Jēkabpils centrs jau palicis aiz muguras, taču Daugavu, kas no mūsu meklētās ielas netālu, tā arī neredzam. Privātmājas ieskāvušie dārzi veido krāšņus laukumus un zaļas stādījumu barjeras, aiz kurām upes zilā lente tikai jaušama
Jēkabpils centrs jau palicis aiz muguras, taču Daugavu, kas no mūsu meklētās ielas netālu, tā arī neredzam. Privātmājas ieskāvušie dārzi veido krāšņus laukumus un zaļas stādījumu barjeras, aiz kurām upes zilā lente tikai jaušama. Nojaušams arī tas «tukšais un klajais lauks», ko savulaik jaunais mikrorajons vēl nebija pārveidojis.
Pilsētas pašvaldības ainavu tehniķe Mārīte Breimane papildina: «Lai šeit dārzi zaļotu un krāšņi ziedētu, ir daudz darba ieguldīts, jo visur apakšā, ļoti tuvu virskārtai, atrodas dolomīts. Tāpēc nopietni jāstrādā ar augsni, tā jāpieved, jāpiegādā barības vielas. Neko nedarot, pat ābeli nevar iestādīt. Jo tuvāk Daugavai, jo grūtāk. Ilgu laiku šis pilsētas rajons netika attīstīts, tikai pamazām te parādījušās mājas, un cilvēki, pērkot tās, apzinās, ka galvenā cīņa būs par auglīgu augsni.»
Speciālistes teikto apstiprina arī Zvejnieku ielā dzīvojošā Anita Leja: «Iepriekš te nekā nebija, pat ne ielas – tikai līdzens lauks. Māju nopirkām un pārējo likām paši klāt – pirti, dārzu, žogu... Ja ir māja, skaidrs, ka kaut ko vajag arī ap to, tāpat atstāt nevar. Vajag kādu zaļumu, kādu puķi...»
«Kāds zaļums» un «kāda puķe» saimnieces vērtējumā, visticamāk, gan attiecas uz dārza pirmsākumiem, jo pašreizējais krāšņums un augu daudzveidība nekādi neiekļaujas šajā pieticīgajā raksturojumā. Taču atzinības vārdus viņa izliekas nedzirdam, atrunājas, ka neprotot sevi lielīt, un izlīdzas ar gandrīz katrās mājās dzirdētu frāzi: «Te jau nekā īpaša nav, ko rādīt un stāstīt...» Tomēr to, ka viņa pati ir visu īstenoto ideju autore, Anita nenoliedz un vēlreiz met skatu atpakaļ. «Kamēr būvējāmies, dārzam nebija ne laika, ne vietas. Zaļā «apbūve» sākās tad, kad bijām uzcēluši pirti. Tāpēc tagad mājai jau ir astoņi gadi, bet dārzam – seši. Sākumā talkā aicinājām profesionāļus, kopīgi sēdējām, domājām, plānojām. Mēs izteicām savas idejas, viņi – savus apsvērumus, tādējādi vēlmes un reālās iespējas tika līdzsvarotas, un kopīgi nonācām pie skaidrības, kādu gribas savu dārzu redzēt, un sapratnes, kas jādara, lai tādu izveidotu.»
To, ka «pamats» tiešām ielikts veiksmīgs, liecināja jau 2008. gads un sekmīgais starts konkursā kā vienam no labākajiem jaunajiem dārziem. Bet visi nākamie gadi, saimnieces aizrautība un vēlme «katram krūmam, kokam un puķei» atrast savu īsto vietu, ainavu darījušas aizvien tīkamāku. Arī «dārza lietas» pārzinošo profesionāļu vērtējums ietver atzinību. Mārīte Breimane: «Objektam ir ļoti labs zonējums. Ir fasādes daļa, tā sauktais priekšdārzs, un ir atpūtas zona aiz mājās, kas galvenokārt ģimenei domāta – savrup no ielas, pašu priekam, brīvībai un kustībai.»
Es pat teiktu: dubulti savrup, jo, mājai paliekot aiz muguras, tā kopā ar žogu ielu vēl vairāk attālina. Bet «atpūtas zonas» (Anita gan mulst, jo paši tik precīzi neesot nodalījuši) centrā – skaists, neliels namiņš. Jautāt, kāpēc tieši pirts tapusi, pat nevajag, jo saimniece emocijas neslēpj: «Bet kā tad māja bez pirtiņas!» Uz graciozo pirts ēku lūkojoties, skaidrs arī, ka tādējādi iegūtas papildu platības, kur izpausties Anitas puķu mīlestībai, un puķupodi ar dažādu krāsu skaistulēm (petūnijām, lobēlijām) «sakāpuši» pat vairākos stāvos.
Savukārt dārzā redzamie augi savas daudzveidības dēļ var kalpot par uzskates līdzekli mācību grāmatās. Kļava, dažādas formas kadiķi, nokarenais pīlādzis, bērzs, Japānas spirejas, horizontālā klintene, sniegoga, stefanadra, dažādu toņu dienziedes, hostas, portulaka, lavandas... «Augi ieradušies pamazām – secīgi,» stāsta Anita Leja. «Te jau bijušas visādas idejas, sākumā viena, otra, tad tās mainās, līdz beidzot ir apmēram skaidrs, ko tad īsti gribas un kas patīk. Protams, ka patīk daudz kas, tāpēc arī viss jāizmēģina. Sevišķi jau vasaras augi mainās – gan šķirnes, gan atrašanās vieta. Nepatīk, šķiet, ka neiederas, pārstādu citur. Neieaugas, neiztur mūsu ziemas, tāpat jāliek kas cits vietā.»
Par Anitas eksperimentētājas garu liecina arī viņas veidotie «gaisa dārzi», kas, piemēram, jau tā simpātisko pirts ēku padara vēl pievilcīgāku. Pēdējās vasaras viņa eksperimentē arī ar dubultajiem stādījumiem podos, ļaujot nokarenajām puķēm (lobēlijām) ieņemt apakšējo daļu, bet kādai citai šķirnei (petūnijām) ierasti celt ziedu galvas augšup. «Manuprāt, interesanti un skaisti,» atzīst saimniece, «vienīgi kopšana pagrūta, augšējai puķei allaž draud pārliešana, bet apakšējai – izkalšana. Jābūt ļoti uzmanīgiem.»
Lai gan dārzā darāmā nekad netrūkst, un laika tam allaž par maz, Anita tāpat aizrāvusies ar koku un krūmu «frizēšanu» jeb dažādu formu veidošanu. «Tas ir darbietilpīgs process, un vienā gadā rezultātu sasniegt nav iespējams, taču man patīk kaut ko jaunu izmēģināt,» viņa piekrīt. Piemēram, egle savu īpatnējo formu ieguvusi pēc tam, kad tās līdziniece noskatīta pie slavenā keramiķa Ušpeļa Latgalē. Savukārt viens no kadiķiem arvien izteiktāk iegūst Adventes vainaga formu, kas Lieldienās var pārtapt arī ligzdā. «Interesanti akcenti,» uzteic Mārīte Breimane.
Atzīstot, ka «pamatvilcienos» dārzā neko vairs nevajadzētu mainīt, saimniece tomēr neslēpj, ka viens sapnis vēl gaidot savu īstenošanu. Proti – neliela ūdenskrātuve. «Nevis smukumdīķis,» viņa precizē, «bet lietošanai. Pie pirtiņas.» Skaidrs, ka pie pirtiņas, jo tās dotās iespējas Anitu valdzina arvien vairāk, un pirts maģijas profesionāla izzināšana un apgūšana pašu un tuvāko draugu iecienīto relaksācijas vietu nu pārvērtusi ļoti pieprasītā.
Viņa arī neslēpj, ka tā esot «sirdslieta, par ko varot runāt daudz». Šogad, piemēram, pamanījusi, ka par pirti aktīvāk sākuši interesēties jauni cilvēki, kurus nebaidot pat «pirmskāzu pēriens.» Daļu jauno vecāku sākumā mulsinot mazuļa pirmā iešana pirtī, ko Anita, atbilstoši senajām tradīcijām, dēvē par «saru dzīšanu». Taču pēc tam mazulīši labāk guļot, mammām piena vairāk, un viņi visi kļūst par regulāriem gājējiem pirtī. Pie Anitas pirts rituāliem pieder arī peramo guldināšana zem nokarenā pīlādža, kas sakārto enerģijas, vai zem ābeles, lai meitenēm un sievietēm vairotu sievišķību un veselību. Tieši pirts vajadzībām dārzā aug daudz dažādu piparmētru – ananāsu, zemeņu, šokolādes... Bet rozes tiek izmantotas sāls skrubīšos, sažāvētas un lietotas kāju vannītēs, palutinot nogurušās pēdas ar rožlapiņām.
«Tā nu visi ziedi un koki ir labi palīgi pirtiņā. Kas nāk uz pirtiņu, priecājas un atpūšas dārzā. Acīm – skaistums, sirdij – miers, miesai un garam – bauda,» saka Anita Leja.
