Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja \ Dzīvo zaļi

Soli pa solim veidota vieta

© F64

Aiga Jaunzeme ar vīru Oskaru mīt Vaiņodē. Pagasta apdzīvotā vietā Augustē ģimene soli pa solim iekopj savu dīķmalu Gailišķe, kurā atpūšas kopā ar bērniem un viņu ģimenēm un uz kuru labprāt brauc arī radi un draugi.

 Tā ir vieta, kur atpūsties no civilizācijas – makšķerēt, ieiet pirtiņā un meditēt pie ugunskura vai arī mierā un klusumā pavērot raibo putnu plejādi, kas par savu mītnesvietu izvēlējušies dīķa tuvumu. Saimniecībā darāmā netrūkst, darbos palīdz arī abi bērni – meita Ita un dēls Denijs, kuri ir studenti. Vecāki cer, ka šeit varētu attīstīt tūrismu un ka jaunie reiz pārņems rūpes par šo vietu.

Aiga ar vīru ir vietējie, vaiņodnieki. Ģimene Gailišķē sākusi darboties pirms 11 gadiem. «Mans opaps bija zivkopis. Kādreiz šajā dīķī bija gara laipa un varēja barot zivis. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc mums iepatikās šī vieta. Arī mans vīrs ir kā traks uz zivīm,» stāsta Aiga.

Ir kur augt un attīstīties

Vispirms vajadzējis sakārtot apkārtni, lai tiktu pie dīķa. «Izzāģējām brikšņus, veidojām dobes. Radās ideja – lai šai vietai varētu piekļūt, ielaist ūdenī mazu laiviņu. Izvietojām soliņu un galdu, izveidojām ugunskura vietu, lai ir kur Jāņus svinēt un līgot. Lai atpūtas vieta pie dabas būtu pilnīga, radās doma, ka šeit vajadzētu arī pirti. Sākām ar baļļu. Visiem patika. Kolīdz radās līdzekļi, uzcēlām pirti. Ja ir vieta, kur atpūsties pie ugunskura ūdens malā, un iespēja pērties pirtī, nākamais solis un vajadzība – lai ir vieta, kur palikt pa nakti. Tā radās doma par nelielu namiņu nakšņošanai,» saimniecības attīstību atminas Aiga.

Kādreiz, kad paši dzīvojuši Augustē, ģimene turējusi lopus un neatlika laiks dārzam. Abi strādā arī algotu darbu – Aiga ir zīmēšanas skolotāja Vaiņodes internātpamatskolā, vīrs Oskars strādā Priekules siltumtīklos, un vēl pieder sava zemnieku saimniecība. «Kad pārcēlāmies uz Vaiņodi, bija vairāk laika pievērsties dārzam. Citi iesaka, ka mums savā īpašumā jānodarbojas ar tūrismu, un esam jau arī domājuši. Makšķerēt dīķī jau tagad brauc radi, draugi un paziņas, jo ir karpas, līņi, līdakas. Mūsējie te organizē ballītes un dzimšanas dienas, jo ir skaista daba. Brauca šautriņu metēju komanda, jauniešu grupas, daži rīko klašu salidojumus. Visu laiku vasarā kaut kas notiek. Kad skolā biju audzinātāja, tad mana klase te nāca pārgājienos.

Ar mīlestību veidota

Velotūrismu varētu piedāvāt – te ir kur nakšņot, makšķerēt, atpūsties brīvā dabā. Cilvēks, ja atbrauc, te var pagatavot ēst un atpūsties. Vienīgi ar elektrību ir problēmas, jo, lai to ievilktu, vajadzīgi vairāki tūkstoši. Pasākumos elektrību atvelkam no kaimiņtantes un iztiekam ar lāpām. Domājam iestāties Tūrisma asociācijā un rakstīt projektus, lai dabūtu finansējumu Gailišķes attīstībai. Šī ir ar mīlestību veidota vieta. Patīk radiem, draugiem, paziņām, un, galvenais, viņiem gribas te atgriezties,» gandarīta saimniece. «Parasti nelepojos, bet šovasar sabildēju savu dārzu un atpūtas vietu un ieliku internetā. Cilvēkiem patīk, un tad arī viņi grib atbraukt.»

Tomēr vispirms un galvenokārt skaistumdārzs ir pašu priekam. «Abiem bērniem ir otras pusītes, un tad mēs visi seši varam šurp atbraukt. Forši, ka ir tāda vieta, kur var sirdi ielikt. Man patīk, ka ir arī pirts. Plānots izveidot arī lapeni ar soliņu. Ziemā jau izdomājām, ka pirksim jaunu laivu. Tātad vecajā varēs puķes iestādīt. Protams, vēl jāiegādājas zāles pļāvējs, jo platība ir liela. Tagad ir tikai trimmeris,» Aiga jau atkal uzskaita nepieciešamo un atzīst, ka kopt īpašumu nav viegli, kamēr bērni studē. «Ita mācās Latvijas Universitātē tūrisma vadību, nu jau pēdējais kurss. Varēs šo vietu attīstīt. Dēls Denijs iestājās Latvijas Universitātē un studē biznesa vadību. Pirms tam viņš mācījās Liepājas Valsts tehnikumā. Maz jau mūsu studenti var pieslēgties darbam dārzā. Mēs ar vīru te strādājam un darām, ko varam. Bet sen zināma patiesība – jo vairāk jādara, jo vairāk var paspēt izdarīt,» pasmaida saimniece.

Zina stāstus par katru augu

Dārzs ir Aigas hobijs. Tajā aug puķes, koki un daudz ābelīšu un ķiršu. Un par katru no tiem Aigai ir savs stāsts un atmiņas, kas dāvinājis, kur pirkusi un cits. «Daudzi nākuši no radiem, draugiem, arī no tēva mājām. Grobiņas kokaudzētavā Īves un Lietuvas Rietavas tirgū arī esmu iegādājusies stādus. Kad aizbraucu kaut kur un ieraugu koku, kas iepatīkas, nopērku. Ir gadījies, ka braucu pirkt kurpes, bet nopērku stādus. Zinot manu pieķeršanos dārzam, man uzdāvina jaunus

kociņus. Tā arī tapis mans dārzs. Reizēm nav pat īsti padomāts, kur un ko stādīt, tāpēc vēlāk nākas pārstādīt,» ar smaidu atzīst saimniece un teic, ka, iegādājoties augus, ievēro principu «lai lapas ir košas». «Protams, dobes vairāk neierīkošu, man pietiek ar to, kas ir. Daudzas puķes iznāk pārstādīt, jo mālā nekas neaug. Pavasarī man zied narcises un krokusiņi, īrisi vēlāk. Bija daudz liliju, palika vienkāršākās, bet tās apēd ūdensžurkas. Arī kociņiem grūti mālā augt. Nereti izaug stipri mazi, cits atkal neizaug tik garš kā melnzemē audzis, bet dažiem patīk šeit esošais mitrums.»

Ģimene šurp brauc ne tikai pastrādāt, bet arī peldēties un atpūsties. «Ja tu esi pieradis pie klusuma un dabas, tad šī ir vislabākā vieta.

Te ir arī putnu paradīze, jo atlido visdažādākie putni. Es pat internetā skatos, kas tie ir. Ērglis ar balto asti ir gandrīz aitas lielumā. Vienmēr ir dzīvojis melnais stārķis. Atceros no bērnības, kad dzīvojos pa Ruņupīti, vienmēr pretī nāca melnais stārķis. Tie nekur nav pazuduši, joprojām te dzīvo,» pasmaida Aiga.