\\Māja
Jau­tā­ju­mi, uz ku­riem go­dī­gi jā­at­bild sev pa­šam, domājot par svara zaudēšanu
©F64

Pat sau­dzī­gā for­mā pa­teik­ta, sva­ra zau­dē­ša­nas for­mu­la skan skar­bi: ēd ma­zāk, kus­ties vai­rāk. Vis­i ci­ti lī­dzek­ļi, ta­jā skai­tā da­žā­di pre­pa­rā­ti, ir ti­kai pa­lī­gi la­bā­kai šā uz­de­vu­ma veik­ša­nai. Katrs, kurš cī­nī­jies ar lie­ko sva­ru, zi­na, ka pie­nāk brī­ži, kad pār­ņem liels kār­di­nā­jums at­griez­ties pie ve­ca­jiem ne­ve­se­lī­ga­jiem pa­ra­du­miem, un tad pa­lī­dzī­ba ir ļo­ti no­de­rī­ga.

Rek­lā­mās rei­zēm tiek pie­dā­vā­tas me­to­des, kas ļauj vie­nas vai di­vu ne­dē­ļu lai­kā zau­dēt ļo­ti daudz ki­lo­gra­mu. Cil­vē­kam kā bio­lo­ģis­kai būt­nei tas pa­tie­šām zi­nā­mos ap­stāk­ļos ir ie­spē­jams, ta­ču or­ga­nisms tik īsā lai­kā ne­var pie­lā­go­ties jaun­ajam ve­se­lī­ga­jam ēša­nas sti­lam.

Strau­jo sva­ra zau­dē­ša­nu var sa­lī­dzi­nāt ar sprin­tu - kā­du lai­ku cil­vēks var pa­skriet ātr­ā tem­pā, ta­ču ko­pu­mā da­ba mū­su or­ga­nis­mu nav ra­dī­ju­si sprin­tam, bet vien­mē­rī­gai ik­die­nas slo­dzei. Ēša­nas pa­ra­du­mus mēs efek­tī­vi va­ram iz­mai­nīt ti­kai il­gā­kā lai­ka pos­mā. Ja or­ga­nis­mā jau uz­krā­ju­šies tau­ku de­po­zī­ti, no­teik­ti ir va­ja­dzī­ga gan sa­mē­rī­ga un pie­au­go­ša fi­zis­kā slo­dze, gan ēša­nas pa­ra­du­mu mai­ņa. Sā­ku­mā mēs iz­man­to­jam to ener­ģi­ju, kas ir asins­ri­tē, un ti­kai pēc tam - re­zer­ves. Tie­ši tad, kad sā­kas uz­krā­to re­zer­vju pa­tē­rē­ša­na, kas or­ga­nis­mam pra­sa lie­lā­ku dar­bu, cil­vēks sa­jūt grū­ti pār­va­ra­mu iz­sal­ku­mu. Ir jā­liek lie­tā gri­bas­spēks, lai tik­tu tam pār­i, tad or­ga­nisms pie­rod pie jaun­ā ēša­nas sti­la, pār­mē­rī­gā ēst­gri­ba mi­tē­jas, kļūst vieg­lāk kus­tē­ties, uz­la­bo­jas paš­sa­jū­ta.

No­de­rī­gi!

Jau­tā­ju­mi, uz ku­riem go­dī­gi jā­at­bild sev pa­šam:

  • Vai ma­na ēdien­kar­te nav pā­rāk vien­vei­dī­ga? Mēs bie­ži grē­ko­jam, lie­to­jot vien­vei­dī­gu uz­tu­ru, kas mums gar­šo vai arī ir vien­kār­šāk pa­ga­ta­vo­jams. Lai­ku pa lai­kam mai­not ēdien­kar­ti, mēs uz­ņe­mam šīs pa­šas vie­las ci­tā­dā­kā sa­stā­vā un pa­tē­rē­jam vai­rāk ener­ģi­jas, lai tās sa­šķel­tu. Ēdot vie­nu un to pa­šu pār­ti­ku, or­ga­nisms pie tās pie­rod, vieg­li tiek ga­lā un, ie­spē­jams, pat ne­pār­strā­dā līdz ga­lam. Ne­va­ja­dzē­tu ie­slīgt ru­tī­nā un vi­su lai­ku ga­ta­vot ēdie­nus ti­kai tā, kā ir ie­rasts un kā ir vieg­lāk. Lie­lā­ka daudz­vei­dī­ba nāks par la­bu vi­sai ģi­me­nei.
  • Vai es ēdu tā­pēc, ka es­mu iz­sal­cis vai ci­tu ie­mes­lu dēļ? Cil­vē­ki ar­vien bie­žāk ēd ne­vis tā­pēc, ka jūt iz­sal­ku­mu, bet tā­pēc, ka ēša­na sa­gā­dā prie­ku. Ir tik daudz jaun­u, in­te­re­san­tu un kār­di­no­šu pro­duk­tu, ku­rus gri­bas pa­gar­šot, to ro­si­na arī pie­vil­cīgs di­zains un rek­lā­ma. Ēdiens sniedz mie­ri­nā­ju­mu, kal­po kā lī­dzek­lis stre­sa vai gar­lai­cī­bas pār­va­rē­ša­nai. Rei­zēm cil­vēks ēd vien­kār­ši tā­pēc, ka dar­bā pie­nā­cis pus­die­nas pār­trau­kums, kaut arī ēst ne­maz ne­gri­bas. Tā ļo­ti vieg­li var zau­dēt mē­ra sa­jū­tu.
  • Vai es re­gu­lā­ri ēdu va­ka­riņ­pus­die­nas? Ti­pis­ka pro­blē­ma: cil­vēks vi­su die­nu strā­dā, rei­zēm šo to uz­kož, bet va­ka­rā, no­nā­cis mā­jās, ie­tur pa­ma­tī­gu mal­tī­ti, uz­ņe­mot lie­lu ka­lo­ri­ju dau­dzu­mu. Tas ir kai­tīgs pa­ra­dums, jo re­zul­tā­tā or­ga­nisms mie­gā ne­vis at­pū­šas, bet pār­strā­dā pē­dē­jo uz­ņem­to uz­tu­ru, un tas vei­ci­na tau­ku de­po­zī­tu vei­do­ša­nos, jo, nak­tī gu­ļot, mus­ku­ļi ne­dar­bo­jas un mēs pa­tē­rē­jam ti­kai ap 400 kkal. No rī­ta ne­gri­bas arī ēst bro­kas­tis, jo asi­nīs vēl cir­ku­lē ba­rī­bas vie­las, sa­gla­bā­jas sā­ta sa­jū­ta. Cil­vē­kiem, ku­ri pie­ra­du­ši pie šā­da ēša­nas re­žī­ma, ir se­viš­ķi grū­ti to mai­nīt.
  • Vai ma­na fi­zis­kā slo­dze ir pie­tie­ka­ma? Ļo­ti dau­dzi mūs­die­nu cil­vē­ki uz šo jau­tā­ju­mu uz­reiz var at­bil­dēt no­lie­dzo­ši, pat ne­vei­cot spe­ci­ālus ap­rē­ķi­nus. Ja cil­vēks as­to­ņas stun­das guļ un četr­as stun­das ska­tās tele­vi­zo­ru - tā jau ir pus­e dien­nakts. Tas, ka mie­ga lai­kā tiek tē­rēts maz ka­lo­ri­ju, ir nor­mā­li, bet, arī ska­to­ties tele­vi­zo­ru, ener­ģi­jas pa­tē­riņš nav daudz lie­lāks. Līdz ar to mēs lie­dzam sev arī svai­gu gai­su, kas ir viens no sva­rī­gā­ka­jiem or­ga­nis­mam ne­pie­cie­ša­ma­jiem ele­men­tiem, ci­ta star­pā va­ja­dzīgs tā­dēļ, lai pa­rei­zi sa­šķel­tu pār­ti­ku. Arī darbs bie­ži ir ļo­ti šau­ri spe­ci­ali­zēts un ne­pra­sa fi­zis­ku spē­ku, va­rē­tu pat teikt: jo tu esi sva­rī­gāks un at­bil­dī­gāks spe­ci­ālists, jo tev ma­zāk ir jā­kus­tas. Arī sa­dzī­ves rū­pes ar­vien re­tāk pra­sa fi­zis­ku pie­pū­li, un tas ne­ga­tī­vi ie­tek­mē ve­se­lī­bu, jo cil­vēks to­mēr ir da­bas bērns, kurš ra­dīts kus­tī­bai, fi­zis­kai slo­dzei.
 
Komentāri 7 Skatīt [7]
Skatīt komentārus [7]