Pasaulē ir vairāk nekā desmit špicu šķirņu, un šādi suņi kā iedzimtie sastopami gandrīz visas Eirāzijas un arī Amerikas ziemeļos. Cilvēki selekcionējuši gan lielākus, gan pavisam mazus špiciņus, kažoka krāsu ir neskaitāmi daudz.
Vācijā vien ir sešas špicu šķirnes un katrai vēl vairākas apmatojuma krāsas. Katram špicam ir arī savi uzdevumi. Šoreiz – par mīlulīšiem mazajiem špiciem.
No Ziemeļiem
Lai gan špicu ir daudz un viņi visā pasaulē ir iekarojuši daudz cilvēku simpātijas, ziņu ne tikai par paša šā suņu tipa, bet pat par šķirņu izcelsmi un izveidi ir gaužām maz. Domājams, ka špicu saknes meklējamas Eiropas ziemeļos, arktiskajos apgabalos, un viņi ir itin tieši vilku pēcteči. Kaut kas vilcisks špicos patiešām ir – jo sevišķi lielākie grupas pārstāvji patiešām pēc izskata atgādina pelēčus, tiesa, ar krietni pūkainu kažoku un gredzenā sagrieztu asti. Arheologi arktiskajās zemēs atraduši apmēram 5000 gadu vecus suņu kaulus, un tie piedēvēti senajiem špiciem.
Ziemeļzemju suņi uz Eiropas vidieni un pat Āfriku sākuši migrēt pirms aptuveni 3000 gadiem. Ap to pašu laiku izplatījušies arī Āzijā un Amerikā. Šveicē atrastie špicu kauli datēti ar mūsu ēras sākumu, un Eiropas Vācijas špicu entuziasti pieņem, ka aptuveni kopš tā laika aizsākusies arī Vācijas špicu vēsture.
Katram savs uzdevums
Ziemeļu špicu un no špiciem izveidoto suņu uzdevumos ietilpa gan kamanu vilkšana, gan ziemeļbriežu ganīšana, gan, protams, došanās medībās un saimnieku sargāšana. Arī Eiropas vidienē ienākušie špici sākumā izmantoti galvenokārt kā īpašuma sargi un mednieku palīgi, bet pēcāk kā lopu gani. Protams, tas attiecas uz lielākajiem špiciem, kas ir spēcīgi vidēja auguma (ap 50 cm skaustā) dzīvnieki, kuri turklāt ir arī drosmīgi, veikli, apveltīti ar vērā ņemamu intelektu un spēj pildīt dažādus uzdevumus. Špici darbojas glābšanas dienestos, kā arī militārajās un apsardzes struktūrās.
Ar laiku izveidojusies arī mazāku, pat miniatūru, špiciņu saime. Šādi simpātiski mazulīši jau gadsimtiem ilgi bijuši dāmu iekāroti. Pavisam sīciņi ir punduršpici, ko mēdz dēvēt arī par Pomerānijas špiciem. Vācu mazie špici ir druscīt lielāki. Interesanti, ka vienā metienā var piedzimt gan punduršpici, gan mazie špici. Piederība konkrētajai šķirnei tiek noteikta tikai tad, kad sunītis pieaudzis – atkarībā no auguma lieluma.
Jāaudzina
Arī mazie špiciņi var lepoties gan ar drosmi, gan veiklību un nereti pat neapjauš, ka patiesībā ir augumā mazi – mēdz iesaistīties nevienlīdzīgos cīkstiņos. Jāteic, ka šie suņuki var būt itin paskaļi rējēji, tāpēc jau kopš kucēnības jāmēģina viņus no pārlieku ilgas vaukšķēšanas atturēt. Tas, protams, nav viegls uzdevums... Mazie špici mēdz būt ļoti uzticīgi saviem saimniekiem, taču neuzticēties svešiniekiem. Pret netīkamu svešinieku mazulītis var būt pat agresīvs! Arī šo tieksmi vajadzētu izskaust jau kucēnības laikā, pēc iespējas biežāk izvedot mīlulīti sabiedrībā.
Kā visi šīs saimes suņi, arī mazie špici ir veselīgi radījumi, kas parasti nesirgst ar alerģiju vai citām kaitēm. Izvēloties barību, gan jāņem vērā suņa augums un zobu smalkums – jāatrod maziem suņiem piemērota barība.
Lai gan arī mazulīšu kažoks ir gana biezs, lai dzīvniekam nekaitētu pat krietns sals, mazie špici tomēr ir istabas apdzīvotāji. Taču, protams, viņiem nepieciešamas pastaigas. Ar biezo apmatojumu parasti nekādas problēmas nerodas – netīrumi mēdz paši no kažoka izkrist. Taču šāda suņa saimnieka arsenālā noteikti jābūt atbilstošai ķemmei – laiku pa laikam kažociņš jāizķemmē.
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Atšķirīgā trijotne
"Tā sanācis, ka mums gandrīz katru gadu pa vienam špiciņam nācis klāt," smej suņuku saimniece Dana Rožkalne. Vecākā ir Grācija, kurai ir četrarpus gadi. Idena ir trīs gadus veca. Visbeidzot abām dāmītēm piepulcējās Diablo, kurš ir divus gadus vecs. Vai ar vienu špiciņu nebija gana? "Nē!" ir pārliecināta Dana. "Šiem suņiem vajag kompāniju – bariņā jautrāk!" Ar cilvēku vien šiem špiciem nepietiekot. Turklāt, kā saka mazo špicu saimniece, viņiem nepieciešama pastāvīga rosība, bet saimniekiem tomēr ir arī savas cilvēku darīšanas. "Un arī tad, ja esam mājās, nevaram atļauties ar saviem suņiem augu dienu spēlēties un dauzīties. Kad redzējām, kā Grācija viena skumst, izlēmām sagādāt viņai rotaļbiedru. Šīs šķirnes suņi bija tā iepatikušies, ka nopirkām vēl vienu mazo špicu. Lai gan viņiem pašiem savā kompānijā, šķiet, ir jautri, tomēr, redzot, kā suņuki priecājas, cilvēkus mājās sagaidot, arī tagad, kad ir trīs suņi, viņus cenšamies uz ilgu laiku vienus neatstāt. Pat tad, ja aizeju tikai uz veikalu un atstāju viņus vienus, sagaidīšana ir tik emocionāla, it kā manis nebūtu bijis mājās vai veselu nedēļu! Cenšamies visur ņemt līdzi. Un, domāju, ka viņiem pārmaiņas un jauni iespaidi patīk. Mazie špici ir sabiedriski suņi, kurus interesē viss jaunais."
Jautāta, vai šie ir suņi sirdij, Dana tūdaļ atbild: "Jā! Viennozīmīgi! Mazie špici ir suņi, kas paši smaida un liek arī saviem saimniekiem smaidīt!" Špiciņu kopšana tomēr varētu šķist sarežģīta, vilna gara, droši vien pilna māja un pat cukurtrauks ar špicu klātbūtni, un tad jau sirdī arī kādas grēmas varētu sarasties... Trijotnes saimniece, izskanot šim provokatīvajam paudumam, pat atliecas, bet sapratusi, ka tikai ķircinos, pusšķelmīgi saka: "Nav tik traki. Tā lielā spalvas mešana notiek tikai divreiz gadā, bet pārējā laikā atliek vien suņus regulāri izķemmēt. Un pietiek, ja to dara reizi nedēļā. Dažādi netīrumi apmatojumā neieķeras – tūdaļ arī izslīd no kažociņa."
Kā tādus leļļukus barot? "Vienkārši!" atbild Dana. "Vismaz mani suņi ar alerģiju nesirgst. Es gan viņus baroju ar profesionālo barību. Tikai jāievēro, ka mazie špici ir tiešām mazi un viņiem (viņu zobiem) piemērota speciāli mazo šķirņu suņiem domātā pārtika. Lielo suņu ēdamais viņiem tomēr ir pārāk grūti sakošļājams."
Pavērojot Grāciju, Idenu un Diablo, tā arī netieku gudrs, kādi īsti ir mazie špici – katram savs temperaments... Dana piekrīt: "Jā, viņi ir ļoti atšķirīgi. Var teikt, ka Grācija attaisno savu vārdu, taču nav raksturīgākā savas šķirnes pārstāve. Grācija ir salīdzinoši klusa, mierīga, nopietna, nosvērta, lieki nerej, lieki neskrien. Idena un Diablo ir skaļāki un draiskāki – kā tādi mazi zvaniņi, kuri reaģē uz katru pārmaiņu apkārtnē. Un tad jau arī Grācija iesaistās..."
Kas potenciālajam vācu mazo špicu saimniekam jāliek aiz auss? "Viņi bieži vien iedomājas, ka ir lielāki, nekā ir patiesībā. Piemēram, var par sev vien zināmu lietu uzkasīties lielākam sunim, neapzinoties auguma un spēku samērus. Pāri darīt sev neļauj nevienam – pret šiem suņiem jāizturas ar cieņu. Citādi apvainojas. Ir ļoti jūtīgi. Mēdz būt greizsirdīgi, tāpēc jāuzmanās, lai kādam netiktu lielāka saimnieka uzmanības deva. Varētu teikt, ka ar mazajiem špiciem kā ar bērniem – kad uzrodas trešais, apdalīts jūtas vidējais, jo vecākais, kurš greizsiržojies otrā uzrašanās laikā, metas jaunāko auklēt! Atriebīgi gan nav... Pastaigās nevajadzētu šos dzīvīgos un straujos suņukus palaist bez saitītes ielu tuvumā – var paskriet zem mašīnas."
***
(VĀCU) MAZAIS ŠPICS (Kleinspitz)
Izcelsmes valsts: Vācija
Augstums skaustā: 23–28 cm
Svars: līdz 3,4 kg
Apmatojums: biezs, ar biezu pavilnu, uz galvas un ķepu priekšpusē īss, citviet garš
Krāsa: balta, brūna, melna, oranža, pelēki dūmakaina u.c.
Dzīves ilgums: 12–14 un pat vairāk gadu
Kucēna aptuvenā cena: Ls 300–700
