Nav nekāds brīnums, ka, pienākot drēgnajām rudens lietavām, roka tā vien stiepjas pēc silta vilnas svītera, kas vasaras karstumā atstāts novārtā. Bet, ko iesākt tad, ja atklājas, ka vecmāmiņas adītā džempera musturu samaitājušas spārnotās negantnieces – kodes?
Par kukaiņu attīstību, netikumiem un iznīcināšanu stāsta Latvijas Dabas muzeja entomologs Jānis Dreimanis.
«Drēbju kode ir viena no 2500 tauriņu sugu pārstāvēm un ir izplatīta visā pasaulē. Tās dzimtene ir Āzijā, taču pēdējos gados kukainis izplatījies pa visiem kontinentiem, izņemot Antarktīdu, kur tam nav piemērotu dzīves apstākļu,» informē kukaiņu pētnieks. Būtiski ir atšķirt, ka drēbju kode nav tā pati, kas pārtikas kode, jo kukaiņu dzīvesveidā, attīstībā un nodarītajos postījumos vērojamas atšķirības. Drēbju kode savu slikto slavu iemantojusi ar netikumu iznīcināt audumu un kažokādu izstrādājumus, kuros ir vismaz 20 procenti vilnas jeb dzīvnieku izcelsmes šķiedru piejaukuma. Vislabāk kodēm patīk mazliet iesvīdis apģērbs, uz kura palikuši pārtikas traipi.
Attīstība
Kā jau lielākajai daļai kukaiņu, arī kodes attīstības ciklu veido četri posmi. Entomologs skaidro: «Kodes dzīves cikls sastāv no olas, kāpura, kūniņas un pieauguša kukaiņa. Mātītes izdēto olu skaits vienā reizē var būt līdz pat 200. Olu struktūra ir lipīga – tas ļauj tām piestiprināties pie substrāta. Apmēram pēc nedēļas no olas izšķiļas kāpurs, kas uzreiz sāk baroties ar audumu tajā vietā, kur bija pielipusi ola. Kāpuru stadija ilgst no 35 dienām līdz 2 gadiem, bet tie jau ir ekstremāli apstākļi – vidēji kāpura mūžs ir skaitāms trīs četros mēnešos. Pēc tam radība izveido sev apvalku un iekūņojas, lai vēlāk no kūniņas iznāktu jau pieaudzis kukainis.» Tālākajā dzīves ciklā pieaugušo kukaiņu misija ir turpināt paaudzi. Proti, tēviņa uzdevums ir sameklēt jaunu mātīti, ko apaugļot – jauno sirdsāķīti kukainis atpazīst pēc īpašās smaržas, ko rada dzimumu fermoni. «Līdzko mātīte izdēj olas, tā iet bojā, tāpēc var teikt, ka tēviņu mūžs ir mazliet ilgāks un to ir lielāka iespēja pamanīt lidojam pa istabu, kad tas ir ceļā pie mātītes.»
Auglīgai attīstībai kodēm ir nepieciešams mitrums, kas nodrošina to, ka ola un kāpurs neizžūst, tāpat šīs negantnieces mīl siltu klimatu. «Visaktīvākās kodes ir vasarā, tad tās var ielidot no kaimiņu dzīvokļiem, un apmesties uz palikšanu. Tā kā vasarā mājoklī ir mitrāks gaiss, tas veicina kukaiņu labsajūtu un vairošanos. Ziemā ir citādi – daudzdzīvokļu mājās, kur visbiežāk ir centrālā apkure, gaiss ir sauss, tādēļ, lai arī kukainim pilnvērtīgai dzīvei pietiek siltums, tam trūkst mitruma. Latvijas apstākļos kode spēj saražot divas līdz četras paaudzes gadā – tas atkarīgs no temperatūras un mitruma attiecīgajā vietā.»
Postījumi
Maldīgi domāt, ka, nositot lidojošu kodi, tiek apturēti iespējamie postījumi. Jānis Dreimanis skaidro, ka pieaugušais kukainis barību vairs neuzņem, bet pārtiek no tām barības vielām, ko uzņēma tad, kad bija vēl kāpura stadijā. Tādēļ, redzot no skapja izlidojam pieaugušu kodi, tas jāuztver kā brīdinājums, ka kaut kur ir kukaiņu perēklis, kur notiek vairošanās un apģērba iznīcināšana. Labvēlīgākie apstākļi attīstībai un barības vielu uzņemšanai kodēm ir tajos apģērbu plauktos, kas ilgi netiek pārcilāti un ir sakārtoti ziemas vai vasaras guļai, jo kāpuram vismaz mēnesi nepieciešams dzīvot un baroties. Ikdienā lietojamu apģērbu kodes neiekāro, jo tas tiek regulāri kustināts, nēsāts un mazgāts. Vasaras mēnešos vislielākie draudi ir kažokādu un vilnas izstrādājumiem, kas siltajā laikā netiek lietoti, arī segām un paklājiem.
«Veselu kažoku kode nespēj apēst, taču kukainis spēj to ievērojami sabojāt, graužot vairākās vietās vienlaikus, turklāt nograužot kažokādas spalvas visā to garumā. Tā kā olu skaits ir liels, tās tiek dētas izkaisot – ar to izskaidrojams tas, ka šo kukaiņu sacaurumots audums visbiežāk ir grauzts pamīšus. «Tāda ir dzīvnieku stratēģija – tie, kam olu ir daudz, dēj tās izkaisītā veidā,» stāsta kukaiņu pētnieks, norādot, ka entomoloģijā izšķir atsevišķu kožu sugu, proti, kažoku kodi, kas ir radniecīga drēbju kodei, taču specializējas tieši kažokādu bendēšanā. Sintētiskus audumus kodes neizvēlas par savu iecienītāko barību, bet, ja tajā ir kaut neliels vilnas piejaukums, tas kukainim var šķist pievilcīgs. «Kožu kāpuri, sajūtot barības objektu, spēj izgrauzties cauri pat plānai plēvei un arī papīram.»
Iznīcināšana
Viens no elementārākajiem veidiem, kā apkarot nevēlamās skapja iemītnieces, ir regulāra drēbju mazgāšana un vēdināšana, kas palīdz notraust no auduma sadētās oliņas. Kā vēl vienu veidu kukaiņu pētnieks min audumu karsēšanu saulē, kur tas sakarst apmēram līdz 50 grādu temperatūrai, kurā kodes iet bojā. Der arī saldēšana – atsevišķus auduma izstrādājumus var ievietot pat
ledusskapja saldētavas nodalījumā, kur tradicionālā temperatūra ir apmēram mīnuss 18 grādi. Ziemā drēbes, segas un paklājus var iznest ārā.
Ārzemēs populāra metode kožu apkarošanā ir fermonu aromāti, kas tiek izlikti kā ēsmas tēviņiem. «Šajā gadījumā viņi lido nevis pie mātītēm, bet uz izliktajām lamatām, tādā veidā pārtraucot attīstības ciklu. Pie mums bieži tiek izmantoti dažādos veikalos iegādājamie ķīmiskie aerosoli un maisiņi kožu atbaidīšanai,» skaidro Jānis Dreimanis. Aromātiskie pretkožu maisiņi un tabletes visbiežāk ir piesūcināti ar specifiskām vielām, kas ar savu smaržu atbaida tuvojošos kodi. Visbiežāk tie ir veidoti uz lavandas vai ciedra koka eļļas bāzes, tiem piemīt
spēcīgs, bet cilvēkiem patīkams un nekaitīgs aromāts. Agresīvāka iedarbība būs aerosoliem, piemēram, Bros vai Defixk, kuru sastāvā ir aktīvā viela tetrametrīns. Flakoniņa saturs jāizpūš kožu apskādētajās vietās (bet ne tieši virsū audumiem!), kādu laiku jāļauj iedarboties un pēc tam jāizvēdina telpas.
«Efektīvi ir arī tautas līdzekļi. Piemēram, vaivariņi, baltais amoliņš un lavanda, ko var ievietot skapī. Sažāvētus augus var sasmalcināt un ievietot auduma maisiņā vai vienkārši ietīt marles gabaliņā, lai tie drūpot nepiegružotu skapi un apģērbu. Nosauktos augus nevajadzētu pārāk rūpīgi ievīstīt drānā, jo tad tie neizplatīs savu specifisko smaržu un nebūs iedarbīgi. Dzirdēts, ka cilvēki par labu atzīst arī ziepju gabaliņu likšanu skapī,» kukaiņu pētnieks norāda uz iespējamajām alternatīvām.
Visi nosauktie līdzekļi vairāk darbosies kā profilaktiķi, lai atbaidītu kodi, ja tā gadījumā dodas taisnā ceļā uz cimdu plauktu, taču pilnvērtīgai aizsardzībai, vispirms būtu jāraugās, lai skapī tiktu likts tikai tīrs apģērbs, un ik pa laikam plaukti jāpārkārto, pie viena pārmazgājot drēbes un mājas tekstilijas.
Jānis Dreimanis par ideālo aizsardzību pret kodēm teic: «Tad, kad apģērbs izmazgāts un zināms, ka tas kādu laiku netiks vilkts, vislabāk to ielikt speciālos drēbju glabāšanas maisos kopā ar kādu kožu atbaidīšanas maisiņu. Tādā gadījumā pastāv cerība, ka kukaiņi pat neuzradīsies.».
EKSPERTA VIEDOKLIS
Latvijas Dabas muzeja entomologs Jānis DREIMANIS:
– Drēbju kode savu slikto slavu iemantojusi ar netikumu iznīcināt audumu un kažokādu izstrādājumus, kuros ir vismaz 20 procenti vilnas jeb dzīvnieku izcelsmes šķiedru piejaukuma. Vislabāk kodēm patīk mazliet iesvīdis apģērbs, uz kura palikuši pārtikas traipi.
PIEREDZE
Zane NEILANDESIERADZKA, Tukuma muzeja Audēju darbnīcas vadītāja:
– Pērn savā lauku dārziņā izaudzēju lavandu, rozmarīnu, piparmētru, baziliku un melisu. Pēc tam to visu savācu, izžāvēju un sasmalcināju. Klāt pievienoju arī veikalā nopirktas krustnagliņas, ko sasmalcināju kafijas dzirnaviņās. To visu samaisīju lielā traukā un tad sabēru pa maziem lina maisiņiem. Maisiņus ievietoju savos dziju maisos, visur, kur ir vilnas izstrādājumi, džemperi, jakas, tautastērps un citi svarīgi audumi. Lai neieperinātos kodes, tautastērps bieži ir jāizkustina, vēlams arī iznest laukā pavēdināt, protams, izgriežot uz kreiso pusi. Var arī pagludināt caur marlīti. Ikdienā tautastērpu būtu jātur atsevišķā maisā, kur vajadzētu ievietot pretkožu maisiņu. Vispār jau kodes tagad ir diezgan nekaunīgas un reizēm ēd pat sintētiku.
***
tautas metodes
• Kožu atbaidīšanai noder sažāvēti lavandas, purva vaivariņa, baltā amoliņa, piparmētru, timiāna un citu specifiski smaržojošu augu zariņi.
• Mielojoties ar apelsīniem vai citroniem, rūpīgi tos nomizo (tā lai pie mizas nepaliek augļa daļas). Izžāvētas mizas ieliek skapī pie vilnas izstrādājumiem – citrusaugļu spēcīgais aromāts liks kodēm lidot garām skapim ar līkumu.
• Beidzoties ziemas sezonai, mēteļu kabatās saliek krustnagliņas.
• Kažokādās pirms nolikšanas plauktos var iekaisīt mazliet maltus melnos piparus.
• Runā, ka kodes neviesojas tajās mājās, kur uz palodzēm aug košās, bet ne pārāk patīkami smaržojošās pelargonijas.
• Marles gabaliņā var ietīt vērmeļu un asinszāļu maisījumu, ko ievieto skapī.
