Kārtējā atvaļinājuma izmantošana ir viens no veidiem, kā ilgtermiņā rūpēties par savu veselību. Ir virkne objektīvu un subjektīvu cēloņu, kādēļ darbinieki neiet atvaļinājumā: daļai tas nav finansiāli izdevīgi, dažs ir neglābjams darbaholiķis, cits baidās, ka viņa prombūtnē viss saies grīstē vai nevēlas dot iespēju sevi pārtrumpot kolēģim, kurš viņu aizstās. Arī darba devējs ne vienmēr labvēlīgi raugās uz tiem, kuri grib izmantot likumā noteikto atpūtu, jo nākas pārplānot darba organizāciju.
«Darba ņēmēja pilnvērtīga atpūta ir arī darba devēja interesēs, jo palīdz saglabāt darbinieka veselību, atjaunot darbspējas, stiprināt imunitāti, atjaunot produktivitāti un, ļoti iespējams, arī ietaupīt līdzekļus, kas būtu jāizmaksā darba nespējas pabalstos, jo cilvēks, kurš darbā ir regulāri pārpūlējies, mēdz biežāk slimot,» saka profesore, Dr. Habil. med. Maija Eglīte, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedras vadītāja, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja.
Pārpūle un izdegšana
Viena no biežāk minētajām problēmām saistībā ar sistemātisku pārstrādāšanos ir izdegšanas sindroms. Lai gan šim terminam nav vienota traktējuma, ar to jāsaprot emocionāla diskomforta stāvoklis, psihisks un fizisks spēku izsīkums, kas var iestāties, cilvēkam ilgstoši strādājot ar pārslodzi.
«2011. gadā notika SKDS pētījums par darbinieku psihoemocionālā stāvokļa pašvērtējumu Latvijā. Tajā 94% respondentu atzina, ka, veicot savus darba pienākumus, viņi izjūt nogurumu, turklāt 42% vērtēja, ka tā notiek bieži. 84% aptaujāto norādīja, ka darbā saskaras ar stresu, bet 77% atzina, ka strādā ar pārslodzi. Situācija joprojām nav uzlabojusies,» komentē profesore. «Psihoemocionālā riska faktori var būt saistīti ar darba saturu un slodzi, darba laiku, darbinieka nepietiekamu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, ar organizācijas vispārējo kultūru, privātās dzīves un darba attiecībām, arī ar katra konkrēta darbinieka personību - izdegšanu veicina, piemēram, zema pašcieņa, darbaholisms, elastības trūkums, bezspēcības izjūta, savu vajadzību ignorēšana. Viens no biežākajiem stresa cēloņiem ir pārāk liela darba slodze un laika spiediens, kā arī slikti saplānots maiņu darbs. Īpaši jārunā par darbu nakts maiņās - tas tiešām uz cilvēku veselību iedarbojas graujoši, un viņiem noteikti vajag izmantot atvaļinājumu. Tāpat ir novērots, ka tie, kuri neiet atvaļinājumā, darbā biežāk cieš negadījumos un arī biežāk slimo.»
Jāsaplāno pareizi
Ir cilvēki, kuriem atvaļinājums sagādā mokas, jo visu laiku jādomā par to, kas notiek darbā, vai padotie turpina kārtīgi strādāt, vai kolēģi neaizlaidīs pašplūsmā labi iesāktos projektus. «No pieredzes zinu, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai būtu kāds, kuram mūsu atvaļinājuma laikā varam droši uzticēt savus pienākumus, sākot no atbildīga projekta un beidzot ar puķu aplaistīšanu,» atzīst M. Eglīte. «Latvijā atvaļinājums ir ilgs, daudzās citās valstīs tas noteikts tikai divu nedēļu vai desmit dienu garumā. Gan īsāks, gan garāks atvaļinājums ir jāsaplāno pareizi. Nevajadzētu pieļaut, ka atvaļinājumu «apēd» mājsaimniecība, tas tiek pilnībā veltīts dzīvokļa remontam vai strādājošiem vecvecākiem ir uzveltas rūpes par mazbērniem - tā nav nekāda atpūta, ja mazie visu laiku jāpieskata, jāvāra viņiem ēst un jāaprūpē. Var jau saprast, ka vecvecākiem ir zināmi sirdsapziņas pārmetumi, jo pašiem savulaik vecāki palīdzēja bērnus pieskatīt, tomēr mūsdienu strādājošajiem vecvecākiem ir pavisam cita situācija un viņu tiesības uz atpūtu ir jārespektē.»
Projām no ierastā
«Manuprāt, vispareizāk ir atvaļinājumā distancēties no ierastās vides, lai būtu iespējams pārslēgties uz tādām nodarbēm, kas liek aizmirst darba pienākumus,» uzskata profesore. «Tā nav pilnvērtīga atpūta, ja tu fiziski neesi darbā, tomēr nejūties mierīgs, jo visu laiku nāk prātā kaut kādas lietas, kas nav padarītas. Te nu katram pašam vajadzētu saprast, kur un kā viņš atvaļinājumā vislabāk var pārslēgties un nedomāt par darbu. Kādam tas būs ūdenstūrisms vai pārgājiens kalnos, citam Latvijas apceļošana kājām, vēl citam dārzkopība, makšķerēšana, sporta vai deju nodarbības un dažādi citi hobiji, kas viņu patiesi iepriecina. Starp citu, tas noder arī ikdienā. Piemēram, kad es uz laiku nomainīju darbu ar studentiem un pacientiem pret grāmatas rakstīšanu, to es faktiski izjutu kā atpūtu, jo biju laimīga, darot kaut ko radošu, un bija kolosāla sajūta, ka rakstīšana virzās uz priekšu. Ļoti svarīgi ir gūt gandarījumu.»
