstu pret jūsu ideju, bet nepieņemu jūsu (atbildīgo cilvēku, profesionāļu, kolēģu) padarītā darba kvalitāti.

Turklāt - vai tad allaž pastāv tikai divas alternatīvas (sk. tā saukto Kondorsē paradoksu)? Vai allaž pastāv tikai jēdzīgā un nejēdzīgā alternatīva? Vai nevar būt vairākas jēdzīgas alternatīvas, kuru īstenošanas ceļi ir samērā līdzvērtīgi? Un man - ne tikai kā deputātam, bet arī kā pilsonim - šajā (izvēles) sakarā ir zināmas konstitucionālas tiesības. Nevajag mani partijiskot. Mani vajag pārliecināt. Un, ja esmu atturējies, mani pārliecināt būtu vieglāk. Jā, atturēšanās, «izmantojot kvalificēta vairākuma balsošanu, tiek uzskatīta par balsojumu «pret». Atturēšanās nav tas pats, kas nepiedalīšanās balsojumā. Jebkurš loceklis jebkurā laikā var atturēties.» Bet - tā nav izvairīšanās no balsošanas vai atbildības. Ja ar sirdsapziņu viss kārtībā, tad tā itin daudzos gadījumos norāda, ka noteikti grupējumi Saeimā, cerībā uz vairākuma akceptu, tiecas iesmērēt parlamentam nekvalitatīvus vai kādai savtībai radītus likumprojektus. Un - tiem, kuri šādu nekvalitatīvu produkciju ražo, nevajadzētu sevi identificēt ar tautu, spekulēt ar deputāta konsekvenci un atbildību tautas priekšā. Jo viņi paši te ir bijuši bezatbildīgi. Pirmām kārtām - ne vēlētāji, bet paši deputāti nav saņēmuši no saviem kolēģiem pienācīgu, kvalificētu, pārliecinošu viņu projekta skaidrojumu. Var, protams, spekulēt, apgalvojot, ka atturoties deputāti slēpj savu viedokli. Taču tikpat labi var spekulēt, uzsverot, ka, likvidējot iespēju atturēties, likumīgu akceptu krietni biežāk var gūt parlamentāriešu analfabētisms. Vai partijiskums, korporatīvisms. Nevis parlamentārisms. Tāpēc, lai izvēle «atturēties» plenārsēdēs kļūtu cik iespējams minimāla, es ierosinātu deputātiem, cik tik iespējams, perfekti veikt savu ikdienas, «melno» darbu. Protams, arī man būtu viegli pieņemt, ka Saeima ir politiska mēslu bedre, kurā atturēšanās nozīmē tik vien kā rūpes par savu, savas partijas, savas frakcijas komfortu. Bēdīgi, ja tas tā. Tomēr - man nepatīk, ja lēmumus nosaka negatīvā apliecinājums, nevis tieksme uz pozitīvo.

Jā, zinu arī to, ka itin daudzu valstu parlamentos deputāti iztiek bez atturēšanās. Taču, vērojot vispārējo kontekstu, es te saskatu zināmu spekulāciju. Jo starptautiskā līmenī atturēšanos palaikam piekopušas arī valstis, kuras savos parlamentos to nepiekopj (Lielbritānija savulaik atturējusies Palestīnas, ASV - Kubas blokādes jautājumā…). 76 valstis atturējās, balsojot par ANO Krimai veltīto rezolūciju. Lāgā nesaprotu, kāpēc pasaules iekārtojuma, pasaules drošības un kārtības, starpvalstu attiecību lietās atturēšanās liekas pilnīgi pieņemama, bet iekšējā parlamentārā izvēlē - noraidāma? Es te saskatu zināmu liekulību.

Jā, patiešām nesaprotu, piemēram, Saeimas aizklātos balsojumus. Taču uzskatu, ka izvēle - atturēties - atbilst deputāta, cilvēka un pilsoņa tiesiskajam statusam. Manā uztverē šī iespēja ir jāsaglabā.

Komentāri [16]

 
Madris
Vēl par atturēšanos. Kā būtu mums jābalso par Katalonijas neatkarību.
29.septembris, 21:46 Atbildēt
Ridiks
Mans viedoklis ir tāds, ka "par", "pret" un "atturos" ir vienāds lēmuma spēks. No tā izriet, ka "atturos" nedrīkst pieskaitīt ne pie "par" balsotājiem, ne pie "pret" balsotājiem. "Atturēties" nozīmē "attirēties". Ja man ir jāizšķir strīds, kurā abām pusēm (pēc manām domām) ir daļēja taisnība - tad es "atturos"!
27.septembris, 18:16 Atbildēt
Antiņš
Tur jau ir "tas suns aprakts", ka to ideju sabojā tā, lai tā nedarbotos, jeb darbotos sliktāk kā bija. Tāpēc vajadzētu liegt deputātiem labot, to ko piedāvā sakarīgie(profesionāļi). Šie varētu balsot, jeb par reformu, jeb pret, jeb atturēties, bet tikai nejaukties tur kur nav saprašanas.
27.septembris, 16:50 Atbildēt
Skatīt visus 16 komentārus >

Latvijā Vairāk >

Kaut kas traks!