UZZINI, kā iemācīties sadraudzēties ar cu­ku­ra dia­bē­tu

Viens no sva­rī­gā­ka­jiem fak­to­riem, kas ie­tek­mē cu­ku­ra dia­bē­ta pa­cien­tu ik­die­nu, ir ne ti­kai ār­sta no­teik­to me­di­ka­men­tu pa­rei­za lie­to­ša­na, bet arī uz­turs. Šim no­lū­kam ir ne­pie­cie­ša­mas zi­nā­ša­nas.

Cu­ku­ra dia­bēts ir no­piet­na sli­mī­ba, kas kļūst aiz­vien iz­pla­tī­tā­ka. «Tie ir hro­nis­ki pa­cien­ti, kas lie­to diez­gan daudz me­di­ka­men­tu. Zi­nā­mā mē­rā dia­bē­ta pa­cien­ti sev ir ār­sti, jo tad, kad vi­ņi at­stāj ve­se­lī­bas ap­rū­pes ie­stā­di, vi­ņiem pa­šiem ir jā­pie­ņem no­piet­ni lē­mu­mi par sa­vu ve­se­lī­bu, kas pa­ma­to­jas uz da­žā­dām me­di­cī­nis­kām te­o­ri­jām. Lai vi­ņi to spē­tu iz­da­rīt, vi­ņiem ir jā­būt iz­glī­to­tiem un gud­riem, ta­ču tā bie­ži vien pie­trūkst, jo ve­se­lī­bas ap­rū­pes sis­tē­ma ne­pie­cie­ša­mo iz­glī­tī­bu ne­sniedz,» at­zīst Dia­bē­ta ap­rū­pes mā­su aso­ci­ā­ci­jas priekš­sē­dē­tā­ja Līga Āren­te.

Ra­dies daudz mī­tu

Vi­ņa at­klāj, ka dia­bē­ta pa­cien­tiem ra­dies daudz mī­tu. «Viens no šo­brīd ak­tu­ā­lā­ka­jiem - mel­le­nes pa­ze­mi­na cu­ku­ra lī­me­ni, līdz ar to ār­stē cu­ku­ra dia­bē­tu. Mel­le­nes, pro­tams, ir ogļ­hid­rā­tu avots, sa­tur cu­ku­ru kā jeb­ku­ras ci­tas ogas, tā­pēc ne­kā­di ne­var to pa­ze­mi­nāt. Pa­ras­ti pa­cien­tiem at­bil­du, ka vie­nī­gais veids, kā ar mel­le­nēm var pa­ze­mi­nāt cu­ku­ra lī­me­ni, - pa­šiem jā­iet uz me­žu tās la­sīt. Tas no­zī­mē, ka dia­bē­ta pa­cien­tiem ir va­ja­dzī­ga fi­zis­kā slo­dze.» Nā­ka­mais mīts at­tie­cas uz to­pi­nam­bū­riem - dia­bē­ta pa­cien­ti uz­ska­ta, ka arī tie pa­ze­mi­na cu­ku­ra lī­me­ni asi­nīs. «Šis dār­ze­nis sa­tur cie­ti, ta­ču jeb­ku­ra cie­te gre­mo­ša­nas pro­ce­sā pār­vēr­šas par cu­ku­ru. To­pi­nam­būrs pa­aug­sti­na cu­ku­ra lī­me­ni tā­pat kā kar­tu­pe­lis, ne­vis pa­ze­mi­na.» Dia­bē­ta pa­cien­ti ir pār­lie­ci­nā­ti, ka me­dus ir ve­se­līgs, to var ēst bez ie­ro­be­žo­ju­ma, ta­ču arī tas sa­tur cu­ku­ru. «Ja iz­vē­las sa­ha­ro­zi vai me­du, tad jā­at­ce­ras, ka vie­nā ka­ro­tē cu­ku­ra ir tik­pat sal­du­ma, cik vie­nā ka­ro­tē me­dus, kam līdz­te­kus rak­stu­rī­gas arī ci­tas vēr­tī­gas vie­las. Ja ēdie­na ga­ta­vo­ša­nas re­cep­tē ir teikts, ka nav pie­vie­nots cu­kurs vai ir pie­vie­nots cu­ku­ra aiz­vie­to­tājs, tas ne­no­zī­mē, ka tur nav ogļ­hid­rā­tu un ka šis pro­dukts ne­pa­aug­sti­na cu­ku­ra lī­me­ni dia­bē­ta pa­cien­tiem.» L. Āren­te dia­bē­ta slim­nie­kiem pa­ras­ti mī­tus opo­nē ar vien­kār­šiem pie­mē­riem, kaut vai ar kar­tu­pe­li. Tas jā­ie­liek sal­dē­ta­vā, pēc tam jā­iz­vā­ra un jā­pa­gar­šo - šis dār­ze­nis būs salds. Dau­dzus šāds at­klā­jums šo­kē.

Ste­reo­ti­pus grū­ti mai­nīt

«Izglīto­jot pie­au­gu­šus cu­ku­ra dia­bē­ta pa­cien­tus, jā­ņem vē­rā, ka vi­ņiem ir daudz ob­jek­tī­vu ste­reo­ti­pu, kas iz­vei­do­ju­šies ļo­ti sen; tie sais­tī­ti ar ģi­me­nes tra­dī­ci­jām, cil­vē­ku iz­prat­ni vai re­li­ģis­kiem aiz­sprie­du­miem, tā­pēc tos mai­nīt ir ļo­ti grū­ti,» at­zīst aso­ci­ā­ci­jas priekš­sē­dē­tā­ja. Pa­cien­tiem, kam ir 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bēts, šo­brīd gal­ve­no­kārt ir 60, 70 ga­du. «Viņi ir pie­dzī­vo­ju­ši grū­tus lai­kus, arī trū­ku­mu, tā­pēc vi­ņiem šķiet, ka sva­rī­gi ir la­bi pa­ēst, lai pa­sar­gā­tu se­vi no sli­mī­bām, pie­mē­ram, tu­ber­ku­lo­zes un ci­tām in­fek­ci­jas sli­mī­bām. Ag­rāk tā arī bi­ja. Cil­vē­ki, kam ir ten­den­ce uz­krāt tau­ku re­zer­ves, ir pie­mē­ro­ti šā­diem grū­tiem ap­stāk­ļiem. Ta­ču mūs­die­nās cil­vē­kiem pār­ti­kas in­dus­tri­ja pie­dā­vā sa­vu re­klā­mu, at­lai­des, tā­pēc zi­nā­mā mē­rā ēša­na tiek uz­spies­ta, un tā ir arī pa­tī­ka­ma. Re­zul­tā­tā ro­das lie­kais svars, me­ta­bo­lie trau­cē­ju­mi un 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bēts.»

Āren­te ne­slēpj, ka daž­kārt me­di­ķiem pie­zo­gas iz­mi­sums, jo cu­ku­ra dia­bē­ta pa­cien­tus ir grū­ti ie­tek­mēt spē­cī­go ie­ra­du­mu dēļ. «Tad šķiet, ka la­bāk ne­ko ne­mai­nīt un pie­mē­rot te­ra­pi­ju tam dzī­ves sti­lam, kāds šim cil­vē­kam ir, ne­mo­kot vi­ņu ar di­ē­tām un aiz­lie­gu­miem. Mēs iz­glī­to­jam jau­no pa­au­dzi, lai no ma­zot­nes vei­do­tu pa­rei­zu iz­prat­ni par uz­tu­ru un ve­se­lī­gas ēša­nas pa­ra­du­miem.» Vi­ņa uz­sver, ka ag­rāk 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bē­tu uz­ska­tī­ja par ve­cu cil­vē­ku sli­mī­bu, bet ta­gad tas pie­mek­lē jau bēr­nus un pus­au­džus. «Pasaulē pa­lie­li­nās tie­ši šā ti­pa cu­ku­ra dia­bē­ta pa­cien­tu skaits, vi­ņu īpat­svars sa­snie­dzis 90 pro­cen­tu no vi­siem dia­bē­ta pa­cien­tiem.»

Jā­prot sa­drau­dzē­ties

Āren­te uz­sver, ka cu­ku­ra dia­bēts ir sli­mī­ba, ar ku­ru jā­prot sa­drau­dzē­ties. «Šo sli­mī­bu var kon­tro­lēt ar dzī­ves sti­la mai­ņu. Tā ie­tver di­vus vien­kār­šus fak­to­rus - gud­ri iz­vē­lē­ties ēdie­nu un re­gu­lā­ras fi­zis­kās ak­ti­vi­tā­tes, ta­ču to nav vieg­li re­a­li­zēt.» 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bē­ta pa­cien­tu vai­rā­kums ir sie­vie­tes. Vī­rie­šu ga­dos pro­cen­tu­ā­li ir ma­zāk, jo vi­ņi līdz zi­nā­mam ve­cu­mam ne­maz ne­no­dzī­vo. «Ja cil­vē­kam ir mo­ti­vā­ci­ja, tad vi­ņam nav grū­ti sa­dzī­vot ar sli­mī­bu. Mo­tī­vi ir ļo­ti in­di­vi­du­ā­li. Ļo­ti spē­cīgs mo­tīvs ir bai­les. Jeb­ku­ram 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bē­ta pa­cien­tam lie­kais svars ir sais­tīts ar in­su­lī­na re­zis­ten­ci. Jeb­kurš zau­dēts ki­lo­grams ir mil­zīgs ie­gu­vums sa­vai ve­se­lī­bai, ta­ču to ir grū­ti pa­nākt.»

Āren­te uz­ska­ta, ka, iz­glī­to­jot pa­cien­tus, vis­pirms bū­tu jā­no­sa­ka kat­ra psi­ho­lo­ģis­kais tips, lai zi­nā­tu, kā in­di­vi­du­ā­li strā­dāt un kā­du stra­tē­ģi­ju iz­man­tot. «Bieži vien 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bē­ta slim­nie­ki pa­liek ģi­me­nes ār­stu ap­rū­pē, ta­ču vi­ņiem nav ne lai­ka, ne at­tie­cī­go zi­nā­ša­nu,» at­zīst L. Āren­te. Pro­tams, pri­mā­rais ir re­gu­lā­ri veikt fi­zis­kas ak­ti­vi­tā­tes, jā­zi­na sa­vas ģi­me­nes vēs­tu­re (vai kāds nav sli­mo­jis ar cu­ku­ra dia­bē­tu), jā­at­sa­kās no kai­tī­giem ie­ra­du­miem - smē­ķē­ša­nas, kas sa­šau­ri­na asins­va­dus un vei­ci­na da­žā­das ve­cu­ma kai­tes, kā arī jā­cī­nās ar stre­sa ra­dī­ta­jām se­kām. Pro­tams, rei­zi ga­dā jā­do­das pie ģi­me­nes ār­sta, kas iz­vēr­tēs ie­spē­ja­mos ris­ka fak­to­rus, pirms sli­mī­ba tiks dia­gnos­ti­cē­ta.

EKSPERTES VIEDOKLIS

Lie­ne Son­do­re, uz­tu­ra spe­ci­ā­lis­te:

- Ēdie­nam ir lie­la lo­ma cil­vē­ka dzī­vē, jo tas dod ik­die­nas ak­ti­vi­tā­tēm ne­pie­cie­ša­mo ener­ģi­ju. Diem­žēl ēdie­na pār­pil­nī­ba un ne­pa­rei­za uz­tu­ra uz­ņem­ša­na var ra­dīt dau­dzas sa­slim­ša­nas, ta­jā skai­tā 2. ti­pa cu­ku­ra dia­bē­tu. Nav vie­na uz­tu­ra pro­duk­ta, kas no­dro­ši­na vi­sas or­ga­nis­ma va­ja­dzī­bas, tā­pēc uz­tu­ram jā­būt daudz­vei­dī­gam un sa­ba­lan­sē­tam ar fi­zis­kām ak­ti­vi­tā­tēm. Rū­pēs par sa­vu ve­se­lī­bu bū­tu no­teik­ti jā­ie­vē­ro ēša­nas re­žīms: no­teik­ti jā­pa­ēd bro­kas­tis, pus­die­nas un va­ka­ri­ņas, ie­kļau­jot di­vas pa­pil­du mal­tī­tes. Ie­tei­cams kat­rā ēdien­rei­zē ie­kļaut svai­gus dār­ze­ņus. Dau­dzi dār­ze­ņi gar­šo ļo­ti la­bi svai­gā vei­dā. Ik­die­nas uz­tu­rā jā­sa­ma­zi­na bal­to mil­tu iz­strā­dā­ju­mi, priekš­ro­ka jā­dod rup­ja ma­lu­ma mil­tu iz­strā­dā­ju­miem, put­rai­miem, pākš­au­giem un kar­tu­pe­ļiem. Pie­na pro­duk­ti ir kal­ci­ja un ol­bal­tum­vie­lu avots, tā­pēc bū­tu jā­uz­ņem di­vas trīs por­ci­jas die­nā (1 por­ci­ja - glā­ze pie­na, ke­fī­ra). Jā­lie­to arī skāb­pie­na pro­duk­ti - pa­ni­ņas, ke­fīrs, rja­žen­ka, biez­piens, jo­gurts bez pie­de­vām. Tiem pie­vie­no svai­gas ogas un aug­ļus. Ik­die­nā mū­su or­ga­nis­mam nav ne­pie­cie­ša­mī­ba pēc bul­ci­ņām, ce­pu­miem un naš­ķiem. Tās ir ti­kai lie­kas tauk­vie­las, un lie­kie ki­lo­gra­mi būs drīz vien klāt!

Lie­nes Son­do­res ie­tei­ku­mi:

* Ga­ta­vo­jot ga­ļu, zi­vis, jā­lie­to ce­peš­krāsns. Ga­ta­vo­jot ne­iz­man­to eļ­ļu, le­jot no pu­de­les pan­nā, bet gan ar tēj­ka­ro­ti. Ve­se­lī­gāk ga­ļu un zi­vis ir su­ti­nāt, cept sa­vā su­lā.

* Krē­ju­mu un ma­jo­nē­zi var aiz­stāt ar jo­gur­tu bez pie­de­vām, pie­vie­no­jot garš­au­gus, garš­sak­nes, si­ne­pes un mār­rut­kus.

* Jā­at­klāj garš­au­gu pa­sau­le - lup­stājs, īzops, es­tra­gons, rau­de­ne utt., kas vir­tu­vē ie­ne­sīs pa­tī­ka­mas gar­šas pār­mai­ņas. Ar tiem var aiz­stāt ne­ve­se­lī­gos ga­ta­vos garš­vie­lu mai­sī­ju­mus.

* Lai vel­dzē­tu slā­pes, jā­dzer ūdens, ne­vis sal­di gā­zē­ti dzē­rie­ni. Ūde­nim var pie­vie­not pi­par­mēt­ru la­pi­ņu, cit­ro­na šķē­li vai svai­gas ogas.

* Jā­lie­to lin­sēk­las (1 līdz 2 tēj­ka­ro­tes die­nā), pie­vie­no­jot tās pie rī­ta put­ras, pie ke­fī­ra, pie­na, jo­gur­ta.

* Dau­dzi no rī­tiem un die­nas lai­kā uz­tu­rā lie­to jo­gur­tu. Ne­re­ti jo­gur­ti sa­tur ļo­ti daudz vien­kār­šos ogļ­hid­rā­tus (cu­ku­ru), tie ir sal­di, ar da­žā­dām E pie­de­vām. Pie­dā­vā­ju āt­ri pa­ga­ta­vo­ja­mu kok­tei­ļa re­cep­ti, kas aiz­stās jo­gur­tu, ra­dīs sā­ta sa­jū­tu un - gal­ve­nais - ir gar­šīgs.

Sa­stāv­da­ļas: 2 tēj­ka­ro­tes piln­grau­du au­zu pār­slu (vai plēk­šņu kvie­ši), 150 g ave­ņu (vai jeb­ku­ras dār­za ogas), glā­ze ke­fī­ra, tēj­ka­ro­te me­dus, smal­ci­nā­tas lin­sēk­las.

Pa­ga­ta­vo­ša­na: vi­sas sa­stāv­da­ļas sa­kuļ blen­de­rī vai kok­tei­ļa glā­zē. Dzer auk­stu. Gar­šas da­žā­do­ša­nai var pie­vie­not ba­nā­nu, bet tad ne­liek me­du. Sa­stāv­da­ļas va­riē at­ka­rī­bā no pa­re­dzē­tā por­ci­ju dau­dzu­ma.