Ar dārzu iepazīstinājuši, Krūmiņu māju saimnieki – Skaidrīte un Haralds Kalpiņi – aicina piesēst. Bet, sarunai turpinoties, temats, protams, nemainās. Aizrunājamies līdz jaunam pavasarim, un mājastēvs neslēpj, ka domas par dārzu «nekad neiziet no galvas ārā», kur nu vēl laikā, kad viss atkal saplaukst un sazaļo.
Savukārt saimniece atzīstas, ka lielākās «galvassāpes» sagādājot stādu gadatirgi: «Allaž tik daudz kā jauna, interesanta. To vajag, un to vajag...» – «Jā, jā,» smaida saimnieks, «es jums pastāstīšu skaistu anekdoti. Sieva man saka: aizbrauksim uz Bulduru tirgu! Neko jau mēs nepirksim, tu tak’ redzi, ka te viss pilns, nav vairs kur likt... Kā tad: neko nepirksim! Bez 50 latu izdošanas ārā netiekam.» Taču dzīvesbiedrei savi vērojumi: «Bet tu jau tāpat. Es savas puķītes pērku par santīmiem, tu savus rododendrus – par desmitiem latu...» Viens otru pavilkuši uz zoba, viņi ir vienisprātis: «Tā nu tas ir. Tāpēc jau arī mūsu dārzs ir tāds, kādu to redzat.»
Tāds? Zaļš, košs, krāsām bagāts. Ar izdomu veidots, ar mīlestību aprūpēts, tas prieku dāvina pašiem un ikvienam dārzā ienākošajam. Bet veiktā darba apjomu var tikai nojaust. Toties tas, ka gan māja, gan dārzs draudzīgi balstās pie kāpas sāna, daudz ko pasaka priekšā. Tāpat fakts, ka jaunu dzīvi šī Lapmežciema sēta sākusi pirms apmēram diviem gadu desmitiem, lai gan ar to saistītā vēsture mērāma gadsimtos. «1895. gadā cara tētiņš manam vecvecvectēvam par labu kalpošanu te, jūras malā, iedeva 28 desetīnas (1 desetīna – apmēram 1,25 ha – I. K.) zemes,» stāsta Haralds Kalpiņš. «1993. gadā sāku meklēt rokā visus papīrus, pieprasīju zemi, un tas, ko jūs tagad redzat (roka apvelk nelielu loku – I. K.), ir vienīgais, ko dabūju atpakaļ...»
«Kamēr dokumentus sakārtoja, laiks gāja,» vīra teikto papildina Skaidrīte, «sākām šeit saimniekot deviņdesmito gadu otrajā pusē. Vispirms likvidējām izgāztuvi, kāda te – kā padomju laikā daudzviet neapdzīvotos un nepieskatītos stūrīšos – bija izveidojusies. Vedām daudz melnzemes, kūdru, jo te jau bija mežonīga kāpa, un viss. Kādus trīs gadus paši mitām vasaras mājiņā, ko nopirkām no kaimiņiem (ziemās – Olaines dzīvoklī), un 1999. gada rudenī sākām celt māju. Kad tā bija gatava, varējām pievērsties dārzam un apkārtnes labiekārtošanai.»
Saimniece arī pastāsta, ka bijuši brīži, kad viņi, samērojot savas vēlmes un ieceres ar konkrētajiem apstākļiem, lūguši padomu speciālistiem, taču īsti tos neesot izmantojuši. «Tie plānojumi stāv mapēs nolikti, darbojamies paši. Kā izdomājam un kā protam. Turklāt dārzs daudz ko pasaka priekšā. Viengad pamēģināsi un nākamajā sezonā jau zināsi: aug vai neaug. Ja koks būs vecs un draudēs nolūzt, to nozāģēsi. Ja pamanīsi, ka košumkrūms nīkuļo, glābsi un pārstādīsi citā vietā. Ja redzēsi, ka krāsas nesaskan, dobē puķes pamainīsi.»
Sākot saimniekot Krūmiņos, viņiem ar savu neiederību acīs uzreiz lēcis agrākais sakņu dārzs. Nekāda smukuma, ja kartupeļi un sīpoli aug pašā mājas priekšā. Pārcēluši tālāk: aiz mājas. Vienīgi toreizējās vagas galā iestādītā stibiņa – ap 50 cm garais, no Ukrainas atvestais paziņas dāvinājums – aug turpat un pārvērtusies skaistā riekstkokā, kas turklāt ražojot ļoti labi. Tiklīdz laiks atļāvis, par miniatūru, romantisku dīķīti ar ūdensrozēm un strūklaku pārvērsts arī agrākais mazais ūdens pleķītis vienā dārza malā. Tas kalpo ne tikai ainavas krāšņumam – no tā tiek ņemts ūdens zālienam, puķēm un sakņu dārzam. Ar tādu pašu virsuzdevumu – ne vien skaistumam, bet lietderībai – gadu no gada veikta arī dārzam piegulošā krasta nostiprināšana, apstādot kāpu jūras pusē. «Tas nav viegls darbs,» piekrīt saimnieks, «taču citādi te nevar, ir jāstāda un krasts jāpasargā, jo jūra ļoti skalo ārā. Piemērotākie šai piekrastei un mūsu klimatam ir vītoli un smiltsērkšķi. Gan stiprus vējus, gan vētru iztur. Bet, ja tomēr kāds robs tiek izskalots, jāstāda no jauna.»
Taču vēl labprātāk Krūmiņu saimnieks stāda rododendrus un... akmeņus. Kā pirmo, tā otro dārzā tiešām daudz, un par katru arī savs stāsts. Par rododendru, kam pavasaros sarkanie, smaržīgie ziedu čemuri tik lieli kā paša cepure. Par akmeni, kas dzimtas vārdu nes un šurp ceļojis no mājām, ko laiks jau sen drupās pārvērtis un ar zemi nolīdzinājis. Par citiem pelēkajiem laukakmeņiem, kuri tagad savus likteņus uztic šim dārzam un tā kopējiem. «Nu ir tā – patīk man tie lielie akmeņi un lielie krūmi,» neslēpj Haralds. «Ko lai daru? Patīk arī stādīšana – vienalga, vai tie ir akmeņi, kadiķi vai rododendri. Radošs process. Prātoju, varbūt jāaizbrauc uz Pedvāli pie Ojāra Feldberga par maniem akmeņiem parunāt...»
Kad šis nodoms īstenosies, dārzs noteikti iegūs jaunus akcentus, bet turpat arī plauks un zaļos Skaidrītes aprūpētie «mazie augi», jo viņa īpaši uzsver: «Es ar lieliem neaizraujos.» Turklāt šo mazo pulks ir ļoti daudzveidīgs. Netrūkst tajā ne pavasarīgo krokusu, prīmulu, narcišu un tulpju, ne saules cienītāju rožu vai mīlīgo dienziežu. Bet mūsu ciemošanās reizē visapkārt redzamais uzreiz demonstrē, ka krāšņākās ziedu kupenas atkal solās būt nākamgad, taču vasaras otrajā pusē krāsu un smaržu tāpat netrūkst. To apliecina arī dārza kopēja, iepazīstinot ar savām skaistulēm: «Lūk, helēnijas – tumšā un gaišā, ķeizarkroņi, hostas, klinšurozītes – baltās un dzeltenās, astilbes, īrisi... Mana vasaras īpašā mīlestība – gazānija. Alises, liatres – zilā jau pārziedējusi, baltā vēl zied. Lapsastes, rudbekijas, agrās mārtiņrozes. Balzamīnes, samtenes. Roze ‘Flamingo’ – tumši sarkana, ļoti skaisti un bagāti zied. Gladiolas, kannas podos, fitolakas...» Ainavu papildina papardes, kas esot stādītas kalniņā aiz mājas, bet sasējušās arī citur, skujeņi, tūjas, ciprese, īpatnējas formas pīlādzītis, ‘Saldā mīla’, dekoratīvā ābelīte, lazdas, priedītes... Un saimniece nopūšas: «Jā, visa kā te ir daudz. Darba arī. Viena pati es netieku galā. Labi, ka dēls izraujas mums palīgos. Taču viņš strādā, un vīrs arī joprojām strādā.»
«Strādāju, kamēr veselība atļauj. Atpūsties varu dārzā, vienalga, stādot, pļaujot vai laistot,» sarunā iesaistās Haralds. «Vai arī – atbraucu mājās, pastaigāju, paskatos. Ieslēdzu strūklaku. Aizeju līdz akmenim, paglaudu to, parunājos. Aizeju līdz jūrai. Tad es jūtos uzlādēts. Un priecājos par to, ka tā ir.».
