Tūdaļ jau skolas durvis uz pāris mēnešiem tiks aizvērtas, mācību grāmatas glīti sakārtotas kaudzītē plauktā līdz rudenim, jo ilgi gaidītās skolēnu vasaras brīvdienas atkal ir klāt. Tas ir skaists laiks, kas bagāts ar daudzveidīgām atpūtas iespējām, taču bērnu vecākiem parasti zināmā mērā tomēr saspringts un nemierīgs periods, jo prātu nodarbina domas – ko mana atvase darīs garajās brīvdienās, ar ko kopā tiks pavadīts brīvais laiks, kā justies droši, ka ar viņu viss būs kārtībā.
Vasarā, kā zināms, bērni daudz laika pavada laukā, pie dabas, tāpēc pastāv liels risks gūt traumas, braucot ar velosipēdu, skrituļslidām, arī atpūšoties pie ūdenstilpēm, kur nepieciešama vēl lielāka pieaugušo uzraudzība. «Bērnu drošība ir tēma, kuru vecākiem vēlams apspriest ar saviem bērniem augu gadu, ne tikai pirms brīvdienām. Svarīgi ir ne tikai runāt par to, bet ar piemēru rādīt savu - vecāku - pašu attieksmi pret drošību, piemēram, ievērojot Ceļu satiksmes noteikumus vai lietojot velosipēda ķiveri,» uzsver psihoterapijas praktiķe Agnese Spuriņa.
Kas attiecas uz instrukcijām un aizliegumiem, piemēram, «uzmanies», «neej tur» un tamlīdzīgi, nereti bērni to visu ir bieži dzirdējuši, taču tie ir vārdi, kas neko konkrētu neizsaka.
Jāzina, kur bērns atrodas
Protams, vecāki ir atbildīgi par savu bērnu, lai netiktu apdraudēta viņa dzīvība un veselība, taču vienlaikus ir jāizglīto un jāmāca pastāvēt par sevi, kā neapjukt un rīkoties dažādās situācijās, neskatoties uz bērna pieredzes trūkumu. A. Spuriņa uzskata, ka mazo lēmumu (piemēram, izvēlēties rotaļas veidu utt.) uzticēšana bērniem māca viņiem domāt patstāvīgi, taču tādi lēmumi, kas saistīti ar bērna dzīvību un drošību, tajā skaitā to, kur, kā un ar ko tiek pavadītas brīvdienas, ir jāpieņem vecākiem. «Viņiem ir uzmanīgi jāpārliecinās par ikvienu cilvēku, kas ir divatā ar bērnu. Un, lai arī dažkārt šķiet, ka, iedodot bērnam gūzmu ar instrukcijām, mēs esam gana parūpējušies par viņa drošību, ar to nepietiek. Mūsu - pieaugušo - atbildība ir nodrošināt bērna vecumam atbilstošu drošu vidi. Ja vecāki pāragri bērnam uzliek vecumam neadekvātu atbildību, tas pats par sevi rada bērnam trauksmi un nedrošību. Protams, vecāku lomas mainās līdz ar bērnu vecumu. Ne mazāk būtiski ir iemācīt pašus bērnus informēt par savu atrašanās vietu un cilvēkiem, ar kuriem viņi būs kopā,» iesaka speciāliste.
Pašaizsardzības veidu apguve
Kas attiecas uz instrukcijām un aizliegumiem, piemēram, «uzmanies», «neej tur» un tamlīdzīgi, nereti bērni to visu ir bieži dzirdējuši, taču tie ir vārdi, kas neko konkrētu neizsaka. «Lai mūsu vēstījumu bērns uztvertu, nepieciešams pārrunāt iespējamās situācijas plašāk, modelējot ne tikai varbūtējās situācijas, to cēloņu un seku sakarības, bet arī - izspēlējot ar bērniem dažādas lomu spēles un parādot iespējamos risinājumus. Tas palīdzēs bērniem justies drošākiem un pārliecinātākiem. Un, ja radīsies līdzīgas situācijas, viņi zinās, kā rīkoties.»
Svarīgi ir mācīt bērnam atpazīt nedrošās situācijas, izstāstīt par to, kas ir noticis, un lūgt palīdzību, mudina psihoterapijas praktiķe. «Mācot bērnam pašaizsardzības veidus, tos var kopīgi izmēģināt, piemēram, skaļu, noteiktu kliedzienu, ko var izmantot bīstamās situācijās. Ja bērns nav radis kliegt, tam ir nepieciešams zināms treniņš un vecāku uzmundrinājums.»
Iespēja sazināties telefoniski
Spuriņa iesaka vecākiem kopīgi ar bērniem izveidot to cilvēku sarakstu, pie kuriem vērsties nepieciešamības gadījumā. «Ja uzticamā pieaugušā nav klāt, svarīgi ir nodrošināt bērnu ar iespējām sazināties. Ja vecākam ir iespēja nodrošināt bērnu ar telefonu, tad vēlams ne tikai kopīgi saglabāt vajadzīgos telefona numurus, bet arī rūpēties, lai bērni iemācās dažus svarīgākos numurus no galvas, kā arī spēj nosaukt savas dzīvesvietas adresi.»
Protams, lai bērni ieklausītos savos vecākos, ņemtu vērā viņu ieteikumus un spētu uzticēties, stāstot par savām problēmām vai nepatīkamām izjūtām, ir svarīgi izveidot ar bērniem emocionāli tuvas un uzticības pilnas attiecības, norāda speciāliste. Kā to panākt? «Mīlot, cienot un rūpējoties (pietiekami labi, nevis pārspīlēti!), nosakot saprotamas un skaidras robežas, pašiem pildot savus solījumus, ieklausoties un regulāri veltot individuālu uzmanību, iesaistot kopīgos ģimenes mājas darbos vai rotaļās un pašiem esot patiesiem un labiem piemēriem saviem bērniem,» uzsver A. Spuriņa.
